-19-
Katijāna perspektīva
Pēc diviem mēnešiem...
Atvēru acis un sastapos ar rīta silto gaismu. Vēl viena burvīga diena. Apvēlos uz sāniem un izstaipījos. Lienes gultā vairs nebija. Nabadzīti mocīja rīta nelabums. Dzirdēju no vannas istabas nākam ūdens šalkoņu. Viņa noteikti ir tur.
Pārmetu kājas pār gultas malu un pielecu kājās. Uzrāvu mugurā sarkanīgo T-kreklu, kas mētājās pie gultas. Kājās uzrāvu haki krāsas garās bikses. Klusiņām ar basajām pēdām aiztipināju līdz vannas istabai. Durvis ir nedaudz pievērtas.
Klusām ieeju vannas istabām un tur viņa stāv. Mans personīgais brīnums piektajā mēnesī. Nesen bijām pie daktera. Uztaisījām pāris procedūras. Mūsu mazulim viss ir pilnīgā kārtībā.
Liene atsakās no visa, kas ir kaitīgs viņas veselībai. Viņa pat vairs neatļaujas sev tādu vaļību kā našķi un ātrās uzkodas. No rīta dzer tikai pus krūzīti kafijas. Pati sataisa sev vairākas maizītes. Vismaz viena ar sieru, viena ar tomātu un divas ar gurķi. Kafija lielākoties sastāv no piena.
Pielavos viņai no aizmugures un maigi apķeru viņas pieblīdušo vidukli. Viņa nedaudz salecas, bet tad nomierinās manās rokās. Mana mazā princese apgriezās riņķī un nošmakstināja man uz lūpām buču.
Skūpsts sākās pavisam mīļi un mierīgi, bet tad uzņēma apgriezienus. Glāstīju viņas seju un manas rokas aizlīdēja uz viņas skausta. Viņas pirksti ievijās manos matos. Sajutu viņai uz mēles zobu pastas atliekas. Man paspruka smiekli. Viņa aprāva skūpstu un man uzņurdēja.
-Beidzi ņirgāties par mani?- viņas balsī bija saklausāms smaids.
Apskāvu viņu un sajutu mazo knoseklīti starp mums. Brīdis bija tik īss, bet juteklisks. Tik brīnišķīgi sajust maziņā spēku, viņam izspiežot mazo pēdiņu.
-Atkal spārdās. Dienās būs futbolists,- uzmundrināju Lieni.
Vieglītēm paberzēju vietiņu, kur mazais bija iespēris. Kājiņa ievilkās atpakaļ.
-Ejam brokastīs,- Liene ierosināja.
Es pamāju ar galvu un mēs abi devāmies uz virtuvi. Ciešāku saikni ar šo cilvēku man nav iespējams sajust. Par to es arī priecājos.
Es apsēžos pie virtuves galda un nolūkojos kā mana mīļotā meitene aplej kafiju. Katrs viņas skatiens ir pilns ar mīlestību. Viņa jūtas laimīga. Man prieks par to.
Iezvanās mājas telefons. Aizeju pacelt klausuli.
-Hallo?-
-Čau, Katij. Iedosi Lieni?- atpazīstu mammas lietišķo toni.
-Jā, labi. Tūlīt,- Noņemu klausuli no auss un sniedzu to Lienei, ar lūpām mēmi veidojot vārdus mana mamma.
Viņa pamāj ar galvu un pasniedzas pēc telefona. Paņēmusi to, viņa iekārto telefonu starp plecu un ausi tā, lai abas rokas būtu brīvas.
-Labdien, Rozālij. Kā jums klājas?- es nopūtos un aizgāju atpakaļ pie krēsla.
Varu saderēt, ka viņas nerunās mazāk par stundu. Katru dienu mana māte zvana Lienei un apvaicājas par visādām sieviešu tēmām. Kāzas, bērni, apģērbi, modes jaunumi...
Liene jau ir izvēlējusies kāzu kleitu. Mēs to iznomāsim tikai uz tām divām dienām. Ielūgumi uz kāzām jau ir izsūtīti. Kāzas būs pēc nedēļas.
Liene negrib ilgāk gaidīt, citādi tērps būs jāpāršuj. Bērns aug ar vien lielāks.
Skatos uz viņu un redzu visu, ko esmu meklējis. Skaistās zaļās acis, gaiši brūni mati, kas nu jau slīgst līdz pus mugurai. Slaidas kājas un ziloņkaula krāsas āda. Ziemā viņa ir kļuvusi bālāka, bet gan jau vasarā nosauļosies.
Viņas roka, runājot, noslīd līdz uzbriedušajam vēderam. Tā viegli slīd tam pāri atkal un atkal. Gluži kā glāstot bērnu. Viņa to dara neapzināti un tieši tur ir tas skaistums. Mātes rūpes par vēl nedzimušo mazulīti.
Vēl četri mēnesīši un maziņais ieraudzīs jūnija saules gaismu. Pasmaidu. Vēl viena maziņa sirsniņa, ko sildīt. Vēl viena maziņa mutīte, kuru barot. Vēl viens maziņš prātiņš, kuru attīstīt. Vēl viena maza būtne, ko mīlēt un sargāt.
Viņa iesmējās. Viss viņas ķermenis nodrebēja no smieklu radītās vibrācijas. Tik skaisti. Es nopūtos un piecēlos kājās. Pienācu viņai klāt n viņu apķēru.
-Lī, vai tiešām tagad jārunā pa telefonu?- čukstēju viņai ausī.
-Katij, lūdzu, lūdzu, dod man vēl desmit minūtītes,-
-Piecas,- sāku kaulēties.
-Desmit,- viņa bija nelokāma.
-Septiņas,-
-Astoņas,-
-Septiņas ar pusi. Pēdējais piedāvājums,- uzsmaidīju.
-Ai, nu labi, labi. Tikai ļauj man parunāt,- viņa iesmējās un aizčāpoja prom no ledusskapja ar maizītēm.
Es iemetu skatu pulkstenī un sāku uzņemt laiku. Paņēmu kafijas krūzi un aizčāpoju uz viesistabu. Virtuvē man vairs nebija ko darīt. Viesistabā ievēlos dīvānā un ieslēdzu televizoru. Bezmērķīgi šķirstīju kanālus līdz atstāju kaut kādu futbola spēles pārraidi.
Nespēju noticēt, ka Dāņi izvirzās tālāk par ASV. Nopurpināju kaut ko sev zem deguna un pārslēdzu uz Animal Planet. Tur rādīja to, kā zebras kļūst par lauvas vakariņām. Nekāda skaistuma izņemot to, ka tas viss ir dabiski.
Kādā brīdī tur vienkārši atlūzu. Pamodos no tā, ka skanēja kaut kāda griezīga reklāma. Saviebos un izslēdzu televizoru. Iemetu skatienu pulkstenī un noelsos. Ja Liene vēl ar vien runā pa telefonu, tad mums būs pamatīgs rēķins. Trīs stundas.
Dziļi ievilku elpu un klausījos no kurienes nāk Lienes balss. No guļamistabas. Aizčāpoju līdz guļamistabas durvīm. Aiz durvīm bija dzirdamas Lienes jautrās čalas. Viņa stāstīja par kādu notikumu Vašingtonā.
Cik sapratu, runa ir arī par mani. Vienīgā reize, kad mēs tur bijām, bija tad, kad mēs braucām uz viņas klasesbiedrenes ballīti. Tur gāja karsti. Atceroties visu to, ko es tur izdarīju man izskrien karstas tirpas caur kauliem.
Saņemos un atveru durvis. Man par pārsteigumu istabā atrodas nevis divi cilvēki un telefons, bet trīs cilvēki bez telefona. Manu pārsteigto acu priekšā gultas katrā pusē sēž man mīļas sievietes. Liene un Roza. Ja šī būtu filma, tad mans žoklis nokristu līdz zemei.
Pa kuru laiku mana mamma atbrauca? Atcerējos, ka biju iemidzis. Vēl lielāku pārsteigumu manī radīja tas, ka gulta bija noklāta ar baltu audumu čupiņām.
-Sveiks, mīļais. Ceru, ka nepamodinājām,- Lienes balsī nav izbaiļu.
-Nē, nē. Es pats pamodos. Čau, mammu. Ko jūs abas te darāt?- mamma uzsmaidīja iešķībo smaidu.
-Mēģinām kleitai atrast piemērotus aksesuārus, bet tev tos neredzēt tāpat kā kleitu. Viss, tinies ārā,- viņa pieleca kājās un tuvojās man, lai aiztaisītu durvis.
Divi soļi un durvis aizcirtās mana deguna priekšā. Pieliku ausi pie durvīm, lai dzirdētu kā abas tīksminās par manis veiklo izmešanu no istabas.
-Roza, varbūt tomēr tā nevajadzēja? Lai jau viņš redz. Būtu vēl viena galva, kas mums varētu palīdzēt. Tā teikt skats no malas,- es pie sevis pamāju, jo man patika Lienes domu gājiens.
-Nē, mīļumiņ. Tas iztraucēs visu pārsteigumu. Viņš to visu redzēs tikai tad, kad tu viņam soļosi pretī pie altāra. Un ne agrāk. Tikai un vienīgi tad. Neuztraucies, mēs par to parūpēsimies.
Dzirdēju, kā noklaudz ārdurvis. Vai tiešām abas būs atstājušas vaļā? Apcirtos riņķī un devos uz ārdurvju pusi. No turienes nāca tāda kā čaukstināšanās. Salecos, kad ap stūri parādījās Kristas galva.
Protams, šodien viņas ir sataisījušas ’’pirms kāzu sapulci’’. Krista ir vedējmāte. Vedējtēvs būs viņas bērnības draugs Kalsons. Abi ir samērā jauki cilvēki, tikai Kalsons sākumā dīvaini meta acis uz Lieni.
Viena izrunāšanās tur pat slimnīcas gaitenī nāca par labu mums abiem. Viņam pietika uzzināt to, ka Liene gaida manu bērnu un viņš uzreiz atšuvās.
Pieeju pie kalendāra un palaižu sev garām Kristu, kura ar simts dažādiem mazajiem maisiņiem aizskrien uz guļamistabu no kuras nāk manas topošās sievas un mātes smiekli.
Mums paveicās, ka 14. februārī baznīcā atradās brīvs laiciņš no paša rīta. 12. februārī man būs vecpuišu ballīte, bet Lienei vecmeitu ballīte.
Mani nogurdināja domas, ko gan meitenes dara tādās ballītēs. Vai viņas staigā pa striptīza klubiem, vai arī sanāk pie vienas un dzer līdz nemaņai? Pēc kāzām es no viņas izdabūšu informāciju.
Ieskatījos pulkstenī. Man šodien jāskrien pie draugiem. Palīdzēsim vienam no puišiem salabot izjaukto mocīti. Paredzu, ka tur būs ilga ķīlēšana un pēc tam vēl neliela iedzeršana veco laiku vārdā.
Man vēl ir pusstunda, bet lai līdz viņiem aizbrauktu paiet divdesmit minūtes. Man jau tagad jātaisās ārā, ja es gribu paspēt. Jauki, manas drēbes ir guļamistabā. Būs nedaudz jāpatraucē meiteņu sapulcīte.
Pieklauvēju pie guļamistabas durvīm uz sadzirdu man adresēto Vācies! Izsaucienu. Viegli iesmejos un paveru durvis mazā šķirbiņā.
-Mīļā, man šodien jāskrien pie Robja. Man pēc piecām minūtēm jāizbrauc. Vai es, lūdzu, varētu dabūt savas zeķes un džemperi?- tiklīdz es pabeidzu runāt, dabūju pa seju ar zeķu bumbuli.
-Ķer, te ir tavas zeķes. Krika, iedosi viņam to džemperi? Re, kur. Stāv uz plauktiņa, laikam tas.- manas mammas balss.
-Jā, tas ir viņa džemperis,- tā bija Liene.
-Lūdzu, Katij, te ir tavs džemperis. Un tagad pazūdi miglā, ja? Brauc pie saviem draugiem. Atā. Bučas no mums visām,- atkal durvis aizcirtās mana deguna priekšā.
Mums paveicās, ka 14. februārī baznīcā atradās brīvs laiciņš no paša rīta. 12. februārī man būs vecpuišu ballīte, bet Lienei vecmeitu ballīte.
Mani nogurdināja domas, ko gan meitenes dara tādās ballītēs. Vai viņas staigā pa striptīza klubiem, vai arī sanāk pie vienas un dzer līdz nemaņai? Pēc kāzām es no viņas izdabūšu informāciju.
-20-
Lienes perspektīva
Es skrienu pa mežu. Apkārt ir pustumsa. Mans lielais vēders liekas gluži kā ar akmeņiem piekrauts. Man ir tik grūti paskriet. Trūkst elpas.
Jūtu, kā manī aug panika. Dzirdu soļus aiz manis. Kāds man skrien pakaļ. Kāds cenšas mani noķert. Manas acis ieplešas un es izskrienu caur lielu zirnekļu tīklu.
Smalkie pavedieni pieķeras pie manas sejas un ieiet acīs. Aizmiedzu acis un pielieku pie tām plaukstas.
Aizķeros. Sajūtu kādu sakni, kas iespiežas purngalā un neļauj man spert nākamo soli. Brīdi liekas, ka lidoju. Atveru acis īstajā brīdī. Es krītu. Paspēju pašaut rokas zem sevis. Es gandrīz iekritu spožās stikla lauskās ar seju un vēderu pa priekšu.
Jūtu kā stikls iegriežas rokās brīdī, kad uz rokām uzgulst viss mans smagums. Plaukstas sāk sāpīgi smelgt. Man pār lūpām izlaužas sāpju pilns kliedziens, ko tomēr paspēj apslāpēt kāda roka.
Tik spēcīgi, it kā kāds man iecirstu pliķi. Roka izgaist. Āda ap lūpām ir uzkarsusi. Es uz elkoņiem paslejos, lai redzētu to, kurš man to nodarījis. Manī virmo sāpes un naids pret pāridarītāju.
Apskatos apkārt. Neviena nav. Tikai drūms mežs. Visur kur skatos priekšā ir tikai lieli koki. Paveros uz augšu. Koku lapotnes sudrabaini mirdz mēnesnīcā.
Pagrūžu ceļus zem sevis un atvelkos nost no zemes. Jūtos smaga. Liekas, ka kauli neizturēs manis pašas svaru. Vēders izskatās uzblīdis daudz lielāks, nekā vajadzētu būt.
Pieslienos stāvus. Skatoties uz leju, es pat neredzu savas kājas. Aptveru, ka nekur vairs nav stiklu, bet delnās jūtams karstums un asas sāpes.
Sāku iet uz viena koka pusi. Man iet smagi. Palūkojos uz priekšu un manā priekšā stāv bāls puisītis. Viņš izskatās nobijies un uztraukts. Puisīša zilās actiņas vērās man sejā. Esmu nohipnotizēta. Es speru soli uz priekšu un aina izmainās.
Manā priekšā stāv naidpilns vīrietis, kura acīs spīd asinskāre. Manī izplūst bailes un izdzīvošanas izstingts kustina kājas uz aizmuguri. Man ir jābēg. Jo ātrāk, jo labāk.
Vīrieša nāsis dusmās noraustās. Viņš izskatās pēc saniknota buļļa, kas tūlīt metīsies cīņā uz dzīvību un nāvi. Apcērtos riņķī un metos skriet. Asinīs izplūst adrenalīns un palīdz man kustēties ātrāk.
Atskatos atpakaļ viņa vairs nav. Pagriežu galvu atpakaļ un tur viņš stāv. Pilnīgi mierīgs un es viņam skrienu virsū.
Cenšos apstāties, bet paslīdu. Smagi piezemējos uz muguras. Sāpēs apveļos uz sānu. Pamanu, ka viņa sejā ir lasāms riebums un nicinājums. Es viņam nenozīmēju neko vairāk par nožēlojami vieglu mērķi.
Pēkšņi viņš ir pie manis. Kustība bija tik ātra, ka izzuda vispār. Viņš paceļ roku un tur iemirdzas ass priekšmets. Viņš triec to pret manu vēderu.
Es iekliedzos. Manas acis atsprāgst vaļā. No tām sāk ritēt asaras. Norauju no sevis segu un pavelku uz augšu naktskreklu. Mans vēders ir vesels. Bērniņam nekas nekaiš. Gribu atviegloti nopūsties, bet man ielaužas šņuksti.
Pieceļos un aiztipinu līdz vannas istabai, pa ceļam iedegdama visas gaismas. Atgriežu krānu un uzslēdzu auksto ūdeni. Satecinu pilnas plaukstas un tad tajās iegremdēju seju. Ļauju ūdenim notecēt un mana naktskrekla. Izberzēju miegu no acīm.
Jūtos samocīta, stīva un neizgulējusies. Mana sirds cenšas atrast mierinājumu tajā, ka tas bija tikai sapnis. Nē, tas bija murgs. Drausmīgākais manā mūžā.
Ceru, ka izjūtas līdzsvaros gaidāmā diena. Mana kāzu diena. Nosusināju seju raupjajā roku dvielī un novilku naktskreklu. Iemetu to veļas grozā un rokas ievilku zīda halātiņā.
Sasēju jostiņu un ielūkojos spogulī. Nekāds skaistais skats jau nebija, bet es priecājos, ka nav ne asiņu, ne rētu. Tas viss palicis sapnī.
Mati kā neķemmētam Jorkšīras terjeram. Vai izcūkotam pūdelim... Man ļoti nepatīk tā ņirgāšanās par pūdeļiem. Tādi apcirpti un ar bantītēm izgreznoti.
Jebkurā gadījumā nekas tāds, kas varētu likties skaists. Uzgriezu spogulim muguru un devos pie skapja. Pa ceļam ielūkojos pulkstenī. Ir laiks braukt pie friziera. Atvēru durvis un man izspruka vaids. Visas drēbes izvandītas un piespalvotas.
Tā vien liekas, ka šodien visi sadodas rokās, lai man šo dienu nāktos pavadīt mājās ēdot sauso zupiņu un skatoties televizoru.
Čība bija krietni pastrādājusi. Viss noklāts ar mazām baltām spalviņām un skapja durvis no iekšpuses rūpīgi saskrāpētas. Izskatās, ka viņa ir asinājusi savus nadziņus pret manu līgavas plīvuru. Uz tā atstāti smalki caurumiņi, kas diemžēl ir diezgan uzkrītoši.
No skapja izlec apmierināts baltu spalvu kamols. Ar savām lielajām acīm viņa skatījās uz mani un gaidīja kādu balvu par smagi darīto darbiņu. Tādu nesaņēmusi, viņa aizčāpoja virtuves virzienā pa ceļam ņaudēdama tik skaļi un apmierināti, ka man prasījās kaut ko paņemt un mest viņai.
Parasti neesmu tik vardarbīga, bet pagājusī nakts dara savu. Mans garastāvoklis ir nokritis daudz zemāk par nulli. Īgni izvelku no drēbju kaudzes šauros džinsus un krekliņu ar garām piedurknēm.
Ātri apģērbjos un izķemmēju matus. Šodien viņus atstāšu brīvā vaļā. Vienīgais aksesuārs ir stīpiņa, kuru iestumju matos un auskariņi.
Kājās uzvilku augstās kediņas ar rāvējslēdzi, viņas ir melnas ar rozītēm. Manas mīļākās.
Pārmetu pār plecu mazo somiņu un devos uz frizētavu, kura atrodas otrā pilsētas galā.
Nokāpusi lejā, devos uz pagalmu tur, kur stāvēja mana mašīna. Pienāku pie mašīnas un mani nošokē skats. Kāds manai mašīnai ir izsitis abus labā sāna logus. Lausku nav, bet arī stikla nav. Iesēžos mašīnā un nopūšos. Kāpēc man tieši šodien neveicās?
Iedarbinu motoru un ieslēdzu radio. Man rodas ideja apskatīt, vai logs ir vienkārši izsists, vai rūpīgi izgriezts. Nospiežu podziņu, kurai jāpaceļ augšā logs. Tas nedaudz paceļas un tad es pogu atlaižu. Mala ir gluda. Neviena robiņa.
Dziļi ievelku elpu un nospiežu pogu, lai logs ieietu atpakaļ, bet kļūdos. Tas turpina celties uz augšu. Es sastingstu. Logs ir neskarts. Viņš pilnā savā izmērā paceļas uz augšu līdz pat salona grieztiem, kur iegrimst durvju augšdaļā un apstājas.
Es brīdi skatos uz veselo logu un tad pastiepjos, lai tam pieskartos. Tā vietā, lai mani pirksti izietu cauri, kā man sākumā likās, tie atdūrās pret gludo matreālu.
Tiklīdz pirksti saskārās ar stiklu man galvā atausa atmiņa par vakardienu. Es, atbraukusi no draudzenes, biju aizmirsusi aiztaisīt logu. Bija tik tumšs, ka pat tad, kad es pagriezos, lai aizslēgtu mašīnu, es nemanīju to, ka logā stikls ir nolaists.
Kāda es biju muļķe. Nu kā normāls cilvēks, var kaut ko tādu izdarīt?
Nolamāju pati sevi un izbraucu no autostāvietas. Braucu pa pilsētas ieliņām un vēroju cilvēkus, kas netraucēti pastaigājās. Daži izveda pastaigāties suni, citi vilkās mājup ar piekrautiem iepirkuma maisiņiem. Bija gluži parasta darbadiena. Pagaidām.
-21-
Nemierīgi dīdījos mašīnas aizmugurējā krēslā. Jau pēc desmit minūtēm es satikšu savu topošo vīru. Mans mīļotais pašlaik stāv baznīcā un gaida to brīdi, kad es parādīšos baznīcas durvīs un nākšu pa līgavas ceļu starp abām solu rindām.
Nervozi knibinājos ap baltās kleitas apdari. Vidukli apņēma maigais kleitas audums ar mežģīņu maliņu. Mans mazais vēderiņš bija redzams un padarīja kleitu nedaudz formīgāku.
Kleita bija bez lencēm, līdz gurniem pieguļoša, bet tālāk līdz zemei sniedzās neskaitāmas rindas ar gaisīgiem volāniem. Vienkārša, bet reizē skaista. Man ap galvu bija aplikts plīvurs, kas bija meistarīgi ievīts manos smalki saveidotajos matos.
Satraukti sarosījos. Mans mazulītis pašlaik bija ļoti mierīgs neskatoties uz to, ka viņš noteikti nojauta manu garastāvokli. Mašīna piebrauca pie baznīcas.
Likās, ka mana sirds tūlīt apmetīs salto. Tik pacilāta un pār laimīga es nekad neesmu jutusies. Mani nervi ir tik savilkti, ka es kuru katru brīdi varētu sākt no prieka spiegt. Jutos vienlaikus viegla un smaga. Manas kājas bija kā no vates.
Šoferis apgāja apkārt mašīnai, lai atvērtu man durvis. Man blakus sēdošās meitenes palīdzēja man iekāpt smalkajās kurpītēs un uzvilkt augstāk zeķu prievīti. Tā teikt, lai nenokrīt nelaikā.
Man vaigos iesitās sārtums apsverot šādu domu. Uz lūpām man atjaunoja spīdumu un uz acu plakstiņiem rozā toni. Es biju gatava. Nē, tomēr nebiju. Ārēji varbūt, bet ne iekšēji. Pie mašīnas pienāca Haralds.
-Nu, vedekliņ, vai esi gatava?- viņš viegli iesmējās.
Pamāju ar galvu. Nebiju pārliecināta, ka neizbiedēšu topošo vīratēvu ar savu panisko jā. Saņēmu viņa pastiepto roku un izkāpu no mašīnas. Mana kleita vilkās pa zemi. Nedaudz, bet pietiekami, lai radītu risku, ka es pie altāra piezemēšos uz deguna. Ironiski iesmējos. Šodien būs interesanta dieniņa.
***
Viss paskrēja kā miglā. Attapos brīdī, kad Krista man rokās iegrūda puķu pušķi un pavēlēja elpot dziļi. Tas man nekādi nepalīdzēja nomierināties. Es elpoju ātri un sekli. Man reiba galva. Viss šķita notiekam tik strauji. Uz ērģelēm sāka skanēt Vāgnera kāzu maršs.
-Liene, pat nedomā tagad ģībt. Tava ceļa galā tevi gaida Katijāns. Domā par viņu,- Krista pati bija tuvu izmisumam.
Miglaini redzēju, kā pa celiņu palaiž divus mazus piecgadniekus. Puisīti un meitenīti ar ziedlapiņu groziņu. Abi bērniņi ar smaidu līdz ausīm palēkdamies soļoja un kaisīja ziedlapiņas. Kāds maigi pieskārās manam viduklim.
-Tev tagad jāiet aiz viņiem. Atceries elpot dziļi un smaidīt. Neskrien un nevelcies. Un tā, tagad maršs pie Katijāna,- man ausī čukstēja Tesa.
Apriezos un apskāvu viņu. Īsi un uzmanīgi. Nu, bija pienācis mans laiks iziet pie vīra vistiešākajā nozīmē. Spēru soli pēc soļa līdz iznācu uz paklājiņa, kas iet caur baznīcu no ieejas līdz altārim.
Visu skatiens pievērsās man. Mirkli pat apklusa ērģeles, bet tad ieskanējās skaļi un svinīgi. Sapratu, ka man jāsāk soļot. Visiem acīs bija saviļņojuma asaras. Visi skatījās uz mani kā uz pielūgsmes objektu.
Lēnām mūzikas ritmā soļoju uz priekšu līdz altārim. Mani nervi atkal bija savilkti, bet pateicoties pozitīvām emocijām. Manī brieda atkal tikšanās prieks. Skatījos uz priekšu tieši mīļotajam sejā.
Viņa debešķīgi skaisto seju rotāja neatvairāms smaids. Man acīs saskrēja prieka asaras un uz lūpām uzplauka atbildes smaids. Veltīts tieši viņam. Pēdējos metrus turējos, lai nesāktu skriet kā vājprātīgā.
Pienācu pie mācītāja un mūzika liriski apklusa, atstājot mūs pacilātā klusumā. Mācītājs uzsāka savu runu, bet es tajā neieklausījos. Manas acis bija pievērstas manam mīļotajam, kas stāvēja man tieši priekšā. Mēs abi bijām apstājušies ar sānu pret mācītāju un skatītājiem.
Mācītājs pacēla alvu no savas svētās grāmatas un kaut ko sacīja Katijānam. Viņā ieklausījās teiktajā, pavisam nedaudz piešķiebis galvu. Brīdī, kad mācītājs uz mirkli pārtrauca savu monotono murkšķēšanu pār Katija lūpam nāca vidēji skaļš un laimes pārpilns jā.
Katija acis iemirdzējās. Mācītājs atkārtoja gandrīz to pašu tekstu, ko iepriekš un tad pievērsās man, gaidīdams manu atbildi. Pēkšņi likās, ka laiks ir apstājies un dod man iespēju vēlreiz visu saprast.
Manā priekšā stāvēja mans sapņu vīrietis. Es no visas sirds gribēju, lai to redzētu mani vecāki. Lai viņi redzētu to, cik ļoti es esmu laimīga. Lai viņi saprastu, ka esmu laimīga. Laimīga, stipra un beidzot pieaugusi.
Manī ielija iekāre pret vīrieti, kas nu ir mans. Nē, tomēr nav mans. Vēl ne. Viss ko man jāizdara lietas labā slēpjas vienā mazā, vienzilbīgā vārdā. Lūk, šeit ir tas, ko es visu savu mūžu esmu gribējusi. Es to visu iegūšu, ja pateikšu vienu vienīgu jā.
Laiks atkal atguva savu normālo ritējumu un es klusām nokrekšķinājos, lai man nesanāktu tāds vārgulīgs jā, kādu rāda filmās.
-Jā,- es izdvesu pietiekami skaļi, lai to dzirdētu pat tuvākās skatītāju rindas.
Viņš uzsmaidīja savu brīnišķīgo smaidu. Mācītājs oficiāli pasludināja mūs par vīru un sievu. Katijs pieliecās man tuvāk, lai mēs varētu mīt pirmo laulāto skūpstu. Tas bija dziļš un kaislīgs. Viņa rokas apņēma manu vidukli, bet manas rokas ieslīdēja viņa matos.
Nogranda aplausi un gaviles. Es atrāvos no viņa lūpām un uzsmaidīju viņam iešķībo smaidiņu.
-Tagad tu būsi mūžam mana,- viņš nočukstēja man pie auss un noskūpstīja vēlreiz.
-22-
Lienes perspektīva
Kāzu dienas pēcpusdienā...
Sēdējām pie bagāti klāta galda kādā skaistā lauku viesu namā. Varu derēt, ka vakara laikā uz galda paspēja pabūt vismaz piecpadsmit dažādi ēdieni. Es sākumā centos skaitīt, bet man sajuka skaits, kad pēc sestā ēdiena ienesa lērumu ar dažādām delikatesēm.
Jau pirms apsēdos pie galda, zināju, ka nespēšu daudz ieēst. Kur nu vēl par šo visu samaksāt! Cilvēki cēlās kājās un uzsauca tostus par mums- jaunlaulātajiem. Ja visi šie tosti gādātu laimi mūsu dzīvē, tad mēs būtu vislaimīgākais pāris kāds jebkad bijis.
Šeit uz dzīrēm bija savākušies visi, ko es pazīstu no tiem, kas pret mani izturējās ar cieņu. Visi mani radinieki, kas pēkšņi parādījušies un laimīgām sejām bauda mielastu. Savākušies bija arī visi mani darba kolēģi un pamestās skolas klasesbiedri. Dažādi kaimiņi un paziņas. Nespēju noticēt, ka Krista ar Kalsonu ir to noorganizējuši.
No galda piecēlās Kalsons. Cik atceros, viņš vēl nebija izteicis nevienu tostu. Visas sarunas nedaudz pieklusa un Kalsons pacēla gaisā glāzi. Pacēlis otru roku, kurā bija karotīte, viņš viegli ar to pieklaudzināja pie glāzes. Telpa izplatījās glāzes dzidrā skaņa. Visi apklusa pilnībā.
-Uzmanību, man arī ir sakāms tosts mūsu mīļajiem balodīšiem,- viņš iesāņus uzmeta mums mīļu skatienu.
Es saņēmu Katijāna roku. Nezinu, kāpēc, bet viņam vēl joprojām nepatika Kalsons. Katijs saspringa, bet sajutis manu pieskārienu, nedaudz atslāba. Viņam sāka nepatikt notiekošais.
-Tātad, dārgie viesi un mūsu laulātais pāri,- viņš svinīgi iesāka.
-Vēlos jums citēt kāda sirsnīga dzejnieka vārdus...
Tā esot teicis pats Dievs,
Nav labi tas, ka cilvēks viens,
Diviem vieglāk velnu dzīt,
Dzīves džungļos taku mīt,
Vārdi no viņa lūpām plūda kā mūzika. Tas bija tik skaisti un patiesi. Ārpusēji tur nebija nekā īpaša, bet, ja ielūkojas dziļāk, tad tur var atrast šo vārdu patiesu jēgu.
Brīdi visi ieklausījās kā viņa vārdi klusām izgaist, iegrebjot katra prātā ikvienu viņa teikto zilbi. Visi saprata, ka tas nav nekāds prastais, liekulīgais pantiņš. Bet varbūt, tā likās tikai un vienīgi man.
Noskanēja viegli aplausi un Kalsons, viegli palocīdamies, apsēdās savā vietā, tieši pretī mums ar Katiju, blakus savai bērnības draudzenei Keitai. Tiklīdz viņš apsēdās, kājās pieleca mans dīvainais kaimiņš Nikolajs. Viņš sev virs galvas sašķindināja dakšu ar nazīti, kas griezīgi spieda ausīs, īpaši jau pēc smalkā glāzes toņa.
-Uzmanību, uzmanību. Arī es gribu jums citēt kāda mīlētāja vārdus. Ceru, ka jaunais pāris viens otru mīlēs tik stipri, ka šis pants kļūs par viņu dzīves ikdienu,- viņš iesmējās.
-Tātad...- viņš nokrekšķinājās.
-Es brokastis neēdu, jo mīlu Tevi,- vārdi sāka birt kā pupas.
-Es pusdienas neēdu, jo mīlu Tevi,- viņš centās apvaldīt smieklu lēkmi, kas nepārprotami tuvojās.
-Es vakariņas neēdu, jo mīlu Tevi,- bija redzams, ka kuru katru mirkli viņš neizturēs un izplūdīs smieklos.
-Es naktī neguļu...- viņš knapi valdīja smieklus, nespēdams pienācīgi pabeigt.
-... jo gribu ēst!- viņš sāka smieties tik nevaldāmi, ka kratījās viss viņa ķermenis.
Neviens nesmējās. Tas tomēr bija aizvainojoši. Tas tonis kādā večuks to izteica bija pretīgi augstprātīgs un iedomīgs. Viņaprāt tas bija visizcilākais pasaules joks. Neviens pat neaplaudēja. Par to es visus cienīju un biju viņiem dziļi pateicība. Ir patīkami izjust šādu atbalstu.
No galda piecēlās Kalsons, Katijs un Haralds. Visi trīs saskatījās un Katijs apsēdās. Kalsons un Haralds draudīgi tuvojās smejošajam vīram, kas acis aizmiedzis slaucīja smieklu asaras, kas bira nepārtraukti. Jā, es jutos aizvainota, bet tāpēc jau nebija jāpadzen mans kaimiņš.
-Mīļais, ko viņi grib darīt?- klusi ievaicājos Katijam tieši pie auss.
-Nesatraucies, mīļā, viņi tikai ļaus večukam izvēdināt galvu. Nedaudz aprunāsies un tad atgriezīsies atpakaļ,- viņa elpa plūda man tieši sejā. Tas mani apreibināja.
-Es došos uz mūsu istabiņu. Vēlos pārģērbties un nedaudz atpūsties no viesiem,-
Viņš pamāja ar galvu un, noskūpstījis mani, turpināja ēst savu saldo. Es piecēlos kājās un ar skatienu uzmeklēju Keitu un Tesu. Abas, mani pamanījušas, lēnām piecēlās no galda un nāca manā virzienā. Es panācu līdz galda vienai malai, tādejādi panākot abām pretī.
-Vai kas noticis, Liene?- Keita pirmā iejautājās.
-Nē, viss kārtībā. Es tikai gribēju pārvilkt kleitu un nedaudz atpūsties,- mierināju viņas.
-Labi, tikai neklīsti nekur apkārt viena pati. Kas to lai zina, kurš iedomāsies nozagt līgavu. Es tā vien jūtu, ka puse no viesies cenšas jūs ar Katiju izšķirt. Tici man, tu pat nepamanīsi, kā tiec ieslēgta ādā telpā ar pudeli rokā. Varēsi gaidīt līdz Katijs attapsies un vēl tik ilgi līdz tevi atradīs un izpirks no zagļiem,-
No Tesas mutes tas izklausījās tik baismīgi. Man uzmetās zosāda. Tik tiešām viss atbilda viņas novērojumiem. Daudzi viesi to vien darīja kā līda starp mani un Katiju. Sāku patiešām nervozēt.
-Labi, viss ejam uz manu istabiņu,- abas pamāja un mēs izgājām no ēdam zāles.
Pēdējais, kas palika atklāts manam skatienam bija Katija noraizējusies seja. Nespēju saprast ko īsti tā pauž izņemot raizes un neapmierinātību.
Iegāju savā istabā pirmā. Tiklīdz spēru kāju pār slieksni, durvis, aiz manis, aizcirtās ciet, gluži kā caurvēja dzītas. Apmetos riņķī un ieraudzīju, ka puse manas kleitas bija iesprūdusi durvīs. Vieglītēm to parāvu un, tā daļa, kas bija iesprūdusi, atkrita pie maniem sāniem. Kleitas puse, kura tikko tika ārā no durvju ailes bija vienās skrandās. Otra puse žilbinoši skaista.
Iegāju savā istabā pirmā. Tiklīdz spēru kāju pār slieksni, durvis, aiz manis, aizcirtās ciet, gluži kā caurvēja dzītas. Apmetos riņķī un ieraudzīju, ka puse manas kleitas bija iesprūdusi durvīs. Vieglītēm to parāvu un, tā daļa, kas bija iesprūdusi, atkrita pie maniem sāniem. Kleitas puse, kura tikko tika ārā no durvju ailes bija vienās skrandās. Otra puse žilbinoši skaista.
Manī valdīja apmulsums. Kas tikko notika? Kāpēc durvis aizcirtās? Kā kleitas daļa varēja pēkšņi pārvērsties vienās skrandās? Maģija? Sakritība? Sazvērestība?
Kāds pieklauvēja pie loga. Es satrūkos un pacirtu galvu uz loga pusi. Klupdama, pieskrēju pie sienas, kurā ir izbūvēts logs. Lēnām pieslīdēju pie loga rāmja, bet baidījos ieskatīties tajā. Es vēl nebiju gatava stāties pretī tam, kurš ieslodzījis mani šajā ērmīgajā telpā.
Telpā ar sprakšķi nodzisa gaisma. Viss iegrima tumsā. Es nodrebēju. Man kļuva auksti. Paspēru soli nost no logu un otrā istabas galā pamanīju kustību. Sastingu ar kāju gaisā. Acis sāka pierast pie tumsas.
Tēls otrpus istabai bija iežogots ar zelta rāmīti. Spogulis. Noliku kāju atpakaļ uz zemes. Skaistule spogulī ar sapluinīto kleitu sekoja manām kustībām. Sapratu, ka tas nav nekas neparasts, bet tas tik un tā likās ērmīgi. Man ļoti nepatika ideja, ka es varbūt neesmu vienīgā būtne šajā istabā.
Pēkšņi logs, pie kura nupat biju stāvējusi ar rāvienu atnāca vaļā un istabā iebrāzās auksta vēja brāzma. Logs ar inerci ietriecās sienā un stikli izbira atstājot tukšu loga rāmi.
Ārā gaudoja vējš, bet ieklausoties šajā skaņā tā pārauga spalgā kliedzienā. Skaņa kļuva ar vien skaļāka. Man sākās panika. Skaņa manī iesēja dīvainas sajūtas.
Likās, ka man kāds jāglābj, bet tas kāds biju es. Mana galva sāka sāpēt tik stipri, ka likās, ka sprāgs pušu. Kliedziens turpinājās, bet tagad kliedzu arī es.
Manās domās vieta bija tikai vienam jautājumam. Kas notiks nākamais?
Pēkšņi visas sāpes aprāvās. Vējš pārtrauca plandīt manu saplosīto kleitu un logs aizcirtās ciet. Uz nakts skapīša iedegās lampa. Es piespiedos sienai un noslīdēju uz zemes. Mani pirksti ieslīdēja manos matos un zobi bīstami košļāja lūpu.
Vai es esmu jukusi? Ko nozīmē viss nupat kā redzētais? Es aizvēru acis un noliku galvu uz ceļiem. Ieklausījos savā elpā. Tā bija nemierīga. Saraustīta un sekla. Ieklausījos citā elpā, kas cilāja gaisu lēnāk, mierīgāk un nosvērtāk.
Elpa bija dzirdama tuvu. Šajā istabā. Apjautu, ka neesmu viena. Man notirpa kājas. Uz ādas jutu viņa ciešo skatienu. Man bija bail. Man no tiesas bija bail. Nespēju pat nedaudz pacelt galvu, lai caur skropstām uzlūkotu svešinieku.
Pielāgojos viņa elpai un jutu kustību. Viņš man tuvojās. Jo tuvāk viņš nāca, jo skaidrāk es gaisā sajutu valdošo smaržu. Citruss un kanēlis. Smaržas sajaucās kopā radot interesantu aromātu. Sajutu viņu sev pavisam tuvu.
Tagad vai nekad. Es dziļi ievelku elpu un pacēlu galvu. Nespēju noticēt savām acīm.
-23-
Liene
Manā priekšā, kājas krustus salicis, sēdēja vīrietis. Viņa apveids izstaroja viegli pulsējošu gaismu. Brīdī, kad gaisma staroja visspožāk, varēja manīt, ka tēls manā priekšā ir pat nedaudz caurspīdīgs. Viņu ieraugot mana sirds apmeta salto. Manā priekšā stāvēja rēgs.
-Sveika, sirsniņ... -
Es salecos. Neviens no mums nebija pat muti atvēris. Viņa balss bija manā galvā. Papurināju galvu. Kāpēc man šī balss likās tik ļoti pazīstama?
-Kas tu esi un ko tu no manis gribi?- mana balss nodevīgi drebēja.
Viņš viegli pielēca kājās, it kā kustības nemaz nebūtu bijis, un izgaisa. Pēc sekundes viņš jau atradās man blakus, muguru atbalstījis pret sienu.
-Mani sauc Džorenadors, bet vari mani saukt vienkārši par Džonu. Es esmu, kā nu jūs mūs saucat, gars, spoks, rēgs... Izvēlies pati. Un uz otru jautājumu es tev varu atbildēt vienkārši. Neko. Man no tevis nevajag neko, mīlulīt.-
-Džon, es tev neesmu un nebūšu nekāda mīlulīte, skaidrs? Un ja jau tev no manis neko nevajag tad, vai tu nebūtu tik laipns un pazustu tur, no kurienes nāci?-
-Skarbi vārdi, skarba patiesība. Zini, man no tevis, tici man, neko nevajag, bet to pašu nevarētu attiecināt uz tevi. Ja tu to pati nenojaut, tev no manis vajag daudz vairāk nekā tu domā. Varētu teikt, ka es turpmāk varētu būt tavs sargeņģelis, padomdevējs, vai kaut kas uz to pusi.-
Es jau atvēru muti, lai iebilstu, bet viņš pie tās pielika savu garo rādītājpirkstu. Man uz lūpām uzjundīja viņa smarža un vēl savāds vēsums. Tā, it kā kāds centimetra attālumā no manām lūpām turētu svaigu ledus gabaliņu. Man pārskrēja tirpas.
-Man nu jāskrien, bet, lūdzu, saudzē sevi. Mēs drīz atkal tiksimies.-
To pateicis viņš izgaisa, bet savās domās es jutu viņa klātbūtni tik skaidri, kā nupat viņa elpu. Kāds pieklauvēja man pie durvīm. Aiz tām sadzirdēju kleitas balsi. Gribēju jau piecelties un iet atvērt, bet nespēju. Likās it kā grīda mani ar spēku vilktu atpakaļ.
-Tu neesi gatava,- Džona balss manā galvā skanēja saspringti. Keita pieklauvēja vēlreiz.
-Tu man to nenoteiksi,- atbildēju balsij un sastutējos uz rokām.
-Nāc iekšā, Keita,- uzsaucu pāri istabai. Dzirdēju kā nočīkst rokturis, bet durvis vaļā nevērās.
-Vai kas noticis, Keita? Nāc droši,- atbildes nebija.
-Es teicu- tu neesi gatava. Saņemies vismaz tik tālu, lai tu pati spētu nostāties kājās. Tavu draudzenīti es aizturēšu. Bet tagad darbojies ātri,- viņa balss skanēja saspringti un ātri. Viņš bija neganti satraucies.
-Es teicu, ka tā nav tava darīšana, tāpēc liec mani un Keitu mierā. Atļauj viņai te ienākt un pazūdi no manas galvas. -
-Es nevaru, nespēju. -
-Tad iemācies.- atcirtu un noliecos rāpus.
Pastūmu kājas zem sevis un notupos uz grīdas. Lai gan viņam taisnība, par to, ka es neesmu gatava, man nemaz vairs negribējās viņu satikt. Pierāpoju pie gultas stūra atbalstījos pret koka kolonnu, kas kā gultas kāju balsts uzvijās gandrīz līdz griestiem. Pieķēros pie tā un vilkos uz augšu. Tiklīdz piecēlos kājās, durvis spēji atcirtās vaļā un tur parādījās Keita un Tesa.
-Piedod, durvis bija iestrēgušas. Nācās pasaukt Katiju,- Keitas smaidā bija jaušama vainīguma izteiksme.
-Nekas, viss kārtībā,- apsēdos gultas kājgalī.
Keita pienāca pie manis un apsēdās blakus. Tesa panāca uz mūsu pusi kopā ar Katijānu. Vēl ar vien nespēju noticēt, ka beidzot viņš ir mans. Tikai mans. Aizvēru acis un atmuguriski atkritu gultā. Man bija tāds nogurums, it kā es būtu svarcēlājs pēc pasaules čempiona.
Jutu kā Keita un Tesa knibinās ap manu kleitu. Viņas izjuta no manis strāvojošo miegainību un bezspēku, tādēļ nelika celties kājās. Centos noturēties pie apziņas, bet jutu, ka aizslīdu. Pēdējais, ko dzirdēju cauri abu meiteņu klusajām čalām un auduma švīkstēšanai bija klusa, dobja balss.
-Atpūties, sirsniņ. Tev priekšā vēl būs lielā lietusgāze.-
Domājot par Džona vārdiem, mani savā varā pārņēma miega valstība, dodot mirkli atelpai.
-24-
Lienes perspektīva
Nedēļu pēc kāzām...
Viņš atkal stāvēja manā priekšā. Šis rēgs man nelika mieru katru nakti pēc kāzām. Te nu viņš atkal bija. Nedaudz caurspīdīgs, mirdzošs, bet šoreiz biedējošs.
Apkārtējais fons bija miglains. Tas mainījās, iegūdams apveidus un atkal izplūzdams vienmērīgās krāsās. Šie brīži it kā nebija ne asins stindzinoši, ne baiļu pārpilni, tomēr kaut kas šajos mirkļos man likās nedaudz baiss.
Rēga mute ir viegli pavērta tā, it kā viņš gatavotos kaut ko man teikt. Viņa seja pagriežas pret mani. Acis ieurbās manā sejā un lūpas virinās izsakot vārdus svešā valodā.
Viņa balss uz beigām izvijas jautājošā intonācijā. Galva piešķiebjas, gaidot manu atbildi. Es savelku plecus uz augšu un papurinu galvu. Manas lūpas savelkas žēlā smaidā, bet tad tas uz manām lūpām sastingst.
Rēgs atmet galvu pret neskaidrajām debesīm un viņa mute slābani atveras kliedzienam, bet no tās nenāk ne pīkstiens. Tad viņš sabrūk ceļos un paslēpj seju plaukstās. Es gribu kliegt, skriet pie viņa, jautāt, kas viņam noticis, bet mans ķermenis ir kā paralizēts.
Viņš paceļ galvu no plaukstām un lūdzoši skatās uz mani. Viņa lūpas atkal paveras un veido vārdus. Skaņa ir pārāk klusa, lai es spētu tos sadzirdēt. Es sasprindzinu dzirdi.
Pēkšņi atskanēja skaļš klauvējiens. Es strauji ierāvu gaisu plaušās un pietrūkos sēdus. Manas acis, kas automātiski jau bija atsprāgušas vaļā, piepildījās ar sāļām asarām. Ko nozīmēja šie sapņi? Kāpēc rēgs tik ļoti pārdzīvoja par to, ka viņu nesaprata? Ko viņš centās pateikt?
Kāds atkal pieklauvēja pie durvīm. Paskatījos sānis. Katijs vēl guļ ciešā miegā. Nopūtos un paķēru halātiņu, kas gulēja, nomests, uz grīdas. Ātri ierāvu rokas piedurknēs un sasēju jostiņu.
Nespēju tikt vaļā no sapņa valgiem. Manas kājas viegli trīcēja un sirds sitās tik ātri, ka spētu sacensties ar lielu zvirbuli. Piegāju pie durvīm un ielūkojos mazajā acu caurumiņā. Spēji atrāvos un nelaidu vaļā kaklā sēdošo kliedzienu. Man pretī lūrēja liela zila acs ar rudu uzaci.
Dziļi ieelpoju un izelpoju, lai nomierinātos. Savilku ciešāk halāta jostiņu un atglaudu no acīm matus. Vēlreiz dziļa izelpa... Atvēru durvis un samirkšķināju acis.
Otrpus slieksnim stāvēja ruds pusaudzis džinsu biksēs, pelēkā kreklā un ar tumši zilu zīda lakatiņu ap kaklu. Nedaudz samulsu, bet tad viņš ierunājās pirmais.
-Bonjour, madame. Jums atnākusi paciņa. Vajadzīgs tikai jūsu paraksts,- kurjera zēna balss skanēja gluži kā meitenei, bet, spriežot pēc viņa auguma, minēju, ka viņam ir kādi trīspadsmit gadu.
-O, labdien. Liela? Kur jāparakstās?-
-Lūk, jāparakstās šeit veidlapās, madame,-
Viņš pasniedza man mapīti, kurai uz vāka bija piestiprināta formāla lapiņa. Ar savu kaulaino pirkstu norādījis, kur man jāparakstās, viņš pasniedza man pildspalvu. Parakstījos un saņēmu plaukstas lieluma kartona kastīti.
Kastīte nebija smaga, bet mani vienalga pārsteidza tās svars. Minēju, kas varētu būt tajā iekšā. Papīru kaudzīte? Maziņš suvenīrs? Kas? Zēns nokremšļojās, lai pievērstu manu uzmanību.
-Es nu iešu, ja? Jauku dienu, madame,-
-Merci. Jums arī,-
-Au revoir,-
Pamāju un aiztaisīju durvis. Kā man patīk francūži. Vienmēr jauki un pieklājīgi. Noliku kastīti uz gultas un, nometusi halātiņu turpat, devos uz vannas istabu.
Maigajam ūdenim čalojot un slīdot pār manu ādu, domāju par šodienas plāniem. Pēc desmit minūšu ilgas mazgāšanās izkāpu no dušas. Sajūta bija ideāla. Vēl viena perfekta diena Francijas dienvidu pilsētiņā Sant. Tropezā.
Iznācu no vannas istabas un pamanīju, ka gulta ir pavisam tukša. Nav ne Katija, ne mazās noslēpumainās kastītes. Aizgāju līdz skapim un sāku ģērbties. Uzvilku sārtu apakšveļu ar melnām mežģīnēm un pāri tam visam gaisīgu kleitiņu ar vintage tipa rozīšu izšuvumu. Matus izsusināju un atstāju vaļā, lai tie paspētu kārtīgi izžūt.
Kamēr nesu dvieli uz vannas istabu sajutu, ne ar ko nesajaucamo, deguma smaku.
***
Apcirtos uz papēža un ātri soļoju nejaukās smakas virzienā. Iegājusi virtuvē samirkšķināju acis. Viss bija tā pieplūdis ar dūmiem, ka tie nejauki koda acīs.
Katijs sēdēja pie galdiņa un, rokas salicis zem galvas, saldi turpināja gulēšanu. Uz plīts bija uzlikta panna ar kaut ko melnu. Pēc zaļās mīklas bļodas secināju, ka pirms aizmigšanas viņš gatavoja pankūkas.
Viss ko spēju bija dziļa nopūta. Piegāju pie loga un atvēru to. Noņēmu pannu no plīts un noliku uz karstumizturīgā metāla paliktnīša pie izlietnes. Tad man prātā iešāvās ļauna ideja. Par cik viņš man nočiepa to mazo kastīti, kuru man piegādāja kurjers, tad es viņam par godu ieslēgšu labāko modinātāju.
Virtuves vidū noliku ķeblīti un, paņēmusi rokās kūpošo pannu, uzkāpu uz tā. Lēnām piebīdīju pannu dūmu detektora bumbiņai, kura bija piestiprināta pie griestiem. Dūmu atliekas lēnām cēlās uz augšu, nokvēpinot griestus, bet lampiņa uz mazās pelēkās kastītes kā nedega, tā nedega.
Ierūcos un pieliku pannu bīstami tuvu. Kraukšķīgie veidojumi uz pannas gandrīz skāra pelēko kastīti. Tad pēkšņi kastīte noknikšķēja un tās sānā iedegās lampiņa. Viss ko es paspēju, bija atsperties, lēcienam zemē. Pirms manas pēdas saskārās ar zemi, telpu piepildīja apdullinoša augstuma sīkšana. Noliku pannu uz plīts tieši īstajā brīdī, kad Katijs pieleca kājās.
-Kas notiek? Kas tā par skaņu?- viņa balss bija aizsmakusi no gulēšanas.
Uz kāpu uz ķeblīša un nospiedu mazo podziņu uz dūmu detektora kastītes. Signalizācija apklusa, ietinot mūs klusumā.
-Mīļais vīriņ, vai tu šorīt cepi pankūkas?- pavicināju pannu uz viņa pusi.
-Oi,- viņš blenza uz sadegušajām pankūkām, nespēdams aptvert notikušo.
-Mmhm... Kad es atnācu, visa virtuve bija dūmos, mīļumiņ,- viņš skatījās grīdā gluži kā nogrēkojies puika.
Uzsmaidīju viņam un pienācu klāt. Apķēru viņu un nošmakstināju uz vaiga buču.
-Ak, jā. Es pavisam aizmirsu. Šodien es sarunāju tikšanos ar vienu draudzeni. Vai tu varēsi vienu dienu iztikt bez manis?-
-Cik ilgi tu būsi prom?- viņa balsī ieskanējās žēlabas.
-Līdz vakaram,-
-Nekādu citu vīriešu, ja?- viņš samiedza acis un pievilka mani sev pavisam tuvu.
-Nē, tikai katrs otrais, kuru ieraudzīšu pa ceļam,- pasmīnēju un jau taisījos aizgriezties, bet viņš apvija man apkārt rokas un piespieda sev cieši jo cieši klāt. Pacēlu seju uz augšu un pasmaidīju.
-Nu, labi, labi. Nomierinies. Kuru man citu vēl vajag? Tu man jau tā esi viss, ko man vajag,-
Viņš atbildēja manam smaidam un pieliecās pie manām lūpām. Skūpsts kvēlojoši paātrināja manu sirds ritmu. Deniņos sāka pulsēt asinis un mana elpa pārvērtās vieglās elsās.
Atrāvos un skatījos viņam acīs. Viņš bija mans un es biju viņa. Noliecu galvu un ar pieri atbalstījos pret viņa krūtīm. Iekāre plosīja mani no iekšpuses. Es viņu neprātīgi gribēju, bet tagad man jāsaņemas, lai es spētu iziet no mājas un satikt savu ilgi neredzēto draudzeni.
Skaitīju mūsu kopīgās ieelpas un izelpas. Izbaudīju šo mirkli. Šo neatkārtojamo pēcgaršu. Tad ievilku dziļi elpu un izteicu vārdus, kurus domās jau labu brīdi apspēlēju.
-Es tevi mīlu, bet man tagad jāiet. Nokavēšu...- Katijs jau atkal mani pārtrauca ar sirdi plosošu skūpstu.
-Atgriezies pie manis tiklīdz vari, ja?- viņš čukstus jautāja man pie auss, seju iepinis manos matos.
-Vienmēr,- mana balss aiz sajūsmas viegli trīcēja. Vēl mazu mirkli izbaudīju viņa elpu uz mana kakla, bet tad aizgriezos un pazudu durvju virzienā.
-25-
Manām augstpapēžu kurpēm klabot pret bruģēto ieliņu, tuvojos mazajai, bet mīlīgajai kafejnīciņai. Kafejnīca bija iekārtota veclaicīgā dzīvojamajā ēkā. Augšējos stāvos bija izkārta žāvēties veļa un uz balkona sēdēja pavecs vīrs ar cigāru zobos.
Mani fascinēja šī pilsētiņa, kas vienlaikus ir veca, bet izsmalcināta. Šādām mazpilsētiņām piemita savs šarms, kuru mūsdienās ļoti prasmīgi izjauc visas jaunās tehnoloģijas. Piegāju pie kafejnīcas atvērtajām ārdurvīm, kur stāvēja kāda sirma dāma ar spieķīti rokās.
Arī pret viņu izjutu dziļu apbrīnu. Šīs vecās kundzītes sapošas cik vien grezni var pat tad, ja jāaiziet tikai līdz veikalam pēc maizes un avīzes. Iegāju kafejnīcā iekšā un sasveicinājos ar laipno oficianti un bārmeni. Devos uz telpas otru galu, kur atradās nedaudz pievērtas durvis ar izeju uz pagalma galdiņiem. Pamāju uz durvīm, norādīdama oficiantei, ka būšu tur. Meitene man droši uzsmaidīja un pamāja ar galvu.
Tikusi mazajā pagalmiņā, ieņēmu nelielu galdiņu ar trim krēsliem. Galdiņš atradās pagalma maliņā, blakus krāšņajai strūklakai. Apsēdos un centos izbaudīt šo vietu cik vien spēju. Ar acīm pārlūkoju efejām apaugušās sienas, puķu podiņus pie logiem, balto strūklaku ar dzidro ūdeni tajā. Aplūkoju pārējos nedaudzos galdiņus, konstatēdama, ka pagalmā sēž vēl pieci cilvēki. Brīvi bija vēl tikai pāris galdiņi, kas atradās pašā pagalma centrā.
Manu skatienu piesaistīja košā grīda. Krāsainu akmeņu bruģītis. Prātoju, kā gan šis pagalmiņš izskatās no augšas? Palūkojos debesīs, iedomādamās, kā būtu, ja es būtu putns. Tā viegli lidināties un planēt pa zilajām dienvidu debesīm. Celties ar vien augstāk un tad šauties lejup. Izjust vēju sev vis apkārt, nebūt piesaistītam pie zemes...
-Bonjour, ko pasūtīsiet?- no domām mani izrāva smalka meitenes balss.
Atvēru acis un uzlūkoju oficianti. Meitenei bija skaista franču bize, kas viņas garos, blondos matus apvija visapkārt galvai gluži kā vainagu.
-Divas Caffe Latē un vienu šokolādes kruasānu, - meitene pamāja ar galvu un aizgāja, garajiem svārkiem plīvojot.
Manu uzmanību piesaistīja kāds vīrietis, kas nevērīgi atspiedies ar plecu pret durvju stenderi, nopētīja visu pagalmu. Redzēju kā viņa acis pārslīd pāri viesiem galdiņiem, bet paliek tieši pie manējā. Tad viņš, uztvēris manu skatienu atgrūdās no stenderes un sāka lēnām soļot uz manu pusi.
Nodūru acis un skatījos galdā. Viņš man kaut ko atgādināja. Kādu pazīstamu un ietekmīgu cilvēku. Domā, Liene, domā! Kur tu esi viņu redzējusi? Domā!
-Bonjour, vai jūs runājat franciski?- mani iztrūcināja viņa dobjā balss. Tā skanēja tik dziļi kā Katija tēvam.
-Bonjour, ļoti maz,- atbildēju, bet manas domas ceļoja citur. Domā, domā, domā!
-Ko jaunā dāma šeit dara viena? Vai drīkstu viņai sagādāt kompāniju?- viņš ar roku pamāja uz brīvo krēslu.
-Es gaidu draudzeni, esmu pārliecināta, ka kompānijas man netrūks,- negribēju būt rupja, bet balss pati kļuva asa.
-Piedodiet, negribēju būt uzbāzīgs. Es arī kādu gaidu. Varbūt varam gaidīt kopā?-
Nopūtos un ar roku pamāju uz vienīgo brīvo krēslu pie galdiņa. Otru brīvo krēslu aizņēma mana somiņa un jaka.
-Jaunkudz, negribēju jums sabojāt noskaņojumu. Iepazīsimies. Mani sauc Kalsons,-
-Liene,- padevos. Tāpat kādreiz viņš no manis to izvilinās.
-Prieks iepazīties,- viņš pastiepa pāri galdam savu roku.
-man tāpat, Kalson,- pieklājības pēc nomurmināju un paspiedu viņa roku.
-Kals- viņš izmeta.
-Ko?- es apstulbu.
-Kals, sauc mani par Kalu, - viņš iedrošinoši uzsmaidīja.
- Kā seni draugi?- uzsmaidīju.
-Jā, kā seni draugi,- viņš iesmējās.
-Zināji, tev ir brīnišķīgi skaistas acis. Francūži tādas sauc par nuit violette*-
-Kal, ceru, ka tu nemēģini ar mani flirtēt,-
-Kāpēc gan ne?- viņš izaicinoši savilka uzacis un piemiedza man ar aci.
-Esmu precēta,- pacēlu gaisā savu roku un parādīju viņam gredzenu.
-Nu, re, mums ir kas kopīgs,- viņš atdarināja manu kustību un es pamanīju, mazo zelta stīpiņu uz viņa pirksta.
Noelsos. Precējies vīrietis flirtē ar citu precētu sievieti, kura ir stāvoklī, bet to jau viņš nezina.
-Vai tu gaidi savu sievu? Ceru, ka tev nebūs ilgi jāgaida,-nopūtos. Man šī saruna sāka garlaikot.
-Nē, es negaidu savu sievu.- viņš mierīgi noteica, skatoties debesīs.
-Ko tad?- kļuvu aizdomīga.
-Kāpēc tu gribi zināt?-
-Vai starp mums vēl ir kādi noslēpumi?- pajautāju un iesmējos.
-Jā, nē, ai, es nezinu. Tu smiesies,- viņš dziļi izelpoja.
-Nē, nesmiešos,- iespurdzos.
-Jā, jā. Tagad tu tā saki, bet tad smiesies,- viņš uzsmaidīja.
-Ai, nu labi. Negribi, nesaki,- savilku lūpas un nevainīgi papurināju galvu. Centos izskatīties vienaldzīga, bet man neizdevās.
-Es gaidu savu auklīti- viņš čukstus izdvesa.
-Ko?- man izspruka spurdziens.
-Nu, kad es biju maziņš viena meitene mani pieskatīja un auklēja. Tagad es viņu gribu satikt. Viņa ir sešpadsmit gadus par mani vecāka. Tagad viņai ir 35 gadi. Man 19. Neesmu sen viņu redzējis, bet viņa man vienmēr ir palikusi atmiņā kā otrā mamma,- viņa balss plūda mierpilni un savaldīgi.
Man vairs nemaz nenāca smiekli. Man tas likās mīļi un aizkustinoši.
-Kāpēc tu domāji, ka es par to smiešos?- nespēju saprast viņa sākotnējo domu gājienu.
-Visi par to smejas,- viņa smaids sadrūma.
Ar acs kaktiņu pamanīju kustību pie ieejas. Kāda sieviete nāca uz mūsu galdiņa pusi. Kalsons pagriezās pret viņu un veltīja kundzei apburošu smaidu.
-Re, kur viņa arī nāk,- Kals noteica un sāka celties kājās.
Pagriezu galvu pret sievieti un sastingu. Asinis manās vēnās sasala ledū un skatiens ieurbās viņas sejā. Vienīgais, kas pulsēja manā galvā bija jautājums. Kas viņa tāda ir?
Nespēju noticēt savām acīm. Likās, ka es lūkotos savas nākotnes spogulī. Sieviete, kas nāca uz mūsu pusi bija manas sejas precīza kopija. Vienīgā atšķirība bija redzama mutes kaktiņos un virs graciozajām uzacīm. Gadu laikā tur bija savu vietu atstājušas grumbiņas.
Atceros, kā vienmēr pētot mammu centos tajā savilkt līdzību ar sevi, bet tas nācās grūti. Toties ar tēvu uzreiz varēja redzēt. Viņam bija manas uzacis un vaigu kauli. Zināmā līdzība bija arī mūsu abu kājas pirkstiem.
Pienākusi pie mūsu galdiņa, viņa pieskārās pie brīvā krēsla un beidzot paskatījās uz mani. Viņas acis iepletās un elpa aizsitās. Acīmredzot es nebiju vienīgā, kurai mūsu līdzība izraisīja pārsteigumu. Viņas sejā bija lasāms dziļš saviļņojums. Acīs uzmirdzēja miklums un pār vaigu notecēja maza, dzidra asariņa.
Nu tad beidzot jūs atkal satiekaties... pēkšņi manā galvā ieskanējās Džona balss.
Sajutos nedaudz dīvaini. Likās, ka Džona balsi varētu izdzirdēt kāds cits. Pastiepos, lai savāktu savas mantas, kas nevērīgi gulēja uz krēsla, pie manas līdzinieces kājām.
-Bonjour,- viņa nomurmināja un apsēdās.
Nespēju atgūties no šoka. Ar acīm atkal un atkal pārskrēju pazīstamajiem vaibstiem.
-Liene, iepazīsties. Tā ir mana bijusī auklīte Marta. Tante Marta, tā ir mana draudzene Liene,-
Beidzot viss man saslēdzās kopā. Jutos tā, it kā sarežģītajā mozaīkā es būtu ielikusi pēdējo gabaliņu. Kalsons bija tas pats cilvēks, kas pirms ilga laika stāvēja pie manas gultas, kad es biju komā. Saprotot to, man vaigos iesitās sārtums. Kāda es biju muļķe!
Ar viņu es nekad netikšu skaidrībā. Viņš melo man, lai es uzskatītu viņu par savu mīļoto un klasesbiedru, tad viņš iepazīstas ar manu labāko draudzeni Keitu un dod viņai cerības, bet pēc tam vienkārši aizbrauc uz Parīzi un apprecas. Tad kad viņš satiek mani, viņš nevis atjauno manas atmiņas, bet iepazīstas no jauna un vēl iepazīstina mani ar man līdzīgu sievieti, kas agrāk viņu auklēja.
Bet šī sieviete... Kas, gan viņa varētu būt? Kāpēc mēs esam tik līdzīgas? Vai Kalsons to neredz? Drudžaini šķiroju visas savas atmiņas, cerībā kādā no tām atpazīt pretī sēdošās sievietes seju.
Viņa atvēra muti, lai kaut ko teiktu, bet neko neteica. Likās, ka viņai trūkst vārdu.
-Marta?- mana balss nedaudz ķērās.
Tante man žēli uzsmaidīja un viegli pamāja ar galvu. Viņas acīs uzmirdzēja asaras.
-Vai mēs esam jau kādreiz tikušās?- negribēju būt uzbāzīga, bet nespēju arī nosēdēt mierā.
-Lienīt. Nespēju noticēt, ka tā esi tu. Pēdējoreiz es tevi redzēju tad, kad tu vēl gulēji autiņos,- pār tantes vaigu noritēja asara. Likās, ka viņa nedzirdēja to, ko es viņai teicu.
-Neraudiet, Marta, mēs taču tagad atkal esam satikušās,- centos viņu mierināt, bet man pašai acis kļuva miklas un asara aši noskrēja pār vaigu.
Es nebiju noskumusi. Pavisam ne. Tikai likās, ka mūs abas vieno kāda ciešāka saikne. Gluži kā labākajām draudzenēm, vai dvīņu māsām, vai arī vēl kādām divām, ļoti cieši saistītām, personām.
Parakņājusies pa somu, viņa izvilka kabatas lakatiņu un apslaucīja mitrās acis. Uzsmaidīju viņai un pametu skatu sānis. Pāri mazajam pagalmiņam soļoja Kamēlija. Ak, kā gan es viņu varēju aizmirst?
Pametu žēlīgu skatu draudzenei un grasījos atvadīties no Kalsona un Martas, kad pēkšņi Mata man pieliecās pavisam tuvu un sāka kaut ko ātri čukstēt man ausī.
-Par šo satikšanos nevienam ne vārda, labi. Lūdzu, nesaki nevienam, ne lūdzama. Visu izstāstīšu rīt no rīta. Atnāc uz ‘’Le Café‘’ kafejnīcu pie līča, bet nu man jāiet,- Viņa piecēlās un lēnā solī devās uz izejas pusi. Pie pašām durvīm viņa vēlreiz pagriezās pret mani un viņas lūpas nokustējās veidojot nedzirdamus vārdus. Mana, Lienīte, vārdi atplūda līdz manām ausīm, bet viņa jau bija prom.
Kaut kas manī sakustējās. Kaut kas dziļi, dziļi manī saknosījās. Kāda maza, stipra pēdiņa strauji iebukņīja man no iekšpuses. Iekunkstējos un sarāvos. Tas mazais jau ir kļuvis diezgan stiprs.
Jā, mazā, man arī viņas pietrūkst. Džona balss klusi nočukstēja, lēnām pazūdot tālumā.
-Liene, kas noticis? Liene?- dzirdēju Kamēlijas uztraukto balsi.
Viņa piesteidzās man klāt un notupās ceļos, lai labāk saskatītu manu seju, kuru biju pierāvusi pie krūtīm. Kāda smaga un silta roka uzgūla manam plecam.
-Liene, vai viss kārtībā?- Kalsona rupjā balss skanēja tepat man pie auss.
Pacēlu galvu un centos ieelpot cik vien dziļi varu. Abi jautājoši skatījās man sejā, gaidot atbildi. Kamēlijas sejā bija sapratne, bet Kalsona sejā neziņa. Pamāju ar galvu un abi uzreiz atviegloti nopūtās.
-Viss labi. Maziņais vienkārši ir stiprs,- noteicu un ar roku pārbraucu pār nelielo vēderu.
-Tas ir naturellement*. Tev nav par ko satraukties,- mani mierināja Kamēlija. Viņai bērnu nav, bet viņai ir trīs lielākas māsas un katrai ir vismaz pa diviem bērniem, tādēļ viņai ir lielā pieredze mazuļu lietās.
-Visi mazuļi spārdās. Tas tikai nozīmē, ka petite** ir vesels un...- viņu pārtrauca Kalsona balss.
-Liene? Tu esi stāvoklī?- Kalsons bija tik lielā šokā, ka nespēja pagaidīt, kamēr Kamēlija pabeidz savu sakāmo.
-Protams viņa ir, tu, sot!*** Varbūt nepārtrauc mani un pieklusini ta corne!****-
Katrs vārds no Kamēlijas mutes kā pātagas plīkšķi ievainoja Kalsonu. Viņš tikai neticīgi blenza uz manu vēderu un nespēja aiztaisīt muti. Kamēlija nokrekšķinājās un Katijs pacēla acis un tagad blenza uz manu seju. Nespēju izturēt un novērsos.
Paskatījos uz ieeju, kur pašlaik kāds vīrietis stāvēja pret mani ar muguru. Viņam priekšā stāvēja jauna blondīne, kas tagad pastiepās pirkstgalos un pieplaka pie jaunekļa lūpām. Tas izskatījās tik skaisti. Man prieks, ka pasaulē ir vēl laimīgu cilvēku.
Es arī jutos laimīga, līdz kaut ko ievēroju. Viņam mugurā bija man ļoti labi pazīstama jaka un kājās man ļoti tuva cilvēka bikses. Viņa matu toni es atpazītu jebkurā vietā un laikā. Jaunā, blondā meitene skūpstīja manu likumīgo vīru.
