Dzīves varavīksne (-5-)

Arnolda perspektīva

Ar acu kaktiņu redzēju, ka Liene aizskrien vannas istabas virzienā. Es jutos kā slepkava. Nesaprotu, kas man toreiz bija uznācis, ka vajadzēja ieriebt tam oficiantam. Cik, stulbi bija nopūst gāzes plīts liesmu un ļaut gāzei piepildīt restorānu! Ar savu mazo atriebību esmu pieļāvis daudzu cilvēku nāvi. Esmu atņēmis jaukajai meitenei vecākus un mazo brālīti. Biju atņēmis viņai pašu dārgāko, kas viņai bija. Nu, jā. Tagad bija par vēlu to nožēlot. Vismaz viņa ir atradusi Katijānu. Centos sevi mierināt. Kopš šī brīža es būšu Lienei parādnieks visu savu atlikušo mūžu. Jā, man ne visai patika Lienes tēvs. Es viņu pazinu neilgu laiku dokumentu kārtošanas iemesla dēļ, bet viņš bija vienīgais Lienei, kas viņu varēja pienācīgi aizstāvēt. Vēl jo projām nespēju noticēt, ka tā mazā meitene saplēstajā kleitā un viscaur stikla lauskās tikko sēdēja man pretī un dzīvespriecīgi čaloja ar Rozu. Biju smagi šokēts. Toreiz pēc sprādziena sāku apjaust, ko esmu izdarījis. Tagad sapratu to pilnā apmērā. Viņa tam bija vienīgais liecinieks... visi pārējie bija miruši. Eksplozijā saplosīti un gruvešos aprakti. Tas viss bija noticis šīs mazās meitenītes acu priekšā. Apzinoties, ka ne viņai vien esmu izraisījis dziļas sāpes, nespēju atturēties no asaru birdināšanas. Zinu, ka tas ir gļēvi un muļķīgi, raudāt par to, ka esmu dzīvei ļaunprātīgi atņēmis cilvēkus. cilvēkus, kuriem bija savas ģimenes, sapņi un cerības. Liene to visu izskaidroja no sava skatupunkta. Īsi, bet kodolīgi. Uz beigām viņa bija tik bāla. Man blakus sarosījās Lora. Viņa apķēra mani un noskūpstīja. Centos skūpstam atbildēt un neizbiedēt mīļoto. Viņa atrāvās no manis un paņēmusi rokā sulas glāzi izrāva to vienā rāvienā.

-Dārgais, ejam?- es pamāju. Nebiju pārliecināts, ka spēšu runāt. Jutos tik trausls un nestabils. Ļoti dīvaini.

-Ak, nevajadzēja ļaut viņai stāstīt,- Katijāns sūrojās. Varbūt. Domās piemetināju.

-Nu, tad kāpēc tu ļāvi? Tagad viņa, nabadzīte, atkal sēros,- iebļāvās Roza. Viņa bija ļoti līdzjūtīgs cilvēks.

-Nevarēji mums iepriekš to pastāstīt? Kur tev prāts, ļaut viņai atkal to visu pārdzīvot?- Haralds bija nikns.

-Kā es varēju zināt, ka jūs viņai jautāsit par vecākiem? Neredzējāt, ka viņa izvairās?- Katijs bija aizsvilies.

-Vai jūs varat beigt kliegt? Tas neko neatrisinās. Labāk kāds aizejiet pie viņas,- ieteicās Lora. Saprātīgi.

-Ak, vai! Ka tik viņa neizdara sev pāri!- Iesaucās Roza. Tas bija viss, kas vajadzīgs, lai Katijs satrauktos. Protams, viņš nevēlas, lai viņa sev kaut ko nodara. Ja viņa kaut ko nodarīs, tā būs mana vaina. Manis dēļ viņai ir jācieš. Pielecu kājās. Man viņa jāsameklē pirms notiek kaut kas nelāgs. Ar skatienu apturēju Loru. Abi ar Katiju izsteidzāmies no istabas. Viņš uzskrēja augšstāvā. Es nolēmu pārbaudīt apakšu. Virtuvē nebija ne vēsts. Lielajā istabā arī ne. Iedomājos par vannas istabu. Atvēru vannas istabas durvis. Bija tumšs. Ieslēdzu gaismu. Klusums. Tiklīdz manas acis aprada ar gaismu, es ieraudzīju viņu. Bāla un nekustīga ar seju pret mani. Atvērtām acīm. Pa zemi bija izkaisītas dažādas zāles un medikamenti. Vienas viņa turēja rokās. Baidījos pieiet viņai klāt.

-Viņa ir šeit,-nobļāvos pa visu māju. Viņa nekustējās. Acis vēl ar vien skatījās vienā punktā. Tas bija ārkārtīgi baisi. Pie vannas istabas durvīm saskrēja visi. Katijs iebrāzās iekšā un pielika roku pie viņas kakla.

-Nav pulsa,- viņš monotoni noteica. Dzirdēju, kā dažiem aizraujas elpa. Man sareiba galva un zeme strauji pietuvojās manai sejai. Tā ietriecās sejā ar vieglu krakšķi. Mans deguns piepildījās ar siltām asinīm. Sāpes nejutu. Domāju par to, kāda kļūda bija pūtiens gāzes plīts ugunī.

Lienes perspektīva

Mani nospieda visapkārt esošā tumsa. Tā mani aprija un es jutos vientuļa. Es sāku cīnīties pret tumsu. Milimetru pa milimetram centos viņu atgrūst. Tas bija grūti. Man nebija pēc kā tiekties. Mans pašizdzīvošanas instinkts bija noplacis līdz nullei. Es nevēlējos neko. Tikai miglaini apjautu, ka biju par kaut ko cīnījusies. Biju centusies piepildīt kādu sapni. Centos atrisināt šo sava prāta mīklu. Man bija jāatrod par ko cīnīties. Ar manu gribasspēku vien nepietiek. Vēl drusciņu un es neatgriezeniski aiziešu nebūtībā. Man bija sajūta, ka mani vel uz leju. Ar vien dziļāk un dziļāk nebeidzamajā tumsā. Biju jau atmetusi cerības ieraudzīt gaismu. Es izjutu to, ka manas rokas aptver spēcīgas plaukstas. Centos atrauties, bet biju vāja. Viss bija tik smags. Nezinu, cik ilgs laiks pagāja, bet viss pamazām normalizējās. Smagums pamazām pameta manas rokas un kājas. Pamazām es kļuvu vieglina. Bīstami viegla. Pēdējā bija mana galva. Vispirms mans pakasis, tad piere, zods un deguns kļuva viegli kā spalviņas. Kā gaiss. Pēdējie bija mani plaksti. Tiklīdz smagums pazuda no plakstiņiem, tie atsprāga vaļā. Te bija gaišs. Nespēju fokusēt skatienu. Piecēlos. Visas kustības bija vieglas. Acis pamazām aprada ar gaismu. Biju savā istabā. Savās vecajās mājās. No apakšstāva bija dzirdama kņada. Piecēlos kājās. Jutos īsa. Paskatījos uz savām drēbēm. Tās nebija manas, lai gan likās ļoti pazīstamas. Izgāju no savas istabas un nokāpu pa kāpnēm. Iegāju virtuvē. No turienes nāca brīnišķīga cepta siera smarža. Man saskrēja siekalas mutē. Iegāju virtuvē. Cepta siera smarža bija tik spēcīga. Pirms ieiešanas virtuvē aizvēru acis. Izbaudīju.

-Labrīt, meitiņ,- mani no siera izbaudīšanas izrāva mātes balss. Tik īsta un dzirdēta. Attaisīju acis.

-Labrīt, saulīt. Kā gulēji?- Mans tēvs jautāja no otras virtuves puses. Kaut kas nebija labi. Es to jutu.

-Labrīt, mammu, tēti, es gulēju labi,- tagad es sapratu. Šos vārdus nebiju izrunājusi jau ļoti labu laiku. Man galvā atjaunojās atmiņas. Es aizgriezos un skrēju augšā uz savu istabu. Dzirdēju mammu un tēti kaut ko jautājam, bet man bija vienalga. Viņi bija miruši. Māja bija pārdota. Šīs drēbes man sen jau bija par mazu. Ieskrējusi istabā aizcirtu durvis. Iekodu lūpā un sajutu asas sāpes smaganās. Pieskrēju pie spoguļa. Attaisīju muti. Breketes. Tās man noņēma tas, kad man palika četrpadsmit gadu. Tas nozīmē, ka es esmu kaut kādā mistiskā veidā iekļuvusi pagātnē. Man prātā iešāvās ideja, kā es varētu pārbaudīt datumu. Pieskrēju pie sava vecā datorgalda. Tas bija tukšs. Datora nebija. Pareizi, datoru man uzdāvinās vārdadienā pirms četrpadsmit gadu jubilejas. Galdu es dabūju pēc trīspadsmitās dzimšanas dienas. Tātad, esmu posmā starp trīspadsmit gadu dzimšanas dienu un vārdadienu. Atrāvu vaļā atvilkni un sāku rakņāties pa papīriem, cerot atrast kādu uz kura būs datums. Man pietiktu kaut tikai ar mēnesi un gadu. Būtu labi, ja izdotos atrast gadu. Tas mani nomoka visvairāk. Nē, visvairāk mani nomoka tas, kā es tiku šeit. Kā mani vecāki ir dzīvi. Kur tagad ir Katijs? Man tik ļoti noderētu viņa padoms vai līdzjūtības vārdi. Es tik ļoti vēlos izdzirdēt viņa balsi. Tajā brīdī es sapratu. Mans mērķis būs atrast Katiju. Lai tur vai kas. Man viņš ir jāatrod.

Katijāna perspektīva

Staigāju pa slimnīcas gaiteni kā tāds noraizējies topošais tēvs. Staigāju no vienas gaiteņa sienas līdz otrai. Domāju par to, ko Liene teica pirms aizskrēja. Viņa man nebija teikusi, ka viņas māte gaidīja brālīti.

-Kungs, ja nebeigsiet šo nepārtraukto staigāšanu, būšu spiesta jūs izraidīt ārā. Jūs satraucat pacientus!- medmāsiņa to pateikusi izvilka mani no pārdomām. Apstājos un viņa aizgāja tālāk. Apsēdos uz krēsla blakus Rozai. Viņa bija palikusi ar mani. Pārējie aizbrauca mājās, jo slimnīcā nedrīkst ilgstoši uzturēties tik daudz cilvēku. Ja arī man izraidīs, Roza man varēs paziņot jaunumus. Man tik ļoti nepatika te sēdēt, kamēr Liene atradās reanimācijas nodaļā. Viņas stāvoklis bija ļoti smags. Viņa bija pārdozējusi miega zāles un viņas sirds to neizturēja. Pašlaik ap viņu darbojas speciālisti. Mūsu pilsētā tādu nav. Šeit, Ņujorkā tādu bija pa pilno. Nu, kāpēc viņi nevarēja pāris speciālistus atsūtīt uz mūsu pilsētiņu? Kamēr ātrās palīdzības mašīnas veda Lieni un mani uz šejieni varēja būt par vēlu. Vai jau ir par vēlu, es nezinu.

-Sasodīts, vai tie mediķi nevar iznākt un pateikt kā viņiem iet? Ko viņi mūs te marinē?- biju sašutis.

-Nomierinies, Katij. Ja būtu kādas izmaiņas viņi mums pateiktu,- mamma mani mierināja. Viņa saņēma manu roku. Lai gan es šajā spriedzē varētu jau atdot galus, viņa bija nesatricināmi mierīga. Būtu man tāda pacietība... Piecēlos kājās. Man pēkšņi radās ļoti dīvaina un neraksturojama sajūta. Ieraudzīju, ka man pretī nāk Lienes galvenais ārsts. Viņa priekšauts bija notraipīts asinīm. Viņš noņēma mutes aizsegu un ar plaukstas virspusi pārbrauca pār pieri. Panācu viņam tuvāk.

-Man ir jaunumi,- viņš to pateica samērā drūmā balsī. Mana sirds gandrīz apstājās. Roza piecēlās kājās un pienāca mums tuvāk. Viņa satvēra manu roku. Tas mirklis ir pienācis. Pienācis laiks uzzināt patiesību.

-Mums ir vieni labi un vieni slikti jaunumi,- viņš iepauzēja. Tas nežēlīgi kutināja manus nervus.

-Labie jaunumi ir tie, ka Liene ir dzīva. Viss, kas viņai ir nepieciešams ir viegli dabūjams. Viņai veiks asins pārliešanu, jo zāļu koncentrācija asinīs ir pārāk liela. Mums ir pieredze, tādēļ es neredzu neko, kas varētu noiet greizi,- viņš atkal iepauzēja ļaujot mums sagremot jauno informāciju. Liene ir dzīva. Tas ir labi, bet tādā gadījumā, kas ir sliktās ziņas? Ārsts vēlreiz nobrauca pār pieri ar plaukstas virspusi.

-Sliktās ziņas. Liene ir komā. Mēs nezinām neko par to, kad viņa varētu pamosties un kāda viņa būs, kad pamodīsies. Fiziski viņai viss būs kārtībā, bet kā būs garīgi.. Dievs vien zina,- to pateicis, viņš atvadījās no mums ar galvas mājienu un aizgāja atpakaļ tajā virzienā no kurienes atnāca. Mani šokēja sliktās ziņas. Man bija pazīstami pāris cilvēki, kuri ieslīguši komā tā arī nepamodās. Man sāpīgi iesmeldzās sirds. Ja viņa nepamodīsies.. es pakāršos, noslīcināšos vai izdarīšu vēl kaut ko līdzvērtīgu. Rozālija apsēdās un smagi nopūtās. Viņas galva smagi atlīga pret krēsla augsto atzveltni. Zem viņas acīm bija redzami tumši loki. Viņa, tāpat kā es, nebija gulējusi pagājušo nakti. Abi jutāmies izmocīti. Jaunās ziņas mani nomocīja vēl vairāk nekā negulētā nakts.

-Mammu, brauc mājās. Izgulies un paziņo visiem jaunumus. Es palikšu te,- viņa brīdi skatījās uz mani.

-Labi, bet saudzē sevi. Viņa atlabs. Viss būs labi,- pār viņas vaigu noritēja asara. Viņa pati nespēja līdz galam noticēt saviem vārdiem. Pieliecos un apkampu mammu. Mans ķermenis ilgojās pēc citas sievietes apskāviena, bet mamma bija tik mīļa un saprotoša, ka man bija labi arī tāpat. Viņa atvadījās un aizgāja novēlot mums veiksmi. Sajutos tā, it kā es viens pats censtos stāties pretī liktenim. Tas bija smagi, bet man bija mērķis. Es cīnīšos par Lieni. Es būšu gatavs uz visu, lai tikai Liene justos labi. Es biju neprātīgi iemīlējies viņā. Es viņu mīlēju. Mūsu dzīves bija savijušās vienā. Ja trūks viena, tad trūks arī otra. Ja mirs Liene, tad arī man nebūs iemesla atrasties starp dzīvajiem. Nezinu kurā brīdī, bet es atslēdzos un iegrimu miegā. Pamazām mana apziņa aizpeldēja un es ļāvos sapņu un atmiņu pašplūsmai. Klausīju instinktiem un nedomāju par sevi. Domāju par Lieni. Cilvēku, pret kuru es vairs nekad nespēšu būt vienaldzīgs.