Dzīves varavīksne (-26-līdz-28-)

-26-

Ieelpa, izelpa. Ieelpa, izelpa. Centos nomierināties, bet domās visu laiku pulsēja viena un tā pati aina. Nespēju noticēt, ka viņš tā izrīkojās pret mani. Es to vienkārši nespēju. Vēlreiz ieskatījos pulkstenī. Jau vienpadsmit, bet no mana vīra nav ne vēsts.
Atslīgu dīvānā un ieslēdzu stāvlampu. Ja viņš drīz neuzradīsies, es aizmigšu un rīt viņam sagādāšu vēl lielākas nepatikšanas. Pievēru acis un atbalstīju galvu pret dīvāna augšmalu. Manas domas sāka kļūt ar vien neskaidrākas un juceklīgākas.
Nolaidu plakstus un pierāvu kājas pie vēdera. Manās domās sāpīgi plūda redzētā aina. Blondā skaistule pastiepjas pirkstgalos un pieglaužas Katijāna lūpām.
Sarāvos no atslēgu skaļās žvadzoņas aiz durvīm. Sarosījos un samirkšķināju acis. Dusmas atkal ieplūda manās vēnās. Noskurinājos un piecēlos kājās. Durvis ar skaļu čīkstu pavērās un Katijs spēra soli pār slieksnim.
-Sveiks, mīļais,- nočukstēju.
Viņš salecās. Klusībā nosmējos un iedomājos kā viņš palecas metra augstumā vien mana čuksta pēc. Šovakar mani pārvalda velniņš.
-Sveika, kā pagāja tava diena?- viņa balss izklausījās mierīga.
-Varētu teikt, ka labi. Kā tev pašam?- nespēju parunāt skaļāk par čukstu.
-Lieliski, bet tagad es esmu noguris. Vai tev arī tagad nebūtu laiks doties gulēt?-
Nopūtos. Izskatās, ka tā es tālu netikšu.
-Labi, viss. Kas viņa tāda bija?- pacēlu acis uz viņa šokēto seju.
-Ko... Kas...? Par ko tu runā?-
-Beidz izlikties,- manā balsī ielauzās izmisums.
-Ko...- viņš vēl arvien stostījās.
-Cik ilgi? Cik ilgi tu no manis to slēp? Varbūt ir vēl kas tāds, ko es nezinu?-
-Paklau, es nesaprotu, par ko iet runa,-
-Es zināju! Es zināju, ka tu kaut ko no manis slēp,- kliedzu viņam pretī.
Katijs pienāca man tuvāk un saņēma manus plecus.
-Ko tu te murgo? Kāda viņa? Ko tu zināji?- viņš kliedza man sejā.
-Ak, tad tu neatceries, ja? Tev tik daudzas bijušas, ka šodienas blondīne jau sen aizmirsta? Nu, pasaki, cik tad tev viņu tagad ir?- bļāvu pilnā rīklē. Biju aizmirsusies savā naidā pret blondo sievieti no manām atmiņām.
Viņš sapurināja manus plecus tik stipri, ka mani zobi sāka klabēt. Mazulis manā vēderā sakustējās. Iekunkstējos un piešāvu rokas tajā vietā, kur bija izspiedusies mazuļa pēdiņa.
Katijs pēkšņi pievilka mani sev tuvu klāt un apķēra. Ha, tiklīdz iet runa par mazuli, tā viņš ir pati uzmanība, bet kad runa iet par manām jūtām...
-Kas ir tā blondīne?- čukstēju viņam uz pleca.
-Tā ir mana bijusī. Izrādās, ka viņa dzīvo šeit,- viņa balss bija pilnīgi mierīga. Tā mani šausmīgi tracināja.
-Bijusī? Tad kāpēc viņa tevi noskūpstīja? Vai tā šeit ir pieņemts?- manā balsī bija manāms drūma humora dzirksts.
-Kā tu zini? Pieliki man izsekotāju?- kā mani kaitināja viņa savaldīgais tonis.
-Nē, mīļais. Es tikai sēdēju kafejnīcā ar savu draudzeni un tad pēkšņi pagalma vidū tā blondīne pieplaka pie tavām lūpām. Vai maz viņa zina par to, ka tu esi precējies? Vai maz tu pats par to iedomājies?- atkal pacēlu balsi.
-Liene! Es par to domāju katru stundu. Katru minūti kopš tu piekriti ar mani iet pie altāra. Katru sekundi apzinos, ka tu esi mana. Tāpēc vairs neiedomājies, ka man ir kaut kas ar kādu citu sievieti. Vienalga kāda viņa būtu, tu man esi visskaistākā, vismīļākā un vislabākā,- viņa balss skanēja tik pacilāti, ka es pat uz brīdi noticēju viņa vārdiem.
-Un skūpsts? Vai tas nav nekas?-
-Viņa mani pārsteidza. Es neko tādu nebiju gaidījis. Tici man, ja es būtu to zinājis, es nekad nebūtu to pieļāvis,-
-Tiešām?- jutos muļķīgi, bet tomēr pastiepu savu mazo pirkstiņu viņam pretī.
-Tiešām,- viņš ieāķējās manējā un uzsmaidīja.
Pavilku savējo un ieskatījos viņam acīs.
-Lai Dievs tevi sargā, ja izrādās, ka ir citādi,- 

 -27-

Katijs iebrida dzīvoklītī ar saviem dubļainajiem zābakiem un nometa atslēgas man priekšā virtuves letes. Noskurinājos. Viņa kustība man uzvēdīja alkohola smārdu.
-Katij, Katij... Ar kuru galu tu domā?- nomurmināja Marta.
Pēdējā laikā viņš tiešām neizskatījās spoži. Taukaini mati, netīras drēbes, krietni atauguši bārdas rugāji un pudele rokā. Tādu es viņu redzēju katru dienu. Likās, ka apkārtējo pasauli viņš nemaz nemana.
Pirms pāris nedēļām apsūdzēja Arnoldu par aizdomās turamo manu vecāku slepkavības lietā. Pirms paris dienām viņu apcietināja uz vairākiem gadiem, bet liecības sniegšanas laikā viņš ieminējās, ka viņš to nav darījis viens. Aizdomas krīt uz Katija brāli.
Nākamā tiesas sēde notiks pēc nedēļas un tad arī Kristapu nopratinās. Bieži vien skatoties uz sakņupušo vīrieti man rodas jautājums, vai tāda biju arī es tai laikā, kad mani vecāki gāja bojā?
Nopūtos un noliku savu kafijas krūzīti uz galda. Piegāju viņam klāt un novilku viņa biezo ādas jaku. Viņš tikai lēnām šūpojās turp un atpakaļ, skatoties kaut kur sienā. Netīro jaku nometu priekšnamiņā un grīdas un, paņēmusi viņai aiz rokas, ar Martas palīdzību vilku viņu un guļamistabu.
Ar pēdējiem spēkiem iegrūdu viņu gultā. Dzirdēju, ka viņš kaut ko murmināja spilvenā, bet necentos izprast ko. Viņa rokas nevienmērīgi sažņaudzās tik stipri, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. Uzsedzu viņam biezo segu un atvēru logu.
Istabu piepildīja svaigs, ziemīgi auksts gaiss. Nodrebinājos un savilku adīto jaciņu ap sevi ciešāk. Kā man noderētu kāda auklīte manam vīram.
-Lienīt? Tās pankūkas jau būs gatavas. Man apgriezt?- no virtuves atskanēja Martas balss.
-Jā, mammu. Es tūlīt nākšu,- atsaucu.
Katijs vēl nedaudz saknosījās, bet tad nomierinājās. Gluži kā mazs bērns. Rīt viņu no mājas ārā laist nevarēs. Ka tika atkal neaiziet uz bāru. Nogrozīju galvu un izgāju no istabas, aiz sevis aiztaisot durvis.
-Mīļumiņ, tu esi pavisam nosalusi. Es tev uztaisīšu tējiņu, ja?- mamma Marta savilka lūpas.
Nezinu, kāpēc, bet es vēl arvien nespēju viņu saukt vienkārši par mammu. Īpaši jau domās ne. Nespēju pieņemt faktu, ka sieviete, par kuras nāvi es mēnešiem sēroju, patiesībā pat nebija mana radiniece. Labojums- nebija mana asinsradiniece. Oficiāli viņa bija mana aizbildne, jeb pamāte, bet šie fakti nemazināja manu mīlestību pret viņu. Galu galā viņa par mani rūpējās vairākus gadus.
-Lienīt? Tējiņu?- Marta pienāca man klāt un saņēma aiz pleciem. Papurināju galvu.
-Man vēl uz galda palika kafija,- nolaidu skatienu.
Viņa tik ļoti centās izlīdzināt šos pazudušos gadus. Visi šie pieskārieni, mīļvārdiņi, rūpes un dziļā mīlestība no iekšpuses grauza mani. Es jutos kā slikta meita. Es vēl arvien nespēju pie viņas pierast. Es nevarēju savai sirdij pavēlēt. Tā pati juta to, ko gribēja un pret Martu viņa nemaz neattiecās kā pret mammu. Varbūt tā kā pret krustmāti, bet ne jau mammu. Sirdī mana mamma jau sen bija mirusi.
Marta man pienāca vēl tuvāk un cieši apskāva. Centos atbildēt apskāvienam, bet ķermenis no tā gribēja atraisīties. Mazais no iekšpuses mani viegli iebukņīja. Mana roka automātiski noslīdēja pie pieblīdušā vēdera. Žēl, ka visas tās krimināllietas uznira tieši šajā laikā. Tieši šajā laikā, kad man visvairāk nepieciešama viņa mīlestība un atbalsts viņš uzvedas kā nepieskaitāms.
Atraisījos no apskāviena un apsēdos uz dīvāna. Sakļāvu plaukstas ap kafijas krūzi un skatījos un mazajiem garainīšiem, kas vijīgi cēlās augšup no krūzītes. Cik gan bieži esam gribējuši būt brīvi kā putni, lidināties augstu gaisā bez rūpēm un pienākumiem. Bez atbildības. Bez domām.
Garaiņi, tie aiziet kosmosā. Izgaist nebūtībā, vai varbūt pāriet citā, mums neatklātā, dimensijā. Tie nokļūst kaut kur... citur. Tur, no kurienes vēl neviens nav atgriezies, lai pastāstītu.
-Filozofiskas domas vienatnē, saulīt?- Marta man apsēdās blakus un aplika roku ap pleciem.
-Jā,- pasmaidīju un atbalstīju galvu pret manas jaunās mammas plecu. Tuvības sajūta. Tā ir nepieciešama ikvienam cilvēkam. Sajūta, ka mīli un sajūta, ka esi mīlēts.
Pacēlu krūzīti pie lūpām un iemalkoju padzisušo kafiju. Garaiņi no krūzītes vairs necēlās un visas apcerīgās domas bija pazudušas līdz ar tiem.

***

Pavēru acis, bet apkārt valdīja piķa melna tumsa. Dziļi ieelpoju nostiepu pirkstgalus. Mugura likās stīva un nekustīga. Kaklā jautās sausums. Nokrekšķinājos un apsēdos sēdus. Acis pamazām aprada ar tumsu un sāku saskatīt dzīvojamās istabas siluetus. Ieskatījos pulkstenī un iekunkstējos. Biju aizmigusi turpat uz dīvāna un nogulējusi gandrīz līdz rītausmai.
Pārmetu kājas pār dīvāna malu un ieslidināju pēdas mīkstajās mājas čībiņās. Pastiepos un iededzu mazu naktslampiņu, kas apgaismoja istabu un kādu cilvēka siluetu istabas stūrī. Mana sirds salecās un ķermenim cauri izskrēja silts un reizē aukstas tirpas.
-Katij,- noelsos.
-Liene, viss kārtībā?- viņš čukstēja.
-Vai viss kārtībā?- sarkastiski pārjautāju.
- Tu mani pārbiedē un vēl gribi, lai viss būtu kārtībā?- centos atgūt elpu. Mana sirds dauzījās nevienmērīgā ritmā.
-Protams, tā nu es te visu laiku stāvēju un gaidīju līdz tu modīsies, lai tevi pārbiedētu,- viņš monotoni purpināja.
-Nu, bet ko tu citu gribi? Lai es tagad spiegtu aiz laimes, ka tu glūni kā es guļu? Vai tā?- kļuvu nikna.
-Izbeidz. Nenosaki man ko es gribu un ko, nē. Kas tu man esi, lai kaut ko noteiktu?- viņš pavīpsnāja.
-Ko?- jutos kā ar aukstu ūdeni aplieta.
-Ko? ko? Tieši to ko es teicu! Tev dzirde slikta, vai?- viņš lēnām pacēla balsi.
-Vai tu atmiņu esi pazaudējis? Varbūt galvu durvīs iespiedis? Es esmu..-
-Kas tu man esi? Kas?!- viņš mani pārtrauca.
-Es esmu tava sieva!- nu, jau kliedzu.
-Ak, tad sieva, ja?- viņš man kliedza pretī.
Pielecu kājās un izmetu no rokām kafijas krūzi, kuru vēl arvien biju paturējusi rokās.
-Jā, sieva. Un tava bērna māte,-
-Baigi man vajag tavu bērnu. Kā lai es zinu, ka tas ir mans?- viņš seju savieba pretīgi izlepuša vīrieša izteiksmē.
-Paklau, ej gulēt. Tu atkal esi pielējies. Kāda jēga man ar tevi runāt. Tāpat tu neko neatceries,-
Viņš draudīgiem soļiem man tuvojās ar vien tuvāk un tuvāk līdz mūs šķīra tikai pāris centimetri. Man sejā iesitās viskija smārds, kas plūda no viņa puspavērtās mutes.
-Kas tu man esi, lai man kaut ko noteiktu?- viņš atkal atkārtoja jautājumu.
-Paskaties uz savu zeltnesi. Varbūt tas atjaunos tavu atmiņu,- mana balss kļuva skarba.
Pati paklausīju padomam un pacēlu kreiso roku, parādot zelta riņķīti pirkstā. Solījumu, ko viens otram devām Dieva priekšā. Katijs, ļauni smīnot, abas savas lielās plaukstas piebāza man pie sejas.
-Nu, sirdspuķīt. Kas tu man esi, ko?- paliecos atpakaļ un asi ierāvu elpu.
-Kur tu liki gredzenu?- sāku kliegt. Man acīs sariesās asaras. Kā viņš to varēja, kā?-
-Turpat kur visus iepriekšējos,- viņš nedaudz pakāpās atpakaļ un, patvēris no galda atkorķētu viskija pudeli, iestūma man to krūtīs.
Nepaspēju ātri noreaģēt un pudele, sāpīgi atsitoties pret manu lielo vēderu, nokrita zemē un sašķīda tūkstošs lauskās. Brūnais šķidrums iztecēja pa grīdu un samērcēja manas čības.
Pacēlu acis uz Katiju un redzēju kā viņš atvēzējas un iecērt man sejā pliķi. Mana galva pasitās uz sānu un sareiba. Apziņa samiglojās un es ar smagu būkšķi sabruku uz zemes, tieši pudeles lauskās.
Dzirdēju nočīkstam durvju eņģes un tad sievietes kliedzienu. Marta. Likās, ka domāt paliek ar vien grūtāk. Domas kļuva ar vien smagākas. Vaigs, kas balstījās pret lauskām nobērto grīdu, kļuva silts un mikls. Mazulis vēderā sāka spārdīties. Visur bija sāpes. Sāpes sirdī, sāpes galvā, sāpes ķermenī.

Atkal kaut kur saplīsa stikls. Kaut kas nokrita man pie sejas. Maigs un pūkains. Nofokusēju skatienu un saskatīju nelielu dūnu. Maza, vientuļa spalva, kas simbolizē cerību. Aizvēru acis un mana apziņa aptumsa pavisam.

 -28-

Martas perspektīva

-Uz veselību!- jau kuro reizi teicu slimīgajam blakussēdētājam.
Ļoti ceru, ka viņš mani neaplipinās ar savām iesnām. Manī bija tāds kā nemiers. Visu laiku atmiņā uzpeldēja tas briesmīgais skats. Liene guļ zemē. Visapkārt lauskas un asinis. Katijāns ar stiklainām acīm skatās manā virzienā.
Labi, ka pirmajā iespaidā nemetos zvanīt policijai, citādi tagad viņš sēdētu blakus savam radiniekam strīpainā pidžamā. Vēl viens šķaudiens. Un vēl viens. Ja viņš nebeigs šņurkāties..
-Atvainojiet, kundze,- šķaudiens,
-Man, tāpat kā manai vecvecmammai, ir ļoti vārga imunsitēma. Nu, ļoti vārga!-izšņauc degunu.
-Un manai māsas pamātes brālim...- viņš apcerīgi skatījās tālumā.
Nopūtos un aizgriezos no viņa. Tas vecais vecis man uzdzen šermuļus. Kaut nu viņš būtu klusējis. Nokrekšķinājos un pagriezos pret veco vīru atpakaļ.
-Es atvainojos, vai jūs, lūdzu, nevarētu paklusēt?- večuks aprāvās un sakņupa.
-Man šodien ļoti stipri sāp galva,- centos mīkstināt iepriekšējo uzbraucienu, bet večuks tikai viegli pamāja ar galvu un turpināja blenzt grīdā.
Atkal nopūtos un aizvēru acis. Galvu viegli atbalstīju pret sienu un atsvabināju seja muskuļus. Tik daudz stresa nemaz nenāk par labu manai sejas ādai. Būs atkal jānopērk atjaujošais krēms.
-Kundze? Vai jūs būtu Marta?- no domām mani izrāva zema vīriešu balss.
-Jā,- noriju kaklā sakāpušo kamolu.
-Liene nupat pamodās un meklē jūs,- viņš pateica un, aši apgriezies sāka soļot uz Lienes palātu.
Pielecu kājās un paķēru savu somu ar pāris Lienes apģērba gabaliem, kurus paspēju steigā paķert. Parāvu somu un dzirdēju, ka kaut kas nostrinkšķ un tad melodisku skaņu. Pametu skatu atpakaļ un redzēju, ka mans maks ir izkritis no somas un visa nauda izbirusi pa grīdu. Iestenējos un nometos ceļos, lai salasītu monētiņas.
-Palīdzēt, kundze?- vecītis asi uzburkšķēja.
Papurināju galvu un staipījos uz visām pusēm, lai ātrāk savāktu mazās kapeiciņas. Ārsts pietupās man blakus un palīdzēja salasīt. Sabēru visas makā un somu atstāju tur, kur sēdēju,. Ja kaut ko vajadzēs, paņemšu.
Ārsts pie palātas durvīm, bet nevēra tās vaļā.
-Pirms ieejam, jums ir kas jāzina,- viņš

Lienes perspektīva

Dzirdēju mammu aiz durvīm. Gribēju pielēkt kājās spiegt un raudāt, bet jutos dīvaini nestabila. Tā it kā līdz ar manu vēderu būtu pazudis līdzsvars. Vēlreiz uzlūkoju vietu, kur, vēl pirms es dzīvoklī aizvēru acis, bija dzīvība. Tagad viņas tur vairs nebija. Tikai tukšs ādas maiss.
Man bija bail dakterim jautāt, kas ar manu mazulīti notika. Vai viņu sagraizīja un izmeta, vai nodeva zinātniskiem eksperimentiem... Man acīs sariesās asaras un kaklā sakāpa kamols. Mans mazulītis. Mans mazais knoseklītis. Viņa vairs nav.
Atvērās durvis un ienāca Marta. Asaras sāka plūst pār vaigiem un es sāku šņukstēt. Izstiepu rokas pret mammu un viņa pieskrēja man klāt un apķēra mani. Viņa man glaudīja muguru šņukstēja matos. Viņa paliecās atpakaļ un es apstulbu. Viņas seja staroja aiz laimes. Vienu brīdi jutos dziļi pievilta. Jutos nodota.
-Lienīt, ja tu zinātu kā tev ir paveicies,- viņa elsa.
Man izlauzās vēl viena asaru straume, kas notecēja pār vaigiem. Paveicies? Ko viņa tur runā? Aizgriezos un pievilku plaukstas pie mutes.
-Kur ir Katijs?- monotoni izdvesu.
-Viņš mājās izguļ paģiras. Cik sapratu no vakardienas incidenta viņš atceras tikai pašu sākumu un beigas,-
-Un gredzens? Vai tas ir pie viņa,- uz beigām mana balss aizlūza sāpīgā čukstā.
-Es..- Marta apmulsa.
-Es nezinu. Viņš par to neko neteica,-
Dziļi izelpoju un centos nomierināties, bet asaras atkal saskrēja acīs. Mutē bija jūtama sāļā asaru garša.
-Lienīt, neraudi. Viss būs labi, viss būs kārtībā,- Marta pieskārās manai mugurai.
-Ko? Kārtībā? Nelieto vairs šo vārdu! Nekad!- uzbrēcu Martai.
-Nekas nav kārtībā. Mans vīrs nodzēris bārā laulības gredzenu. Bērna man vairs nav. Cilvēki, kurus uzskatīju par saviem vecākiem-miruši. Kas no tā visa ir kārtībā?- šņukstēju.
-Kādas muļķības?- Marta brīnījās.
-Tavs vīrs nedzer bez iemesla. Tavs bērns ir dzīvs. Vecāki tev arī ir. Ko tev vēl vairāk vajag?
-Bet...- man trūka vārdu. Mans mazulītis ir dzīvs?
-Kur viņš ir? Kur ir mans mazulis?- iekrampējos Martas rokā.
-Nomierinies. Viņš ir blakus telpā. Dakteriem nācās mazulīti saņemt pirms laika tādēļ, jo citādi...- viņa aizelsusies apklusa.
-Citādi nebūtu bijis labi. Ne tev, ne mazulim,- viņa žigli pabeidza.
-Vai es varu apskatīt maziņo? Lūdzu!- mana elpa kļuva straujāka.
-Lienīt, es nezinu. Tas jāpajautā dakterim,- Marta nervozi iekodās lūpā.
-Pagaidi, kur tagad ir Katijs?- vēlreiz pārjautāju.
-Katijs? Viņš tagad ir mājās,- Marta noteica un nedaudz atkāpās no gultas.
Kāds pieklauvēja pie durvīm. Marta aizgāja līdz durvīm un atvēra tās. Pa durvju spraugu parādījās Katija galva. Dzirdēju kā Marta kaut ko ļoti nikni čukst viņam sejā un neļauj ienākt, bet beigās viņš izspraucās un nāca ar vien tuvāk manai gultai.
-Liene, es nezinu, kas ar mani vakar notika,- viņš pienāca pie manas gultas.

-Piedod, mīļā, dzirdi? Piedod man, lūdzu!- viņš izmisīgi lūdzās. Viņa paskats mani tiešām biedēja.

-Redzi? Es atradu gredzenu. Lūk!- viņš pacēla savu roku, parādot mazo zelta riņķīti zeltnesī,-
-Mīļā, kā tu jūties? Kur mazulis? Vai ar viņu viss ir..-
-Nesaki kārtībā,- noņurdēju.
-Vai ar mazo viss ir labi?- viņš man uzsmaidīja.
-Es īsti nezinu,- man pierē iezagās rūpju rieva.
-Meitiņ, es aiziešu pie daktera, ja? Varbūt izdosies kaut ko sarunāt,- Marta man uzsmaidīja.
Pamāju ar galvu un pievērsos mīļotā sejai. Cik gan daudz mēs neesam izcietuši viens otra dēļ. Cik gan stipra var būt divu cilvēku mīlestība...