-2-
Sāpīgi piezemējos netālu no sliedēm. Roka viegli nokrakšķēja un tajā vietā izplūda karstums un dedzinošas sāpes. Nedomājot iekaucos un pierāvu roku pie lūpām.
Dzirdēju kā vilciena sliedes čīkst, vilcienam bremzējot. Tas pilnībā apstājās tikai tad, kad pēdējais vagons bija pabraucis man garām. Nokrakšķēja durvju eņģes un no vilciena izbira pāris cilvēku grupiņas ikdienišķās drēbēs. Viņi straujā solī nāca pie manis. Sadzirdēju jau vilcienā uzsākto sarunu...
-Robin, viņš tur gulēja jau ilgi. Paskaties kāds viņš netīrs. Vai tiešām mums tas jādara?- jautāja zēna balss.
-Neir, viņš arī ir cilvēks. Tas, ka cilvēku piemeklējusi nelaime nav viņa vaina. Un vispār ko tu par viņu zini, lai varētu spriest?-
Dobjš vīriešu balss tonis iesēja manī cerību, ka varbūt mana nākotne būs gaišāka, nekā man šķiet.
-Mums viņš būs jānogādā pilsētā, ja vien gribam viņam palīdzēt,- ierunājās sieviete.
-Bet, Linda, vai tu taisies par viņu maksāt? Un ko teiks Lems? Viņš mūs visus atlaidīs!- Neirs īdēja.
-Neir, pievaldi savu muti! Mūsu galvenais uzdevums ir palīdzēt tiem cilvēkiem, kam tas ir vajadzīgs,- ierunājās vēl viena sieviete. Pēc balss likās sprigana un ar bīstamu temperamentu.
-Nu labi, Alise, droši dariet kā gribat. Ziniet, ja boss man kaut ko jautās, tad es tā arī teikšu, ka es nebiju tas, kurš to uzsāka,- Neirs nelikās mierā.
-Nu, viss. Pietiek Neir. Ja tev kaut kas nepatīk ej un sēdi vilcienā. Neviens tev neliek palīdzēt. Tad arī mēs teiksim, ka tu atteicies palīdzēt bezpalīdzīgam cilvēkam,- atkal Robins ierunājās.
Grupiņa bija jau gandrīz pie manis. Tagad viņi sāka apspriest manu stāvokli. Lauzta kāja un roka. Dziļa brūce mugurā un vairāki griezumi sejā. Kāds noliecās pār mani un man sejā uzvēdīja sieviešu smaržas. Viegls un salds aromāts. Tā laikam ir sieviete, kas pirmā mani aizstāvēja. Linda.
-Kungs, vai jūs mani dzirdat? Atveriet, lūdzu, acis. Mēs gribam jums palīdzēt,- meitene runāja maigi un saudzīgi.
Es atvēru acis un samiedzu dēļ spožās gaismas, kas ielija manās acīs. Sievietei, kas tupēja manā priekšā bija blondi mati un gaišas acis. Viņas seja bija nedaudz bērnišķīga. Apaļi, nedaudz iesārti, vaigi, taisns deguns un pilnīgas lūpas. Viņa bija kā maza porcelāna lellīte.
Viņas smalkās rokas pasniedzās pie manas sejas un ar kaut kādu baltu drāniņu noslaucīja manu seja. Tiklīdz viņa auduma gabalu paņēma nost no manas sejas es pamanīju, ka viss baltais audums ir netīra ar dubļiem un asinīm.
-Mēs tevi iecelsim vilcienā un aizvedīsim līdz slimnīcai, labi? Tur es par tevi parūpēšos,-
Viņa ar mani runāja gluži kā ar mazu bērnu. Lēnām un nesteidzīgi.
-Domā, ka viņš saprot? Varbūt viņš ir Krievs?- Neirs iesmējās.
-Tu vēl esi te? Ja tu šitā turpināsi, atlikušo nedēļu varēsi pavadīt slimnīcas palātā,- Lindas balss bija pilna naida.
-Jā, kā tad. Sēdēšu palātā un skatīšos kā tu glaudi šitam puisītim galviņu,- viņš aizgriezās un sāka soļot uz vilcienu.
-Vēl viens vārds un tavi tuvinieki tevi atradīs morgā,- Alise zemā balsī draudēja.
-Vai, vai, vai, kā es nobijos, saulīt. Labi, iešu uz vagonu un pabeigšu ēst savu ķīseli,- Neirs nosauca un pazuda vagonā.
Abas meitenes bezspēcīgās dusmās nopūtās un saskatījās.
-Zini, man viņu labpatiktos pataisīt par ķīseli,- Alise nočukstēja un abas izplūda smieklos.
-Labi, meitenes, tagad pie darba. Iedabūsim viņu vagonā,- nodārdēja Robina balss.
***
Tā nu es, pateicoties divām neatlaidīgām medmāsiņām, vienam galvenajam ārstam un viņa palīgam, nokļuvu slimnīcā. Visi pret mani izturējās mīļi un saudzīgi.
Man uztaisīja pāris operācijas un tagad, ja es sastaptu kādu vecu paziņu, netiktu atpazīts. Manai sejai pārvilka citu ādu, jo mana iepriekšējā bija sabojāta tik tālu, ka man nāktos dzīvot kā kroplim visu mūžu.
Mana roka, kāja, un ribas ir nosaitētas un ieģipsētas. Slimnīcā man nāksies pavadīt vēl pāris nedēļas līdz viss sadzīs. Varēs izņemt šuves, balstāmās skrūves un noņemt ģipšus. Esmu iepazinies ar abām medmāsiņām, kas izglāba manu dzīvību.
Linda man ļoti patīk, jo pret visiem saviem pacientiem izturas mātišķi un atbildīgi. Viņa tiešām man atgādina mazu, smalku lellīti. Viņas blondie mati slimnīcā vienmēr ir savīti bizē, kas nokarājās pār viņas plecu. Slaidajās kājiņās vienmēr ir gaišas siksniņ kurpes un uz lūpiņām ir viegls spīdums. Skaista, bet nav mans tips.
Alise ir ļoti skaista rudmate ar vairākiem vasarraibumiņiem uz deguna. Viņas acis ir mistiski zaļas un seja ir maza un smalka. Viņas mati ir rūsgani un veselīgi spīdīgi. Seju vienmēr rotā smaids. Alise man asociējas ar dabas bērnu. Augumā mazu, bet garā spriganu. Man viņa ļoti iepatikās.
Abas katru dienu apciemo mani un atnes pa kādam gardumam. Abas rūpējas par mani tā, lai es vienmēr būtu paēdis un izgulējies.
Vienu dienu pie manis atnāca psihologs. Vaicāja, kas ar mani notika un kā es pēc notikušā jūtos. Es netaisījos atklāt, kas es esmu par cilvēku, tāpēc nosaucu savu otro vārdu, kas kļūs par manas jaunās identitātes pamatu. Tagad atsaucu atmiņā saspringto sarunu...
-Labdien, mani sauc Leonards un es esmu psihologs. Es gribētu, lai jūs man pastāstāt par savu nelaimi,-
-Labdien, piedodiet, bet es pašlaik nevēlos runāt. Esmu noguris un vēlos gulēt,- centos viņu atgaiņāt.
-Kā jūs, lūdzu, sauc?- viņš apsēdās uz manas gultas malas un no jakas iekškabatas izvilka pabiezu blociņu.
-Es esmu noguris,- skatījos viņam acīs un cerēju, ka viņš beidzot liks man mieru.
-Atkārtošu jautājumu. Kā jūs sauc?- viņš ietiepīgi skatījās man acīs.
Sapratu, ka no viņa vaļā netikšu. Kopš šī brīža man būs jauna identitāte. Vairs nebūšu nekāds Rihards.
-Piedodiet, bet es neatceros. Manas atmiņas laikam ir pazudušas. Atceros, ka mani nolaupīja bandīti un daudz sita, bet vairāk neko,- ieelpoju un aizturēju elpu. Cerēju, ka viņš man noticēs.
-Labi, labi, atmiņas var atgūt tad, ja to cenšas. Pamēģināsim,- viņš aši pierakstīja kaut ko blociņā un tad pievērsās man.
-Mums jums būs jāizdomā kāds vārds, kas kalpos kā pagaidu risinājums. Piemēram, Ramons,-
-Nē, Ramons, nē. Labāk Ričards. Man nepatīk vārds Ramons,- psihoterapeits pamāja ar galvu.
- Tātad, Rihard,- es salēcos. Laikam tomēr nevajadzēja izvēlēties tik līdzīgu vārdu.
-Ričards, Leonard, mani sauc Ričards,- manā balsī viegli pavīdēja panika.
- Mm, labi. Ričard. Izstāsti man vairāk par to, ko tu atceries,- viņa acis atkal aizlīdēja pie blociņa.
Pie manas gultas pienāca Alise. Viņa nolika paplātīti uz mana galda un apsēdās uz krēsla, kurš bija piebīdīts pie manas gultas.
-Čau, Rič, kā jūties?- viņas seja mirdzēja smaidā.
-Čau, Alis, viss kārtībā. Un kā tu?- sievietes ir tik paredzamas. Es pilnībā jūtu kā viņa mani aicina to pajautāt.
-Man šodien iedeva brīvdienu. Atnācu pie tevis, lai tev nebūtu visu dienu jānīkst vienam,-
Viņa nobēra vārdus un pieliecās pie manis, lai man uz vaiga uzspiestu mīļu buču. Es iesmējos, bet viņa nedaudz nosarka.
-Vai tad tu negribi ar draudzenēm aiziet uz veikalu vai vēl kaut kur?- saraucu vienu uzaci un uzsmaidīju viņai.
-Nu, par cik Linda jau aizbrauca uz kino, es nolēmu, ka kādam tevi ir jāpieskata,- viņa iespurdzās.
-Un ko tu tagad ar mani darīsi?- apsēdos sēdus un aicināju viņu piesēst uz manas gultas.
-Likšu lai tu apēd visu ēdienu līdz pēdējai kripatiņai,- viņa iesmējās un pasniedza man paplātīti ar ēdienu.
-Labi, mammu,- ar galvu paklausīgi paklanījos viņai. Viņa iespurdzās un ielika man rokā dakšiņu.
-Aizver muti un ēd,- viņa to pateica nopietni, bet tad sāka es izplūdu smieklos. Viņa apmulsa.
-Kas? Ko es tādu pateicu?- viņas uzacis savilkās uz augšu.
-...aiztaisi muti un ēd...- knapi starp smiekliem izmocīju.
Viņa mirkli apdomājās un tad arī sāka smieties. Cik gan neiespējamas pavēles cilvēki mēdz citiem dot.
-1-
Es, dzīves labestības pamests, gulēju uz meža sūnainās zemes un skaitīju skudras. Man nebija ne iemesla, ne vēlēšanās, ne spēka piecelties. Es jau stundu gulēju ar zemi piekrautu muti tur, kur tie bandīti mani atstāja. Mani vecāki labāk izvēlējās simts zaļots un ar medījuma gaļu piekrautu zārku, kas pašlaik tika aprakts zem zemes, kaut kur tālu prom, nekā mani dzīvu un veselu.
Mans tēvs bija skops. To es zināju, bet es nezināju to, ka viņš ies tik tālu. Gremdējos atmiņās par to dienu, kas manu dzīvi izmainīja līdz pašiem pamatiem. Visus manus sapņus nocirpa pašā saknē. Rupji izrāva no visiem plāniem.
Mani piekāva un atņēma man naudu. Viņiem ar to nepietika. Viņi gribēja vēl simts dolārus kā izpirkuma maksu. Viņi mani nolaupīja un kropļoja, tādā veidā sagatavojot foto sesijām, kuru augļus sūtīja uz manu māju. Bildēs es biju redzams izvārdzis, piekauts, apgraizīts un asiņains.
Mans tēvs visu to uzņēma kā nodokļu paaugstināšanu. Mierīgi un bez liekām emocijām. Tas mani sagrāva. Viņš atteicās dot bandītiem kaut centu. Visa mana karjera bija izpostīta. Viņš pat uz draudiem mani nogalināt atbildēja ar mierpilnu labi.
Vienu reizi man iedeva telefonu, lai es varētu aprunāties ar tēvu. Lai es varētu viņu piespiest mani izglābt un noziedot tos simts dolārus. Viņš ar mani runāja nicinošā un nosodošā tonī. Vairākas reizes izskanēja vārdi pats esi vainīgs un tā tev arī vajag. Brīdī, kad teicu, ka viņi mani nogalinās viņš atbildēja lietišķā tonī.
-Labi, tad es jau laicīgi pasūtīšu zārku un kapakmeni. Nesatraucies, bēres būs greznas kā kāzas. Vai tu gribēsi baltas vai sarkanas rozes?- viņš domāja tikai par naudu un saviem izdevumiem. Varu saderēt, ka manis izpirkšana būtu daudz vieglāka un lētāka, bet te nu stājas viņa aizspriedumi par naudu slikta cilvēka rokās.
Nesaprotu, kāpēc bandīti mani vienkārši nenogalināja tur pat uz vietas? Kāpēc viņiem vajadzēja atvest mani uz mežu un atstāt mani vienu ar rokas pulksteni un ūdens pudeli? Pulksteni viņi man atdeva ar domu, lai es skaitu savas stundiņas līdz nāvei. Cik, jauki!
Dziļi ieelpoju un uzreiz sarāvos sāpēs. Man bija lauztas ribas. Un kāja. Un viss ķermenis kā nosēts ar zilumiem un griezuma vietām. Tajās divās nedēļās, kuras pavadīju viņu aizbildniecībā es krasi mainījos. Vairs nelīdzinājos tam Rihardam Rūsam, kurš es biju pirms liktenīgās dienas.
Man vārdu izvēlējies tēvs. Diemžēl es nebiju tik labs kā viņš bija gaidījis. Es nekad viņa acīs nespēju attaisnot viņa cerības. Vienmēr par mani labāks viņam likās mans lielais brālis Sebastijāns. Katru dienu man nācās klausīties tēva slavinājumus viņam un nicinājumu man. Bastijs tā, Bastijs šitā, bet tu, Rihard, neko.
Tas bija viņa iemīļotais sauklis. To viņš skandēja katru mīļu brītiņu. Vismaz man bija mamma. Viņa mani atbalstīja it visā, ko es darīju. Zinu, ka tad, ja viņai būtu lemšana par naudas summām, ko bandītiem pārskaitīt, viņa nevilcinoties viņu kontā ieskaitītu kaut vai miljonu.
Viņas acīs dzīvība un veselība ir svarīgāka par naudu. Tagad saprotu, ka viņai bija taisnība. Pilnīga taisnība. To darītu arī meitene, kurai pieder mana sirds. Sāra. Viņa mani pieņemtu pat izkropļotu un bez naudas.
Sapratu, ka es smagi kļūdījos, domājot, ka man iemesla kustēties. Man tomēr iemesls ir. Un tā ir viņa. Sāra. Viņas dēļ es darītu visu. Pat atgrieztos pie viņas. Pat tagad neņemot vērā pulsējošās sāpes aizvilktos līdz civilizācijai. Man ir jākustas. Jo ātrāk, jo labāk.
Pacēlos uz elkoņiem un man sāpes stipri iedūrās ribās. Ar skaļu vaidu atkritu atpakaļ ar seju sūnās. Man sāpēja visas maliņas. Likās, ka kustība ir neiespējama. Ja es tagad ieraudzītu Sāru. Kaut vai dzirdētu viņas balsi. Man viņas tik ļoti pietrūka.
Saņēmos vēlreiz. Paslējos uz augšu un veikli savilku zem sevis apakšā kājas. Tagad es stāvēju rāpus. Visas maliņas smeldza tik stipri, ka sapratu, ka kuru katru brīdi es atkal bezspēkā sabrukšu uz zemes. Bet man ir jācīnās. Sevis dēļ. Sāras dēļ.
Lēnām paspēru soli uz priekšu. Mans cīņas spars sagrīļojās brīdī, kad sajutu lauzto kāju. Sakodu zobus un centos kaut ko saskatīt caur sāpju asarām, kas bija saskrējušas acīs. Viss bija izplūdis kā miglā.
Brīdī, kad skatiens noskaidrojās spēru nākamo soli. Tas nebija tik sāpīgi. Atkal solis ar ievainoto kāju. Atkal acis aizmiglo karsti kvēlojošas asaras. Lēnām rāpoju paša izvēlētajā virzienā.
Pēc mokpilnas stundas sperot soli pēc soļa manīju, ka mežs manā priekšā kļūst retāks un kādus divdesmit metrus uz priekšu spīd spoža saules gaisma. Izcirtums vai varbūt ceļš.
Mani soļi kļuva ātrāki un sāpes asākas. Noriju siekalas, kurām bija jūtams asiņu piejaukums. Iznācis līdz vietai, kur spīd saule es novēlos mazajā pļaviņa. Nē, te nebija ne izcirtums, ne ceļš. Te ir dzelzceļš. Abos virzienos sliedes stiepjas bezgalīgi tālu kā divas paralēles. Ne vilcienu, ne cilvēku, ne staciju nav tuvumā.
Mana elpa kļūst ar vien saraustītāka un vairāk līdzinās elsām. Man izlaužas izmisuma asaras, kas lēni rit pār vaigiem. Tik pat kā nekad savos septiņpadsmit gados neesmu raudājis. Tagad saprotu, ka tas nemaz nav tik traki, kā biju domājis. Tas rada patīkamu atvieglojumu. Un vājuma sajūtu.
Jūtos vājš un viegli ievainojams. Jūtos ļoti dīvaini. No pārdomām mani izrauj kāda dīvaiņa skaņa. Tāda kā klaudzēšana tālumā. Pieklusināta, bet ar katru sekundi kļūst ar vien skaļāka. Tā ir ļoti ritmiska. Tidik, tidik, tidik... Skaņa kļūst ar vien skaļāka un izteiktāka. Tidik, tidik, tidik...
Tā liekas tik pazīstama un reizē sen nedzirdēta. Skaņa nāk tāluma vietā, kur iestiepjas sliedes...tā nāk no vilciena. Vilciens! Tas nozīmē cilvēkus. Cilvēki nozīmē palīdzību! Paldies Dievam.
Ar pēdējiem spēkiem uzrāpoju uzkalniņā un nosēžos starp abām sliedēm. Viņam mani jāpamana. Gan jau viņš apstāsies un uzņems mani. Es saslejos uz kājām un apsēžos tupus. Ar rokām balstos pret akmeņaino zemi. Vilciens nāk ar vien tuvāk. Man acīs iekrīt kaut kāds balts plankums un melnas strīpiņas uz vilciena priekšējā stikla.
Vilciens brauc tuvāk un es redzu, ka baltais plankums ir kaut kāds avīzes gabals, kurš aizsedz vadītāja skatu. Melnās stīpiņas ir loga tīrītāji, kas bezspēcīga cenšas redzes traucēkli aizbīdīt nost. Manī izplatījās bailes. Vilciena vadītājs mani neredz. Vilciens nebremzēs.
Saprotu, ka jābēg, bet manī ataust jauna atklāsme. Šī ir reāla iespēja mirt bezsāpīgā nāvē. Nekāda noasiņošana, dehidrācija vai mocīšanās sāpēs. Izvēle ir manās rokās. Vilciens ir piecu metru attālumā no manis. Pēdējā iespēja. Dzīvot vai mirt. Es izvēlos un sāku rīkoties. Mana rīcība izmaina visu manu dzīvi. Rezultāts cīņā ar likteni 1:1 manā labā.
Prologs
Liktenis ne vienmēr ir tik paredzams un izplānojams, cik mums liekās. Dažkārt liekas, ka es šūpojos tādās kā šūpolēs. Vienu brīdi plivinos mākoņos, bet nākamajā atmuguriski slīdu lejup. Ar likteni ir ļoti bīstami spēlēties. Nekad nevar zināt, kādu spēli tas patiesībā spēlē. Diemžēl man ir pieredze. Brīdī, kad man rokās bija visi dūži, viņš sāka spēlēt domino. Viņa gājieni nav iepriekš paredzami. Nav iespējams viņa gājienos saskatīt kādu stratēģiju. Viņš ir nevainojami noslīpēts spēlmanis. Nekad nevienam neatklāj savus īstos plānus. Vienīgais pēc kā var vadīties ir viņa pamata motīvs. Uzvarēt.
Epilogs
-Nē, vecmāmiņ, lūdzu, paliec! Neaizej!-lūdzās mazais Kristaps.
Man bija ļoti smagi noraudzīties mazā zēna sāpēs un saprast, ka es tur neko nekādi nespēju ietekmēt. Ļoti sāpīgi bija mums visiem. Skatījos uz Martu un man gar acīm skrēja visi laimīgie un ne tik laimīgie brīži, kuri agrāk vai vēlāk tiks aizmirsti.
Katrs elpas vilciens atņēma sievietei spēku. Katra izelpa sagādāja pārcilvēcīgas ciešanas. Martas krūtis knapi cilājās zem lielā slimnīcas halāta. Likās, ka šis sirdspuksts būs pēdējais, bet sirds spītīgi cenšas turēties pret likteni, kas mums sagādāja šo nepatīkamo pārsteigumu.
Visa šī slimība, vaidi, sāpes, ciešanas un nāves klātesamība lika man uz dzīvi atkal paskatīties no cita rakursa. Likās, ka esmu atvērusi kādas neredzamas durvis, no kurām uz tām pašām lietām paveras cits skats- plašāks..
Tagad es apjautu, ka esmu tikai stīga likteņa vijolē.
Pilīte dabas peļķē.
Tikai krāsa dzīves varavīksnē.
Tikai cilvēks šai pasaulē.
-Vecmāmiņ, nemirsti! Lūdzu, lūdzu, nemirsti!- Kristapiņš nebeidza lūgties.
Marta viegli pavēra acis un acu kaktiņos ievilkās dziļas smieklu krunciņas. Sažuvusī mute pavērās un kaktiņi savilkās uz augšu. Acīs sariesās asaras, kas lēnām pār krunkaino ādu ritēja lejā.
Mana lielā meita Kate pastiepās un ar kabatlakatiņu nosusināja skrejošo asaru, bet tās vietā atskrēja otrā. Un tad trešā.
Martas acis, kas nu bija pēdējā mēneša laikā palikušas blāvi pelēcīgas, lēnām aizvērās un starp skropstām izspraucās pēdējā asara.
-Vecmāmiņ..- dēliņam sākās nevaldāmas raudas.
-Kate, vai tu, lūdzu, varētu izvest brāli gaitenī? Mēs drīz nāksim,- palūdzu meitai.
Viņa pietupās un, maigi apskaujot, pacēla mazo brāļuku un iznesa ārā no palātas.
Apsēdos pie mammas gultas un sašļuku krēslā. Katijs pienāc man tuvāk un apskāva manus plecus. Jutos tik trausla un viņš to ļoti labi zināja.
Es atkal zaudēšu māti. Šoreiz īsto un uz visiem laikiem. Mēs nedzīvojam pasakā. Nekad vairs nebūs kā agrāk. Vienā un tajā pašā upē nevar divreiz iekāpt. Dzīve un mīlestība rit savu gaitu. Jebkuram stāstam ir beigas. Tas nevar vilkties mūžīgi. Nav tāda mūžīgi mūžos. Nav arī ilgi un laimīgi.
Mana mugura salīka un galva iegūlās rokās Pēdējā laika notikumi bija no manis izsūkuši visu spēku. Pēdējo 20 gadu laikā biju līdz sirds dziļumiem iemīlējusi savu īsto māti, laidusi pasaulē divus burvīgus bērnus un pašlaik esmu vēl viena gaidībās.
Mana dzīve bija fantastiska, bet tiklīdz es to aptvēru, liktenis izlēma kaut ko darīt lietas labā- pielikt punktu man tuva cilvēka dzīvei.
Martas plakstiņi pavērās un pelēcīgās acis sāka šaudīties apkārt kā kaut ko meklējot. Pielecu kājās un piegāju pie gultas. Mana sirds sāka sisties straujāk. Gaidās.
-Mammu? Vai kaut kas nav labi?- mana balss uz beigām uzskrēja oktāvu augstāk.
Pelēcīgās acis uzmeklēja manu seju un mirkli domīgi iegrima tajā. Zīlītes papletās un es jutu kā mammas domas aizslīd tālumā, kaut kur prom, senā pagātnē.
Man kaklā iespiedās asaru kamols. Marta šonedēļ nav izdvesusi ne vārda. Vien kunkstus brīžos, kad beidzās pretsāpju līdzekļu iedarbība. Tad viņai ievada nākamo devu un tā jau kuro dienu.
Pēdējo dienu laikā mammas stāvoklis tikai pasliktinās. Apgrūtināta elpošana, lēna sirdsdarbība, apātija... viņa pamazām no mums aizslīd. Katrreiz kad viņas plaksti aizvērās, mana sirds bailēs saraujas. Ja nu tā bija pēdējā reize, kad es redzēju viņas acis?
Mamma atkal ar acīm mani uzmeklēja, bet es ieraudzīju pārmaiņu. Acīs bija atspulgs no apņēmības ar kādu viņa agrāk staigāja apkārt. Man uzmetās zosāda. Saskatījos ar Katiju un redzēju viņa sejā pavīdam mazu cerības stariņu, ko es tik ļoti gribētu izjust sevī.
-Mammu?- es čukstēju.
-Vai ir kas tāds, ko tu gribi man pateikt?-pieliecos, lai vismaz domās spētu sajustu siltumu no mammas, kura dzīvē nemaz nebija.
Viņas roka iznira no segas apakšas un lēnām pašļūca uz manu pusi. Saudzīgi pastiepos pretī un saņēmu mammas vārgo, auksto roku savējā. Tā bija tik viegla, it kā kaulos būtu gaiss. Krunkainā ādabija gaiša un caurspīdīga ar tumši brūniem plankumiem. Viegli ar acīm izsekoju vēnu ceļu, asinsvadu mazos sazarojumus un krustojumus. Bīstami viegli.
Aukstie kaulainie pirksti iekrampējās manā rokā un acis iezīdās manā sejā Lūpas viegli pavērās un elpa kļuva smagāka.
-Tavs tēvs- viņa dvesa.
-Kas? Tēvs? Man ir tēvs?- biju apstulbusi.
-Tēvs- viņa atkārtoja.
-Kurš? Kā viņu sauc?- pieliecos mammai tuvāk.
-Tēvs- viņa atkal atkārtoja.
-Kas ir mans tēvs? Kas?- sāku runāt pusbalsī.
-Viņš ir..-viņa ierāva gaisu.
-Kas?-
Mana sirds sāka auļot kā traka
-Viņš ir..- likās, ka marta nespēj pabeigt. Manas plaukstas nosvīda un ceļi saļodzījās. Bija pienācis brīdis patiesībai.
-Džo-viņa izmocīja. Dažas sekundes es biju pilnīgi mēma.
-Džo?- pārvaicāju.
-Jā, viņš mira neilgi pēc tavas dzimšanas, bet rēgs mani neatstāj,- viņa nobēra vienā elpas vilcienā, bet tad pagāja minūte līdz viņa spēja ierunāties atkal.
-Mīlestība bija stipra un pat nāve mūs nešķīra. Sirdī mēs vienmēr esam kopā, bet tagad...-viņa dziļi ievilka elpu ar smeldzīgu gārdzienu.
-Mēs būsim kopā pavisam un...-vēl viena pauze.
-Ceru, ka tu dzīvē atradīsi savu vietu un laimi- viņa nobeidza un atšļuka grumbuļainajā slimnīcas gultā.
Paspēru soli atpakaļ un ar trīcošām rokām apķēru Katiju. Es jutu, ka tas bija viss. Manu nojautu apstiprināja sirdsdarbības reģistrēšanas pīkstieni, kas skanēja ar vien retāk un tad tikai vienmērīgi pīkstēja.
Palātā saskrēja māsiņas un Katijs mani izveda gaitenī, kur zemē satupuši sēdēja abi mani bērni. Pieskrēju klāt un apkampu viņus. Man pār vaigiem sāka birt asaras, kas iesūcās manā kreklā un abu bērnu tumšajos matos. Kristaps apķērās man ap kaklu un Kate mūs abus apskāva. Jutu kā Katijs pienāca no muguras un apskāva mūs visus.
Man asaras bira bez mitas un man nebija spēka tās apspiest. Es juties ļoti vāja. Vēlējos noslēgties sevī un skumt vienatnē. Nolīst kaut kur maliņā un nelikties ne par vienu ne zinis, bet man bija ģimene, kura mani mīl un kuru man jāmīl. Man bija jābūt stiprai.
Kopīgi piecēlāmies un roku rokā izgājām no slimnīcas. Ārā pūta rudenīgs vējš un gaiss bija dzestrs. Zemē bija redzamas nelielas peļķes no nupat nolijušā lietus. Mākoņi pamazām izklīda un uzmirdzēja saule, kas apzeltīja rudenīgās lapas. Kad kāpām mašīnā pametu skatu debesīs un sastingu.
Tur laistījās koša varavīksne. Septiņas krāsas skaisti izcēlās debesīs kā gulbis tumšā jūrā.
Dzīvo prātīgi, meitiņ. Mamma tagad ir drošībā, Džo mierinošā balss lēnām izgaisa tālumā.
Es aiztaisīju acis un man pār vaigu noritēja karsta sāpju asara.
Beigas
-29-
-Mīļā,-kāds iečukstēja man ausī.
Bungādiņa patīkami nokutēja no siltās elpas un uz kājām uzmetās viegla zosāda. Man lūpās atplauka smaids, kas atklāja zobus.
-Jā?- vaicāju šim čukstam, kas mani izvilka no miega.
-Vai mana kaķenīte vēlas brokastis?- viņš čukstēja man matos.
-Mmhm...- nomurmināju un izstaipījos cik jau nu varēju.
-Labi, tad sataisi man arī,- viņa balss nošalca man pie auss un gulta saliecās zem viņa svara.
Nogūlies man blakus viņš pavilka segu uz savu pusi tā, ka man palika vien mazdrusciņ siltā auduma.
-Ak, cik mīļi no tavas puses, lācīt. Varbūt celies augšā un aizej sataisi man kafiju?!- apsēdos sēdus un rotaļīgi iedunkāju viņam sānu.
-Nē, es neesmu lācītis. Esmu zivtiņa un man nav kājiņu. Arlabunakti,- viņš murmināja zem segas.
Klusām iesmējos un izvēlos no gultas. Uzrāvu kājās garās zeķes, bet mugurā platu t-kreklu. Matus atspraudu uz aizmuguri un gari nožāvājos. Lai arī cik ilgi es negulētu, izkāpjot no gultas, es saprotu, ka tas bija par maz. Kā jau vienmēr.
Aiztipināju līdz virtuvei un uzliku tējkannā vārīties ūdeni. No ledusskapja izķeksēju pāris biezpiena sieriņus un baltmaizi. Atplēsu iepakojumu un izpurināju mazo biezpiena kubiciņu uz maizītes un ar karoti to izmīcīju gluži kā sviestu. Uzliku vēl vienu maizes šķēli un iekodos primitīvajā kārumā.
Dzirdēju mazulīti iečinkstamies. Noliku maizīti un steidzos uz istabu. Piegāju pie meitiņas gultiņas un izcēlu savu mazo dūdiņu. Mazā samirkšķināja actiņas un nožāvājās, ar lūpiņām veidojot perfektu O. Kaut kas silts dziļi manī sakustējās redzot mazo mazulīti rokās. Piekļāvu maziņo sev klāt un uzspiedu mazu buču uz meitiņas pakausīša.
Katijs skaļi nožāvājās un apvēlās uz muguras. Salicis rokas aiz galvas viņš ar apmierinātu smaidu vērās uz mūsu mazulīti.
-Varēsi nomainīt autiņus, kamēr es sataisīšu mazajai...- pirms pabeidzu lūgumu, lielā, gādīgā tēva acis bija ciet un mute slābani pavērās, izdvešot krācošas skaņas.
Ar brīvo roku paķēru lielo, mīksto lāci un sviedu Katija virzienā. Un man paveicās-trāpīju.
Katijs tikai nosmējās un izleca no gultas. Kamēr vilku mazajai nost krekliņu, Katijs pienāca un apskāva mani no mugurpuses. Atliecu galvu un uzliku viņam uz pleca, nenovēršot skatienu no maziņā. Ar pirkstiem veikli attaisīju meitas krekliņa podziņas un Katijs palīdzēja izdarīt pārējo.
Kamēr viņš mazulīti nesa uz vannas istabu, es notupos zemē un ar muguru atspiedos pret dīvāna malu. Paķēru kalendāru, kas šajā istabā pēdējās divas dienas te mētājās. Es vēl arvien nespēju mazulītei atrast piemērotu vārdiņu.
Daži cilvēki šausminājās, to padzirdot, bet man bija sava nostāja, kas atsita visu protestus. Es mazulītei negribu iedot kuru katru vārdu. Tomēr tas ir vārds uz mūžu un tieši tādēļ es to gribēju rūpīgi atrast. Ja atradīsies daudzi patīkami vārdi, es maziņo nosaukšu vairāku vārdu salikumā. Piemēram, Dita un Samanta varētu būt Dimanta vai Samita, lai gan sākumā šie vārdi liekas dīvaini.
Katijāns atnesa mazo ietīstītu dvielītī un noguldīja, man blakus zemē, uz mīkstā paklāja. Viņš notupās man blakus un uzmanīgi ģērba maziņo. Meitiņa domīgi skatījās uz tēva seju ar plati ieplestām acīm. Maziņā no tēva bija mantojusi iesmailo zodu, viņa garos pirkstus, skropstas un deguna formu. Vēl saskatāma līdzība bija mīmikā.
No manis viņai bija tikusi acu, nagu un lūpu forma. Žēl, ka maziņajiem acu krāsu nevar īsti noteikt. Matiņi arī vēl nebija iekrāsojušies. Tie bija gaiši. Gluži kā saulē izbalējuši. Vaidziņiem bija rožu sārtums un nadziņi auga tik strauji, ka nepaspējām apgriezt. Tagad tie bija pus centimetra garumā no pirksta. Mazie pirkstiņi izskatījās tik graciozi. Nebija nekādu tuklo rociņu, kādas parasti rāda filmās.
Iesmējos kad maziņa ieķērās tētim degunā, kamēr tas centās uzvilkt zeķīti. Pievilku ceļus sev klāt un rokās atkal man iegūlās nelielais kalendārītis. Atšķīru pirmo mēnesi, kas pagadījās un ar pirkstu iebakstīju kalendārā tieši 19. datumā.
-Lelde,- nolasīju. Maziņā sāka stiprāk spirināties un sniedzās pēc mantiņas, kas bija aizgrūsta labu gabalu tālāk no viņas. Atstāju šo pašu mēnesi un, ar acīm ciet, smiedamās uzķēru citu vārdu. Aši atvēru acis un nosmējos. Protams, es biju trāpījusi dienā, kur ir tikai puikām vārda dienas. 31. Decembris- jauki. Ar acīm pārskrēju pār lapu un mans skatiens aizķērās aiz 23. Decembra.
-Viktorija,- nočukstēju. Jauks vārds, bet, nē. Savai meitiņai tādu es negribētu.
Pāršķīru mēnesi, kas bija stipri uz priekšu. Novembris. Aši pārskatīju un pirmais, kuru izlasīju bija Liza.
-Simpsoni,- pie sevis uzsmaidīju. Cik, gan grūti atrast kādu vārdu bez asociācijām! Laikam neiespējami, ja neņem kaut kādu Menisakazende vai Jeļizanitarde. Lai, gan arī ar tiem ir kaut kas sakāms.
-Samēra- nākamais vārds. Vasara.
Dziļi nopūtos un atgūlos pret dīvāna malu. Kāpēc pasaulē nav iekārtots tā, ka bērni jau piedzimst ar savu vārdiņu. Katram tas jau būtu piemeklēts un nebūtu tik daudz laika jātērē pārrunājot simts un vienu vārdu.
