Likteņa šūpolēs (-3-)

Pēc četriem mēnešiem...

Sēdēju savā vecajā dīvāniņā un grauzu pistācijas. Manus sānus sildīja meitene, kas pavisam nejauši pirms kāda laika izkāpa no komandējuma vilciena un izglāba manu dzīvību. Alise. Šajā mazajā rudmatē es iemīlējos un tagad mēs pavadām kopā gandrīz katru vakaru.

Nesen dabūju gan darbu, gan naudu un tajā skaitā arī dzīvoklīti. Pavisam maziņu turklāt vienistabu, bet ar elektrību, ūdeni un kanalizāciju. Ko gan man vairāk varētu vajadzēt?

Alise nočāpstinājās un izvilka čupačupu no savām maigi rozā lūpām. Piecēlusies, viņa līganā gaitā aizgāja līdz logam un to attaisīja, lai telpā ielaistu svaigu gaisu. Tā te tiešām bija maz, jo visur apkārt bija iedegtas simtiem mazo tējas svecīšu, kas radīja romantisku gaisotni.

Tā bija Alises ideja. Viņas pavārmāksla, svecītes un mana roku veiklība masāžā. Mēs runājām ļoti maz, jo sapratāmies vien ar acu skatienu. Viņas acīs es spēju lasīt gluži kā grāmatā. Tās nemeloja. Vienmēr runāja atklāti un bez aplinkiem.

Pienākusi man klāt, viņa apsēdās dīvāna otrā galā un izstiepa savas garā, slaidās kājas uz manu pusi. Es pacēlu rokas un ļāvu tām iegulties man klēpī. Maigi saņēmu basās 38 izmēra pēdas un ar īkšķiem masēju ieliekumus pēdas viducī.

Alise tīksmi aizvēra acis un iedūdojās. Klausījos viņas balss skaņā un ļāvos domām. Visu šo vakaru Alise bija tāda kā sanervozējusies. Domāju, ka vainīgs darbā gūtais nogurums, bet tagad man ir aizdomas, ka tur slēpjas kaut kas cits.

Viņa ik pa laikam uzsāka sarunu par to, ka viņai ir svarīgi jaunumi, bet tad atkal mainīja tematu, neļaudama man uzzināt šos svarīgos jaunumus. Man tas kaut kā nepatika. Nespēju iedomāties ko tādu viņa man varētu teikt. Nu, labi. Man ir savi varianti, bet kāpēc viņa to nesaka?

-Rič? Man... man tev ir kaut kas jāsaka,- viņa atkal iesāka, bet šoreiz seja bija nopietna un pilna apņēmības.

-Es, nezinu... kā lai tev to pasaku. Nespēju izdomāt, vai tu mani saproti?- viņa stostījās un stomījās.

-Saki kā ir,- manī pamodās sliktā nojauta. Tāda dīvaina sajūta, kas parādās sekundi pirms kaut kā slikta.

-Man... man būs jābrauc uz Indiju,- viņa nopūtās un sadrūma.

-Jauki, brauc. Izpriecājies. Tāpēc mazās mācību apmaiņas arī ir domātas, vai ne?- centos viņu uzmundrināt, bet viņa tikai skatījās manī ar žēlām, nopietnām acīm.

-Kas? Tas brauciens būs ilgāks? Es pagaidīšu. Es vienmēr tevi gaidīšu atpakaļ. Kas ir, Alis? Saki taču kaut ko!- biju tuvu izmisumam.

-Tas brauciens... Mēs ar vecākiem aizbraucam pavisam. Man piedāvāja darbu Indijā bērnu slimnīcā. Tur manas specialitātes ārsti ir nepieciešami daudz vairāk, nekā šeit. Bet ir vēl kas...- viņas acīs vīdēja aizturētas asaras.

-Tu vairs šeit neatgriezīsies? Alis, es braukšu tev līdzi. Brauksim kopā. Lūdzu, nepamet mani,-

-Nē, nē, nē! Es taču teicu, ka ir vēl kaut kas. Noklausies,- viņas balss kļuva ar vien skaļāka.

-Mani vecāki iebilst mūsu attiecībām. Mamma teica, ka man tās jāizbeidz šovakar. Tagad. Vairs nav nekādu mēs. Viss es aizbraucu uz Indiju, bet tu paliec šeit,-

-Alis, nevajag no mušas taisīt ziloni! Šīs nav pirmās attiecības, kur starpā grib iejaukties vecāki. Es tevi mīlu, Alis. Attālums nešķirs mūsu mīlestību. Alis, mēs taču kopā pavadījām tik daudz laimīgus mirkļus, vai tu tiešām gribi to visu pārraut? Vai tu tiešām...-

-Pietiek! Kāpēc tu to padari ar vien grūtāku? It kā man jau tā viss nebūtu grūti! Nē, negribu. Protams, ka negribu. Es tevi arī mīlu, bet, piedod, es nespēju būt pretī saviem vecākiem. Viņi man lika izvēlēties. Ģimene vai tu. Es izvēlējos un tagad pildu savu pienākumu. Un vai zini, es tevis dēļ pārkāpju vecāku teikto. Es šeit ierados, lai atvadītos. Nu, ko.. darīts. Varam ievilkt darbu sarakstā ķeksīti,- viņa pieleca kājās un metās uz durvju pusi.

Atjēdzos un metos viņai pakaļ. Kad tiku līdz viņai, viņa, lielām asarām pār vaigiem tekot, vāca savas mantas. Sametusi visus sīkumus somā un pārmetusi jaku pār roku, viņa aizgriezās un saņēma rokā rokturi. Saķēru viņas roku un viņa apcirtās riņķī pret mani.

-Lūdzu, lūdzu, ļauj man aiziet. Es nespēju...- viņa sāka šņukstēt.

Apķēru viņu savā lāča apskāvienā un iegremdēju degunu viņas rudo matu jūrā. Rozes un vaniļa. Un vēl smalkas sieviešu smaržas. Man tas pietrūks. Visa. Smaržas, garšas, izskata, mirkļu un jūtu. Tā visa. Visas šīs tuvās mīlestības, kurā biju iepinies.

Alise pacēla galvu un piekļāvās manām lūpām. Tas bija atvadu skūpsts. Atrāvusies no manis, viņa pēdējoreiz saņēma manu roku. Aizgriezās, atvēra durvis un bija prom.

Likteņa šūpoles (-2-)

-2-

Sāpīgi piezemējos netālu no sliedēm. Roka viegli nokrakšķēja un tajā vietā izplūda karstums un dedzinošas sāpes. Nedomājot iekaucos un pierāvu roku pie lūpām.
Dzirdēju kā vilciena sliedes čīkst, vilcienam bremzējot. Tas pilnībā apstājās tikai tad, kad pēdējais vagons bija pabraucis man garām. Nokrakšķēja durvju eņģes un no vilciena izbira pāris cilvēku grupiņas ikdienišķās drēbēs. Viņi straujā solī nāca pie manis. Sadzirdēju jau vilcienā uzsākto sarunu...
-Robin, viņš tur gulēja jau ilgi. Paskaties kāds viņš netīrs. Vai tiešām mums tas jādara?- jautāja zēna balss.
-Neir, viņš arī ir cilvēks. Tas, ka cilvēku piemeklējusi nelaime nav viņa vaina. Un vispār ko tu par viņu zini, lai varētu spriest?-
Dobjš vīriešu balss tonis iesēja manī cerību, ka varbūt mana nākotne būs gaišāka, nekā man šķiet.
-Mums viņš būs jānogādā pilsētā, ja vien gribam viņam palīdzēt,- ierunājās sieviete.
-Bet, Linda, vai tu taisies par viņu maksāt? Un ko teiks Lems? Viņš mūs visus atlaidīs!- Neirs īdēja.
-Neir, pievaldi savu muti! Mūsu galvenais uzdevums ir palīdzēt tiem cilvēkiem, kam tas ir vajadzīgs,- ierunājās vēl viena sieviete. Pēc balss likās sprigana un ar bīstamu temperamentu.
-Nu labi, Alise, droši dariet kā gribat. Ziniet, ja boss man kaut ko jautās, tad es tā arī teikšu, ka es nebiju tas, kurš to uzsāka,- Neirs nelikās mierā.
-Nu, viss. Pietiek Neir. Ja tev kaut kas nepatīk ej un sēdi vilcienā. Neviens tev neliek palīdzēt. Tad arī mēs teiksim, ka tu atteicies palīdzēt bezpalīdzīgam cilvēkam,- atkal Robins ierunājās.
Grupiņa bija jau gandrīz pie manis. Tagad viņi sāka apspriest manu stāvokli. Lauzta kāja un roka. Dziļa brūce mugurā un vairāki griezumi sejā. Kāds noliecās pār mani un man sejā uzvēdīja sieviešu smaržas. Viegls un salds aromāts. Tā laikam ir sieviete, kas pirmā mani aizstāvēja. Linda.
-Kungs, vai jūs mani dzirdat? Atveriet, lūdzu, acis. Mēs gribam jums palīdzēt,- meitene runāja maigi un saudzīgi.
Es atvēru acis un samiedzu dēļ spožās gaismas, kas ielija manās acīs. Sievietei, kas tupēja manā priekšā bija blondi mati un gaišas acis. Viņas seja bija nedaudz bērnišķīga. Apaļi, nedaudz iesārti, vaigi, taisns deguns un pilnīgas lūpas. Viņa bija kā maza porcelāna lellīte.
Viņas smalkās rokas pasniedzās pie manas sejas un ar kaut kādu baltu drāniņu noslaucīja manu seja. Tiklīdz viņa auduma gabalu paņēma nost no manas sejas es pamanīju, ka viss baltais audums ir netīra ar dubļiem un asinīm.
-Mēs tevi iecelsim vilcienā un aizvedīsim līdz slimnīcai, labi? Tur es par tevi parūpēšos,-
Viņa ar mani runāja gluži kā ar mazu bērnu. Lēnām un nesteidzīgi.
-Domā, ka viņš saprot? Varbūt viņš ir Krievs?- Neirs iesmējās.
-Tu vēl esi te? Ja tu šitā turpināsi, atlikušo nedēļu varēsi pavadīt slimnīcas palātā,- Lindas balss bija pilna naida.
-Jā, kā tad. Sēdēšu palātā un skatīšos kā tu glaudi šitam puisītim galviņu,- viņš aizgriezās un sāka soļot uz vilcienu.
-Vēl viens vārds un tavi tuvinieki tevi atradīs morgā,- Alise zemā balsī draudēja.
-Vai, vai, vai, kā es nobijos, saulīt. Labi, iešu uz vagonu un pabeigšu ēst savu ķīseli,- Neirs nosauca un pazuda vagonā.
Abas meitenes bezspēcīgās dusmās nopūtās un saskatījās.
-Zini, man viņu labpatiktos pataisīt par ķīseli,- Alise nočukstēja un abas izplūda smieklos.
-Labi, meitenes, tagad pie darba. Iedabūsim viņu vagonā,- nodārdēja Robina balss.

***

Tā nu es, pateicoties divām neatlaidīgām medmāsiņām, vienam galvenajam ārstam un viņa palīgam, nokļuvu slimnīcā. Visi pret mani izturējās mīļi un saudzīgi.
Man uztaisīja pāris operācijas un tagad, ja es sastaptu kādu vecu paziņu, netiktu atpazīts. Manai sejai pārvilka citu ādu, jo mana iepriekšējā bija sabojāta tik tālu, ka man nāktos dzīvot kā kroplim visu mūžu.
Mana roka, kāja, un ribas ir nosaitētas un ieģipsētas. Slimnīcā man nāksies pavadīt vēl pāris nedēļas līdz viss sadzīs. Varēs izņemt šuves, balstāmās skrūves un noņemt ģipšus. Esmu iepazinies ar abām medmāsiņām, kas izglāba manu dzīvību.
Linda man ļoti patīk, jo pret visiem saviem pacientiem izturas mātišķi un atbildīgi. Viņa tiešām man atgādina mazu, smalku lellīti. Viņas blondie mati slimnīcā vienmēr ir savīti bizē, kas nokarājās pār viņas plecu. Slaidajās kājiņās vienmēr ir gaišas siksniņ kurpes un uz lūpiņām ir viegls spīdums. Skaista, bet nav mans tips.
Alise ir ļoti skaista rudmate ar vairākiem vasarraibumiņiem uz deguna. Viņas acis ir mistiski zaļas un seja ir maza un smalka. Viņas mati ir rūsgani un veselīgi spīdīgi. Seju vienmēr rotā smaids. Alise man asociējas ar dabas bērnu. Augumā mazu, bet garā spriganu. Man viņa ļoti iepatikās.
Abas katru dienu apciemo mani un atnes pa kādam gardumam. Abas rūpējas par mani tā, lai es vienmēr būtu paēdis un izgulējies.
Vienu dienu pie manis atnāca psihologs. Vaicāja, kas ar mani notika un kā es pēc notikušā jūtos. Es netaisījos atklāt, kas es esmu par cilvēku, tāpēc nosaucu savu otro vārdu, kas kļūs par manas jaunās identitātes pamatu. Tagad atsaucu atmiņā saspringto sarunu...
-Labdien, mani sauc Leonards un es esmu psihologs. Es gribētu, lai jūs man pastāstāt par savu nelaimi,-
-Labdien, piedodiet, bet es pašlaik nevēlos runāt. Esmu noguris un vēlos gulēt,- centos viņu atgaiņāt.
-Kā jūs, lūdzu, sauc?- viņš apsēdās uz manas gultas malas un no jakas iekškabatas izvilka pabiezu blociņu.
-Es esmu noguris,- skatījos viņam acīs un cerēju, ka viņš beidzot liks man mieru.
-Atkārtošu jautājumu. Kā jūs sauc?- viņš ietiepīgi skatījās man acīs.
Sapratu, ka no viņa vaļā netikšu. Kopš šī brīža man būs jauna identitāte. Vairs nebūšu nekāds Rihards.
-Piedodiet, bet es neatceros. Manas atmiņas laikam ir pazudušas. Atceros, ka mani nolaupīja bandīti un daudz sita, bet vairāk neko,- ieelpoju un aizturēju elpu. Cerēju, ka viņš man noticēs.
-Labi, labi, atmiņas var atgūt tad, ja to cenšas. Pamēģināsim,- viņš aši pierakstīja kaut ko blociņā un tad pievērsās man.
-Mums jums būs jāizdomā kāds vārds, kas kalpos kā pagaidu risinājums. Piemēram, Ramons,-
-Nē, Ramons, nē. Labāk Ričards. Man nepatīk vārds Ramons,- psihoterapeits pamāja ar galvu.
- Tātad, Rihard,- es salēcos. Laikam tomēr nevajadzēja izvēlēties tik līdzīgu vārdu.
-Ričards, Leonard, mani sauc Ričards,- manā balsī viegli pavīdēja panika.
- Mm, labi. Ričard. Izstāsti man vairāk par to, ko tu atceries,- viņa acis atkal aizlīdēja pie blociņa.
Pie manas gultas pienāca Alise. Viņa nolika paplātīti uz mana galda un apsēdās uz krēsla, kurš bija piebīdīts pie manas gultas.
-Čau, Rič, kā jūties?- viņas seja mirdzēja smaidā.
-Čau, Alis, viss kārtībā. Un kā tu?- sievietes ir tik paredzamas. Es pilnībā jūtu kā viņa mani aicina to pajautāt.
-Man šodien iedeva brīvdienu. Atnācu pie tevis, lai tev nebūtu visu dienu jānīkst vienam,-
Viņa nobēra vārdus un pieliecās pie manis, lai man uz vaiga uzspiestu mīļu buču. Es iesmējos, bet viņa nedaudz nosarka.
-Vai tad tu negribi ar draudzenēm aiziet uz veikalu vai vēl kaut kur?- saraucu vienu uzaci un uzsmaidīju viņai.
-Nu, par cik Linda jau aizbrauca uz kino, es nolēmu, ka kādam tevi ir jāpieskata,- viņa iespurdzās.
-Un ko tu tagad ar mani darīsi?- apsēdos sēdus un aicināju viņu piesēst uz manas gultas.
-Likšu lai tu apēd visu ēdienu līdz pēdējai kripatiņai,- viņa iesmējās un pasniedza man paplātīti ar ēdienu.
-Labi, mammu,- ar galvu paklausīgi paklanījos viņai. Viņa iespurdzās un ielika man rokā dakšiņu.
-Aizver muti un ēd,- viņa to pateica nopietni, bet tad sāka es izplūdu smieklos. Viņa apmulsa.
-Kas? Ko es tādu pateicu?- viņas uzacis savilkās uz augšu.
-...aiztaisi muti un ēd...- knapi starp smiekliem izmocīju.
Viņa mirkli apdomājās un tad arī sāka smieties. Cik gan neiespējamas pavēles cilvēki mēdz citiem dot.

Likteņa šūpoles (-1-)

-1-

Es, dzīves labestības pamests, gulēju uz meža sūnainās zemes un skaitīju skudras. Man nebija ne iemesla, ne vēlēšanās, ne spēka piecelties. Es jau stundu gulēju ar zemi piekrautu muti tur, kur tie bandīti mani atstāja. Mani vecāki labāk izvēlējās simts zaļots un ar medījuma gaļu piekrautu zārku, kas pašlaik tika aprakts zem zemes, kaut kur tālu prom, nekā mani dzīvu un veselu.
Mans tēvs bija skops. To es zināju, bet es nezināju to, ka viņš ies tik tālu. Gremdējos atmiņās par to dienu, kas manu dzīvi izmainīja līdz pašiem pamatiem. Visus manus sapņus nocirpa pašā saknē. Rupji izrāva no visiem plāniem.
Mani piekāva un atņēma man naudu. Viņiem ar to nepietika. Viņi gribēja vēl simts dolārus kā izpirkuma maksu. Viņi mani nolaupīja un kropļoja, tādā veidā sagatavojot foto sesijām, kuru augļus sūtīja uz manu māju. Bildēs es biju redzams izvārdzis, piekauts, apgraizīts un asiņains.
Mans tēvs visu to uzņēma kā nodokļu paaugstināšanu. Mierīgi un bez liekām emocijām. Tas mani sagrāva. Viņš atteicās dot bandītiem kaut centu. Visa mana karjera bija izpostīta. Viņš pat uz draudiem mani nogalināt atbildēja ar mierpilnu labi.
Vienu reizi man iedeva telefonu, lai es varētu aprunāties ar tēvu. Lai es varētu viņu piespiest mani izglābt un noziedot tos simts dolārus. Viņš ar mani runāja nicinošā un nosodošā tonī. Vairākas reizes izskanēja vārdi pats esi vainīgs un tā tev arī vajag. Brīdī, kad teicu, ka viņi mani nogalinās viņš atbildēja lietišķā tonī.
-Labi, tad es jau laicīgi pasūtīšu zārku un kapakmeni. Nesatraucies, bēres būs greznas kā kāzas. Vai tu gribēsi baltas vai sarkanas rozes?- viņš domāja tikai par naudu un saviem izdevumiem. Varu saderēt, ka manis izpirkšana būtu daudz vieglāka un lētāka, bet te nu stājas viņa aizspriedumi par naudu slikta cilvēka rokās.
Nesaprotu, kāpēc bandīti mani vienkārši nenogalināja tur pat uz vietas? Kāpēc viņiem vajadzēja atvest mani uz mežu un atstāt mani vienu ar rokas pulksteni un ūdens pudeli? Pulksteni viņi man atdeva ar domu, lai es skaitu savas stundiņas līdz nāvei. Cik, jauki!
Dziļi ieelpoju un uzreiz sarāvos sāpēs. Man bija lauztas ribas. Un kāja. Un viss ķermenis kā nosēts ar zilumiem un griezuma vietām. Tajās divās nedēļās, kuras pavadīju viņu aizbildniecībā es krasi mainījos. Vairs nelīdzinājos tam Rihardam Rūsam, kurš es biju pirms liktenīgās dienas.
Man vārdu izvēlējies tēvs. Diemžēl es nebiju tik labs kā viņš bija gaidījis. Es nekad viņa acīs nespēju attaisnot viņa cerības. Vienmēr par mani labāks viņam likās mans lielais brālis Sebastijāns. Katru dienu man nācās klausīties tēva slavinājumus viņam un nicinājumu man. Bastijs tā, Bastijs šitā, bet tu, Rihard, neko.
Tas bija viņa iemīļotais sauklis. To viņš skandēja katru mīļu brītiņu. Vismaz man bija mamma. Viņa mani atbalstīja it visā, ko es darīju. Zinu, ka tad, ja viņai būtu lemšana par naudas summām, ko bandītiem pārskaitīt, viņa nevilcinoties viņu kontā ieskaitītu kaut vai miljonu.
Viņas acīs dzīvība un veselība ir svarīgāka par naudu. Tagad saprotu, ka viņai bija taisnība. Pilnīga taisnība. To darītu arī meitene, kurai pieder mana sirds. Sāra. Viņa mani pieņemtu pat izkropļotu un bez naudas.
Sapratu, ka es smagi kļūdījos, domājot, ka man iemesla kustēties. Man tomēr iemesls ir. Un tā ir viņa. Sāra. Viņas dēļ es darītu visu. Pat atgrieztos pie viņas. Pat tagad neņemot vērā pulsējošās sāpes aizvilktos līdz civilizācijai. Man ir jākustas. Jo ātrāk, jo labāk.
Pacēlos uz elkoņiem un man sāpes stipri iedūrās ribās. Ar skaļu vaidu atkritu atpakaļ ar seju sūnās. Man sāpēja visas maliņas. Likās, ka kustība ir neiespējama. Ja es tagad ieraudzītu Sāru. Kaut vai dzirdētu viņas balsi. Man viņas tik ļoti pietrūka.
Saņēmos vēlreiz. Paslējos uz augšu un veikli savilku zem sevis apakšā kājas. Tagad es stāvēju rāpus. Visas maliņas smeldza tik stipri, ka sapratu, ka kuru katru brīdi es atkal bezspēkā sabrukšu uz zemes. Bet man ir jācīnās. Sevis dēļ. Sāras dēļ.
Lēnām paspēru soli uz priekšu. Mans cīņas spars sagrīļojās brīdī, kad sajutu lauzto kāju. Sakodu zobus un centos kaut ko saskatīt caur sāpju asarām, kas bija saskrējušas acīs. Viss bija izplūdis kā miglā.
Brīdī, kad skatiens noskaidrojās spēru nākamo soli. Tas nebija tik sāpīgi. Atkal solis ar ievainoto kāju. Atkal acis aizmiglo karsti kvēlojošas asaras. Lēnām rāpoju paša izvēlētajā virzienā.
Pēc mokpilnas stundas sperot soli pēc soļa manīju, ka mežs manā priekšā kļūst retāks un kādus divdesmit metrus uz priekšu spīd spoža saules gaisma. Izcirtums vai varbūt ceļš.
Mani soļi kļuva ātrāki un sāpes asākas. Noriju siekalas, kurām bija jūtams asiņu piejaukums. Iznācis līdz vietai, kur spīd saule es novēlos mazajā pļaviņa. Nē, te nebija ne izcirtums, ne ceļš. Te ir dzelzceļš. Abos virzienos sliedes stiepjas bezgalīgi tālu kā divas paralēles. Ne vilcienu, ne cilvēku, ne staciju nav tuvumā.
Mana elpa kļūst ar vien saraustītāka un vairāk līdzinās elsām. Man izlaužas izmisuma asaras, kas lēni rit pār vaigiem. Tik pat kā nekad savos septiņpadsmit gados neesmu raudājis. Tagad saprotu, ka tas nemaz nav tik traki, kā biju domājis. Tas rada patīkamu atvieglojumu. Un vājuma sajūtu.
Jūtos vājš un viegli ievainojams. Jūtos ļoti dīvaini. No pārdomām mani izrauj kāda dīvaiņa skaņa. Tāda kā klaudzēšana tālumā. Pieklusināta, bet ar katru sekundi kļūst ar vien skaļāka. Tā ir ļoti ritmiska. Tidik, tidik, tidik... Skaņa kļūst ar vien skaļāka un izteiktāka. Tidik, tidik, tidik... 
Tā liekas tik pazīstama un reizē sen nedzirdēta. Skaņa nāk tāluma vietā, kur iestiepjas sliedes...tā nāk no vilciena. Vilciens! Tas nozīmē cilvēkus. Cilvēki nozīmē palīdzību! Paldies Dievam.
Ar pēdējiem spēkiem uzrāpoju uzkalniņā un nosēžos starp abām sliedēm. Viņam mani jāpamana. Gan jau viņš apstāsies un uzņems mani. Es saslejos uz kājām un apsēžos tupus. Ar rokām balstos pret akmeņaino zemi. Vilciens nāk ar vien tuvāk. Man acīs iekrīt kaut kāds balts plankums un melnas strīpiņas uz vilciena priekšējā stikla.
Vilciens brauc tuvāk un es redzu, ka baltais plankums ir kaut kāds avīzes gabals, kurš aizsedz vadītāja skatu. Melnās stīpiņas ir loga tīrītāji, kas bezspēcīga cenšas redzes traucēkli aizbīdīt nost. Manī izplatījās bailes. Vilciena vadītājs mani neredz. Vilciens nebremzēs.
Saprotu, ka jābēg, bet manī ataust jauna atklāsme. Šī ir reāla iespēja mirt bezsāpīgā nāvē. Nekāda noasiņošana, dehidrācija vai mocīšanās sāpēs. Izvēle ir manās rokās. Vilciens ir piecu metru attālumā no manis. Pēdējā iespēja. Dzīvot vai mirt. Es izvēlos un sāku rīkoties. Mana rīcība izmaina visu manu dzīvi. Rezultāts cīņā ar likteni 1:1 manā labā.

Likteņa šūpoles (prologs)

Prologs

Liktenis ne vienmēr ir tik paredzams un izplānojams, cik mums liekās. Dažkārt liekas, ka es šūpojos tādās kā šūpolēs. Vienu brīdi plivinos mākoņos, bet nākamajā atmuguriski slīdu lejup. Ar likteni ir ļoti bīstami spēlēties. Nekad nevar zināt, kādu spēli tas patiesībā spēlē. Diemžēl man ir pieredze. Brīdī, kad man rokās bija visi dūži, viņš sāka spēlēt domino. Viņa gājieni nav iepriekš paredzami. Nav iespējams viņa gājienos saskatīt kādu stratēģiju. Viņš ir nevainojami noslīpēts spēlmanis. Nekad nevienam neatklāj savus īstos plānus. Vienīgais pēc kā var vadīties ir viņa pamata motīvs. Uzvarēt.

Dzīves varavīiksne (Epilogs)

Epilogs

-Nē, vecmāmiņ, lūdzu, paliec! Neaizej!-lūdzās mazais Kristaps.
Man bija ļoti smagi noraudzīties mazā zēna sāpēs un saprast, ka es tur neko nekādi nespēju ietekmēt. Ļoti sāpīgi bija mums visiem. Skatījos uz Martu un man gar acīm skrēja visi laimīgie un ne tik laimīgie brīži, kuri agrāk vai vēlāk tiks aizmirsti.
Katrs elpas vilciens atņēma sievietei spēku. Katra izelpa sagādāja pārcilvēcīgas ciešanas. Martas krūtis knapi cilājās zem lielā slimnīcas halāta. Likās, ka šis sirdspuksts būs pēdējais, bet sirds spītīgi cenšas turēties pret likteni, kas mums sagādāja šo nepatīkamo pārsteigumu.
Visa šī slimība, vaidi, sāpes, ciešanas un nāves klātesamība lika man uz dzīvi atkal paskatīties no cita rakursa. Likās, ka esmu atvērusi kādas neredzamas durvis, no kurām uz tām pašām lietām paveras cits skats- plašāks..
Tagad es apjautu, ka esmu tikai stīga likteņa vijolē.
Pilīte dabas peļķē.
Tikai krāsa dzīves varavīksnē.
Tikai cilvēks šai pasaulē.
-Vecmāmiņ, nemirsti! Lūdzu, lūdzu, nemirsti!- Kristapiņš nebeidza lūgties.
Marta viegli pavēra acis un acu kaktiņos ievilkās dziļas smieklu krunciņas. Sažuvusī mute pavērās un kaktiņi savilkās uz augšu. Acīs sariesās asaras, kas lēnām pār krunkaino ādu ritēja lejā.
Mana lielā meita Kate pastiepās un ar kabatlakatiņu nosusināja skrejošo asaru, bet tās vietā atskrēja otrā. Un tad trešā.
Martas acis, kas nu bija pēdējā mēneša laikā palikušas blāvi pelēcīgas, lēnām aizvērās un starp skropstām izspraucās pēdējā asara.
-Vecmāmiņ..- dēliņam sākās nevaldāmas raudas.
-Kate, vai tu, lūdzu, varētu izvest brāli gaitenī? Mēs drīz nāksim,- palūdzu meitai.
Viņa pietupās un, maigi apskaujot, pacēla mazo brāļuku un iznesa ārā no palātas.
Apsēdos pie mammas gultas un sašļuku krēslā. Katijs pienāc man tuvāk un apskāva manus plecus. Jutos tik trausla un viņš to ļoti labi zināja.
Es atkal zaudēšu māti. Šoreiz īsto un uz visiem laikiem. Mēs nedzīvojam pasakā. Nekad vairs nebūs kā agrāk. Vienā un tajā pašā upē nevar divreiz iekāpt. Dzīve un mīlestība rit savu gaitu. Jebkuram stāstam ir beigas. Tas nevar vilkties mūžīgi. Nav tāda mūžīgi mūžos. Nav arī ilgi un laimīgi.
Mana mugura salīka un galva iegūlās rokās Pēdējā laika notikumi bija no manis izsūkuši visu spēku. Pēdējo 20 gadu laikā biju līdz sirds dziļumiem iemīlējusi savu īsto māti, laidusi pasaulē divus burvīgus bērnus un pašlaik esmu vēl viena gaidībās.
Mana dzīve bija fantastiska, bet tiklīdz es to aptvēru, liktenis izlēma kaut ko darīt lietas labā- pielikt punktu man tuva cilvēka dzīvei.
Martas plakstiņi pavērās un pelēcīgās acis sāka šaudīties apkārt kā kaut ko meklējot. Pielecu kājās un piegāju pie gultas. Mana sirds sāka sisties straujāk. Gaidās.
-Mammu? Vai kaut kas nav labi?- mana balss uz beigām uzskrēja oktāvu augstāk.
Pelēcīgās acis uzmeklēja manu seju un mirkli domīgi iegrima tajā. Zīlītes papletās un es jutu kā mammas domas aizslīd tālumā, kaut kur prom, senā pagātnē.
Man kaklā iespiedās asaru kamols. Marta šonedēļ nav izdvesusi ne vārda. Vien kunkstus brīžos, kad beidzās pretsāpju līdzekļu iedarbība. Tad viņai ievada nākamo devu un tā jau kuro dienu.
Pēdējo dienu laikā mammas stāvoklis tikai pasliktinās. Apgrūtināta elpošana, lēna sirdsdarbība, apātija... viņa pamazām no mums aizslīd. Katrreiz kad viņas plaksti aizvērās, mana sirds bailēs saraujas. Ja nu tā bija pēdējā reize, kad es redzēju viņas acis?
Mamma atkal ar acīm mani uzmeklēja, bet es ieraudzīju pārmaiņu. Acīs bija atspulgs no apņēmības ar kādu viņa agrāk staigāja apkārt. Man uzmetās zosāda. Saskatījos ar Katiju un redzēju viņa sejā pavīdam mazu cerības stariņu, ko es tik ļoti gribētu izjust sevī.
-Mammu?- es čukstēju.
-Vai ir kas tāds, ko tu gribi man pateikt?-pieliecos, lai vismaz domās spētu sajustu siltumu no mammas, kura dzīvē nemaz nebija.
Viņas roka iznira no segas apakšas un lēnām pašļūca uz manu pusi. Saudzīgi pastiepos pretī un saņēmu mammas vārgo, auksto roku savējā. Tā bija tik viegla, it kā kaulos būtu gaiss. Krunkainā ādabija gaiša un caurspīdīga ar tumši brūniem plankumiem. Viegli ar acīm izsekoju vēnu ceļu, asinsvadu mazos sazarojumus un krustojumus. Bīstami viegli.
Aukstie kaulainie pirksti iekrampējās manā rokā un acis iezīdās manā sejā Lūpas viegli pavērās un elpa kļuva smagāka.
-Tavs tēvs- viņa dvesa.
-Kas? Tēvs? Man ir tēvs?- biju apstulbusi.
-Tēvs- viņa atkārtoja.
-Kurš? Kā viņu sauc?- pieliecos mammai tuvāk.
-Tēvs- viņa atkal atkārtoja.
-Kas ir mans tēvs? Kas?- sāku runāt pusbalsī.
-Viņš ir..-viņa ierāva gaisu.
-Kas?-
Mana sirds sāka auļot kā traka
-Viņš ir..- likās, ka marta nespēj pabeigt. Manas plaukstas nosvīda un ceļi saļodzījās. Bija pienācis brīdis patiesībai.
-Džo-viņa izmocīja. Dažas sekundes es biju pilnīgi mēma.
-Džo?- pārvaicāju.
-Jā, viņš mira neilgi pēc tavas dzimšanas, bet rēgs mani neatstāj,- viņa nobēra vienā elpas vilcienā, bet tad pagāja minūte līdz viņa spēja ierunāties atkal.
-Mīlestība bija stipra un pat nāve mūs nešķīra. Sirdī mēs vienmēr esam kopā, bet tagad...-viņa dziļi ievilka elpu ar smeldzīgu gārdzienu.
-Mēs būsim kopā pavisam un...-vēl viena pauze.
-Ceru, ka tu dzīvē atradīsi savu vietu un laimi- viņa nobeidza un atšļuka grumbuļainajā slimnīcas gultā.
Paspēru soli atpakaļ un ar trīcošām rokām apķēru Katiju. Es jutu, ka tas bija viss. Manu nojautu apstiprināja sirdsdarbības reģistrēšanas pīkstieni, kas skanēja ar vien retāk un tad tikai vienmērīgi pīkstēja.
Palātā saskrēja māsiņas un Katijs mani izveda gaitenī, kur zemē satupuši sēdēja abi mani bērni. Pieskrēju klāt un apkampu viņus. Man pār vaigiem sāka birt asaras, kas iesūcās manā kreklā un abu bērnu tumšajos matos. Kristaps apķērās man ap kaklu un Kate mūs abus apskāva. Jutu kā Katijs pienāca no muguras un apskāva mūs visus.
Man asaras bira bez mitas un man nebija spēka tās apspiest. Es juties ļoti vāja. Vēlējos noslēgties sevī un skumt vienatnē. Nolīst kaut kur maliņā un nelikties ne par vienu ne zinis, bet man bija ģimene, kura mani mīl un kuru man jāmīl. Man bija jābūt stiprai.
Kopīgi piecēlāmies un roku rokā izgājām no slimnīcas. Ārā pūta rudenīgs vējš un gaiss bija dzestrs. Zemē bija redzamas nelielas peļķes no nupat nolijušā lietus. Mākoņi pamazām izklīda un uzmirdzēja saule, kas apzeltīja rudenīgās lapas. Kad kāpām mašīnā pametu skatu debesīs un sastingu.
Tur laistījās koša varavīksne. Septiņas krāsas skaisti izcēlās debesīs kā gulbis tumšā jūrā.
Dzīvo prātīgi, meitiņ. Mamma tagad ir drošībā, Džo mierinošā balss lēnām izgaisa tālumā.
Es aiztaisīju acis un man pār vaigu noritēja karsta sāpju asara.

Beigas

Dzīves varavīiksne (-29-)

-29-

-Mīļā,-kāds iečukstēja man ausī.
Bungādiņa patīkami nokutēja no siltās elpas un uz kājām uzmetās viegla zosāda. Man lūpās atplauka smaids, kas atklāja zobus.
-Jā?- vaicāju šim čukstam, kas mani izvilka no miega.
-Vai mana kaķenīte vēlas brokastis?- viņš čukstēja man matos.
-Mmhm...- nomurmināju un izstaipījos cik jau nu varēju.
-Labi, tad sataisi man arī,- viņa balss nošalca man pie auss un gulta saliecās zem viņa svara.
Nogūlies man blakus viņš pavilka segu uz savu pusi tā, ka man palika vien mazdrusciņ siltā auduma.
-Ak, cik mīļi no tavas puses, lācīt. Varbūt celies augšā un aizej sataisi man kafiju?!- apsēdos sēdus un rotaļīgi iedunkāju viņam sānu.
-Nē, es neesmu lācītis. Esmu zivtiņa un man nav kājiņu. Arlabunakti,- viņš murmināja zem segas.
Klusām iesmējos un izvēlos no gultas. Uzrāvu kājās garās zeķes, bet mugurā platu t-kreklu. Matus atspraudu uz aizmuguri un gari nožāvājos. Lai arī cik ilgi es negulētu, izkāpjot no gultas, es saprotu, ka tas bija par maz. Kā jau vienmēr.
Aiztipināju līdz virtuvei un uzliku tējkannā vārīties ūdeni. No ledusskapja izķeksēju pāris biezpiena sieriņus un baltmaizi. Atplēsu iepakojumu un izpurināju mazo biezpiena kubiciņu uz maizītes un ar karoti to izmīcīju gluži kā sviestu. Uzliku vēl vienu maizes šķēli un iekodos primitīvajā kārumā.
Dzirdēju mazulīti iečinkstamies. Noliku maizīti un steidzos uz istabu. Piegāju pie meitiņas gultiņas un izcēlu savu mazo dūdiņu. Mazā samirkšķināja actiņas un nožāvājās, ar lūpiņām veidojot perfektu O. Kaut kas silts dziļi manī sakustējās redzot mazo mazulīti rokās. Piekļāvu maziņo sev klāt un uzspiedu mazu buču uz meitiņas pakausīša.
Katijs skaļi nožāvājās un apvēlās uz muguras. Salicis rokas aiz galvas viņš ar apmierinātu smaidu vērās uz mūsu mazulīti.
-Varēsi nomainīt autiņus, kamēr es sataisīšu mazajai...- pirms pabeidzu lūgumu, lielā, gādīgā tēva acis bija ciet un mute slābani pavērās, izdvešot krācošas skaņas.
Ar brīvo roku paķēru lielo, mīksto lāci un sviedu Katija virzienā. Un man paveicās-trāpīju.
Katijs tikai nosmējās un izleca no gultas. Kamēr vilku mazajai nost krekliņu, Katijs pienāca un apskāva mani no mugurpuses. Atliecu galvu un uzliku viņam uz pleca, nenovēršot skatienu no maziņā. Ar pirkstiem veikli attaisīju meitas krekliņa podziņas un Katijs palīdzēja izdarīt pārējo.
Kamēr viņš mazulīti nesa uz vannas istabu, es notupos zemē un ar muguru atspiedos pret dīvāna malu. Paķēru kalendāru, kas šajā istabā pēdējās divas dienas te mētājās. Es vēl arvien nespēju mazulītei atrast piemērotu vārdiņu. 
Daži cilvēki šausminājās, to padzirdot, bet man bija sava nostāja, kas atsita visu protestus. Es mazulītei negribu iedot kuru katru vārdu. Tomēr tas ir vārds uz mūžu un tieši tādēļ es to gribēju rūpīgi atrast. Ja atradīsies daudzi patīkami vārdi, es maziņo nosaukšu vairāku vārdu salikumā. Piemēram, Dita un Samanta varētu būt Dimanta vai Samita, lai gan sākumā šie vārdi liekas dīvaini.
Katijāns atnesa mazo ietīstītu dvielītī un noguldīja, man blakus zemē, uz mīkstā paklāja. Viņš notupās man blakus un uzmanīgi ģērba maziņo. Meitiņa domīgi skatījās uz tēva seju ar plati ieplestām acīm. Maziņā no tēva bija mantojusi iesmailo zodu, viņa garos pirkstus, skropstas un deguna formu. Vēl saskatāma līdzība bija mīmikā.
No manis viņai bija tikusi acu, nagu un lūpu forma. Žēl, ka maziņajiem acu krāsu nevar īsti noteikt. Matiņi arī vēl nebija iekrāsojušies. Tie bija gaiši. Gluži kā saulē izbalējuši. Vaidziņiem bija rožu sārtums un nadziņi auga tik strauji, ka nepaspējām apgriezt. Tagad tie bija pus centimetra garumā no pirksta. Mazie pirkstiņi izskatījās tik graciozi. Nebija nekādu tuklo rociņu, kādas parasti rāda filmās.
Iesmējos kad maziņa ieķērās tētim degunā, kamēr tas centās uzvilkt zeķīti. Pievilku ceļus sev klāt un rokās atkal man iegūlās nelielais kalendārītis. Atšķīru pirmo mēnesi, kas pagadījās un ar pirkstu iebakstīju kalendārā tieši 19. datumā.
-Lelde,- nolasīju. Maziņā sāka stiprāk spirināties un sniedzās pēc mantiņas, kas bija aizgrūsta labu gabalu tālāk no viņas. Atstāju šo pašu mēnesi un, ar acīm ciet, smiedamās uzķēru citu vārdu. Aši atvēru acis un nosmējos. Protams, es biju trāpījusi dienā, kur ir tikai puikām vārda dienas. 31. Decembris- jauki. Ar acīm pārskrēju pār lapu un mans skatiens aizķērās aiz 23. Decembra.
-Viktorija,- nočukstēju. Jauks vārds, bet, nē. Savai meitiņai tādu es negribētu.
Pāršķīru mēnesi, kas bija stipri uz priekšu. Novembris. Aši pārskatīju un pirmais, kuru izlasīju bija Liza.
-Simpsoni,- pie sevis uzsmaidīju. Cik, gan grūti atrast kādu vārdu bez asociācijām! Laikam neiespējami, ja neņem kaut kādu Menisakazende vai Jeļizanitarde. Lai, gan arī ar tiem ir kaut kas sakāms.
-Samēra- nākamais vārds. Vasara.
Dziļi nopūtos un atgūlos pret dīvāna malu. Kāpēc pasaulē nav iekārtots tā, ka bērni jau piedzimst ar savu vārdiņu. Katram tas jau būtu piemeklēts un nebūtu tik daudz laika jātērē pārrunājot simts un vienu vārdu.

Dzīves varavīksne (-26-līdz-28-)

-26-

Ieelpa, izelpa. Ieelpa, izelpa. Centos nomierināties, bet domās visu laiku pulsēja viena un tā pati aina. Nespēju noticēt, ka viņš tā izrīkojās pret mani. Es to vienkārši nespēju. Vēlreiz ieskatījos pulkstenī. Jau vienpadsmit, bet no mana vīra nav ne vēsts.
Atslīgu dīvānā un ieslēdzu stāvlampu. Ja viņš drīz neuzradīsies, es aizmigšu un rīt viņam sagādāšu vēl lielākas nepatikšanas. Pievēru acis un atbalstīju galvu pret dīvāna augšmalu. Manas domas sāka kļūt ar vien neskaidrākas un juceklīgākas.
Nolaidu plakstus un pierāvu kājas pie vēdera. Manās domās sāpīgi plūda redzētā aina. Blondā skaistule pastiepjas pirkstgalos un pieglaužas Katijāna lūpām.
Sarāvos no atslēgu skaļās žvadzoņas aiz durvīm. Sarosījos un samirkšķināju acis. Dusmas atkal ieplūda manās vēnās. Noskurinājos un piecēlos kājās. Durvis ar skaļu čīkstu pavērās un Katijs spēra soli pār slieksnim.
-Sveiks, mīļais,- nočukstēju.
Viņš salecās. Klusībā nosmējos un iedomājos kā viņš palecas metra augstumā vien mana čuksta pēc. Šovakar mani pārvalda velniņš.
-Sveika, kā pagāja tava diena?- viņa balss izklausījās mierīga.
-Varētu teikt, ka labi. Kā tev pašam?- nespēju parunāt skaļāk par čukstu.
-Lieliski, bet tagad es esmu noguris. Vai tev arī tagad nebūtu laiks doties gulēt?-
Nopūtos. Izskatās, ka tā es tālu netikšu.
-Labi, viss. Kas viņa tāda bija?- pacēlu acis uz viņa šokēto seju.
-Ko... Kas...? Par ko tu runā?-
-Beidz izlikties,- manā balsī ielauzās izmisums.
-Ko...- viņš vēl arvien stostījās.
-Cik ilgi? Cik ilgi tu no manis to slēp? Varbūt ir vēl kas tāds, ko es nezinu?-
-Paklau, es nesaprotu, par ko iet runa,-
-Es zināju! Es zināju, ka tu kaut ko no manis slēp,- kliedzu viņam pretī.
Katijs pienāca man tuvāk un saņēma manus plecus.
-Ko tu te murgo? Kāda viņa? Ko tu zināji?- viņš kliedza man sejā.
-Ak, tad tu neatceries, ja? Tev tik daudzas bijušas, ka šodienas blondīne jau sen aizmirsta? Nu, pasaki, cik tad tev viņu tagad ir?- bļāvu pilnā rīklē. Biju aizmirsusies savā naidā pret blondo sievieti no manām atmiņām.
Viņš sapurināja manus plecus tik stipri, ka mani zobi sāka klabēt. Mazulis manā vēderā sakustējās. Iekunkstējos un piešāvu rokas tajā vietā, kur bija izspiedusies mazuļa pēdiņa.
Katijs pēkšņi pievilka mani sev tuvu klāt un apķēra. Ha, tiklīdz iet runa par mazuli, tā viņš ir pati uzmanība, bet kad runa iet par manām jūtām...
-Kas ir tā blondīne?- čukstēju viņam uz pleca.
-Tā ir mana bijusī. Izrādās, ka viņa dzīvo šeit,- viņa balss bija pilnīgi mierīga. Tā mani šausmīgi tracināja.
-Bijusī? Tad kāpēc viņa tevi noskūpstīja? Vai tā šeit ir pieņemts?- manā balsī bija manāms drūma humora dzirksts.
-Kā tu zini? Pieliki man izsekotāju?- kā mani kaitināja viņa savaldīgais tonis.
-Nē, mīļais. Es tikai sēdēju kafejnīcā ar savu draudzeni un tad pēkšņi pagalma vidū tā blondīne pieplaka pie tavām lūpām. Vai maz viņa zina par to, ka tu esi precējies? Vai maz tu pats par to iedomājies?- atkal pacēlu balsi.
-Liene! Es par to domāju katru stundu. Katru minūti kopš tu piekriti ar mani iet pie altāra. Katru sekundi apzinos, ka tu esi mana. Tāpēc vairs neiedomājies, ka man ir kaut kas ar kādu citu sievieti. Vienalga kāda viņa būtu, tu man esi visskaistākā, vismīļākā un vislabākā,- viņa balss skanēja tik pacilāti, ka es pat uz brīdi noticēju viņa vārdiem.
-Un skūpsts? Vai tas nav nekas?-
-Viņa mani pārsteidza. Es neko tādu nebiju gaidījis. Tici man, ja es būtu to zinājis, es nekad nebūtu to pieļāvis,-
-Tiešām?- jutos muļķīgi, bet tomēr pastiepu savu mazo pirkstiņu viņam pretī.
-Tiešām,- viņš ieāķējās manējā un uzsmaidīja.
Pavilku savējo un ieskatījos viņam acīs.
-Lai Dievs tevi sargā, ja izrādās, ka ir citādi,- 

 -27-

Katijs iebrida dzīvoklītī ar saviem dubļainajiem zābakiem un nometa atslēgas man priekšā virtuves letes. Noskurinājos. Viņa kustība man uzvēdīja alkohola smārdu.
-Katij, Katij... Ar kuru galu tu domā?- nomurmināja Marta.
Pēdējā laikā viņš tiešām neizskatījās spoži. Taukaini mati, netīras drēbes, krietni atauguši bārdas rugāji un pudele rokā. Tādu es viņu redzēju katru dienu. Likās, ka apkārtējo pasauli viņš nemaz nemana.
Pirms pāris nedēļām apsūdzēja Arnoldu par aizdomās turamo manu vecāku slepkavības lietā. Pirms paris dienām viņu apcietināja uz vairākiem gadiem, bet liecības sniegšanas laikā viņš ieminējās, ka viņš to nav darījis viens. Aizdomas krīt uz Katija brāli.
Nākamā tiesas sēde notiks pēc nedēļas un tad arī Kristapu nopratinās. Bieži vien skatoties uz sakņupušo vīrieti man rodas jautājums, vai tāda biju arī es tai laikā, kad mani vecāki gāja bojā?
Nopūtos un noliku savu kafijas krūzīti uz galda. Piegāju viņam klāt un novilku viņa biezo ādas jaku. Viņš tikai lēnām šūpojās turp un atpakaļ, skatoties kaut kur sienā. Netīro jaku nometu priekšnamiņā un grīdas un, paņēmusi viņai aiz rokas, ar Martas palīdzību vilku viņu un guļamistabu.
Ar pēdējiem spēkiem iegrūdu viņu gultā. Dzirdēju, ka viņš kaut ko murmināja spilvenā, bet necentos izprast ko. Viņa rokas nevienmērīgi sažņaudzās tik stipri, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. Uzsedzu viņam biezo segu un atvēru logu.
Istabu piepildīja svaigs, ziemīgi auksts gaiss. Nodrebinājos un savilku adīto jaciņu ap sevi ciešāk. Kā man noderētu kāda auklīte manam vīram.
-Lienīt? Tās pankūkas jau būs gatavas. Man apgriezt?- no virtuves atskanēja Martas balss.
-Jā, mammu. Es tūlīt nākšu,- atsaucu.
Katijs vēl nedaudz saknosījās, bet tad nomierinājās. Gluži kā mazs bērns. Rīt viņu no mājas ārā laist nevarēs. Ka tika atkal neaiziet uz bāru. Nogrozīju galvu un izgāju no istabas, aiz sevis aiztaisot durvis.
-Mīļumiņ, tu esi pavisam nosalusi. Es tev uztaisīšu tējiņu, ja?- mamma Marta savilka lūpas.
Nezinu, kāpēc, bet es vēl arvien nespēju viņu saukt vienkārši par mammu. Īpaši jau domās ne. Nespēju pieņemt faktu, ka sieviete, par kuras nāvi es mēnešiem sēroju, patiesībā pat nebija mana radiniece. Labojums- nebija mana asinsradiniece. Oficiāli viņa bija mana aizbildne, jeb pamāte, bet šie fakti nemazināja manu mīlestību pret viņu. Galu galā viņa par mani rūpējās vairākus gadus.
-Lienīt? Tējiņu?- Marta pienāca man klāt un saņēma aiz pleciem. Papurināju galvu.
-Man vēl uz galda palika kafija,- nolaidu skatienu.
Viņa tik ļoti centās izlīdzināt šos pazudušos gadus. Visi šie pieskārieni, mīļvārdiņi, rūpes un dziļā mīlestība no iekšpuses grauza mani. Es jutos kā slikta meita. Es vēl arvien nespēju pie viņas pierast. Es nevarēju savai sirdij pavēlēt. Tā pati juta to, ko gribēja un pret Martu viņa nemaz neattiecās kā pret mammu. Varbūt tā kā pret krustmāti, bet ne jau mammu. Sirdī mana mamma jau sen bija mirusi.
Marta man pienāca vēl tuvāk un cieši apskāva. Centos atbildēt apskāvienam, bet ķermenis no tā gribēja atraisīties. Mazais no iekšpuses mani viegli iebukņīja. Mana roka automātiski noslīdēja pie pieblīdušā vēdera. Žēl, ka visas tās krimināllietas uznira tieši šajā laikā. Tieši šajā laikā, kad man visvairāk nepieciešama viņa mīlestība un atbalsts viņš uzvedas kā nepieskaitāms.
Atraisījos no apskāviena un apsēdos uz dīvāna. Sakļāvu plaukstas ap kafijas krūzi un skatījos un mazajiem garainīšiem, kas vijīgi cēlās augšup no krūzītes. Cik gan bieži esam gribējuši būt brīvi kā putni, lidināties augstu gaisā bez rūpēm un pienākumiem. Bez atbildības. Bez domām.
Garaiņi, tie aiziet kosmosā. Izgaist nebūtībā, vai varbūt pāriet citā, mums neatklātā, dimensijā. Tie nokļūst kaut kur... citur. Tur, no kurienes vēl neviens nav atgriezies, lai pastāstītu.
-Filozofiskas domas vienatnē, saulīt?- Marta man apsēdās blakus un aplika roku ap pleciem.
-Jā,- pasmaidīju un atbalstīju galvu pret manas jaunās mammas plecu. Tuvības sajūta. Tā ir nepieciešama ikvienam cilvēkam. Sajūta, ka mīli un sajūta, ka esi mīlēts.
Pacēlu krūzīti pie lūpām un iemalkoju padzisušo kafiju. Garaiņi no krūzītes vairs necēlās un visas apcerīgās domas bija pazudušas līdz ar tiem.

***

Pavēru acis, bet apkārt valdīja piķa melna tumsa. Dziļi ieelpoju nostiepu pirkstgalus. Mugura likās stīva un nekustīga. Kaklā jautās sausums. Nokrekšķinājos un apsēdos sēdus. Acis pamazām aprada ar tumsu un sāku saskatīt dzīvojamās istabas siluetus. Ieskatījos pulkstenī un iekunkstējos. Biju aizmigusi turpat uz dīvāna un nogulējusi gandrīz līdz rītausmai.
Pārmetu kājas pār dīvāna malu un ieslidināju pēdas mīkstajās mājas čībiņās. Pastiepos un iededzu mazu naktslampiņu, kas apgaismoja istabu un kādu cilvēka siluetu istabas stūrī. Mana sirds salecās un ķermenim cauri izskrēja silts un reizē aukstas tirpas.
-Katij,- noelsos.
-Liene, viss kārtībā?- viņš čukstēja.
-Vai viss kārtībā?- sarkastiski pārjautāju.
- Tu mani pārbiedē un vēl gribi, lai viss būtu kārtībā?- centos atgūt elpu. Mana sirds dauzījās nevienmērīgā ritmā.
-Protams, tā nu es te visu laiku stāvēju un gaidīju līdz tu modīsies, lai tevi pārbiedētu,- viņš monotoni purpināja.
-Nu, bet ko tu citu gribi? Lai es tagad spiegtu aiz laimes, ka tu glūni kā es guļu? Vai tā?- kļuvu nikna.
-Izbeidz. Nenosaki man ko es gribu un ko, nē. Kas tu man esi, lai kaut ko noteiktu?- viņš pavīpsnāja.
-Ko?- jutos kā ar aukstu ūdeni aplieta.
-Ko? ko? Tieši to ko es teicu! Tev dzirde slikta, vai?- viņš lēnām pacēla balsi.
-Vai tu atmiņu esi pazaudējis? Varbūt galvu durvīs iespiedis? Es esmu..-
-Kas tu man esi? Kas?!- viņš mani pārtrauca.
-Es esmu tava sieva!- nu, jau kliedzu.
-Ak, tad sieva, ja?- viņš man kliedza pretī.
Pielecu kājās un izmetu no rokām kafijas krūzi, kuru vēl arvien biju paturējusi rokās.
-Jā, sieva. Un tava bērna māte,-
-Baigi man vajag tavu bērnu. Kā lai es zinu, ka tas ir mans?- viņš seju savieba pretīgi izlepuša vīrieša izteiksmē.
-Paklau, ej gulēt. Tu atkal esi pielējies. Kāda jēga man ar tevi runāt. Tāpat tu neko neatceries,-
Viņš draudīgiem soļiem man tuvojās ar vien tuvāk un tuvāk līdz mūs šķīra tikai pāris centimetri. Man sejā iesitās viskija smārds, kas plūda no viņa puspavērtās mutes.
-Kas tu man esi, lai man kaut ko noteiktu?- viņš atkal atkārtoja jautājumu.
-Paskaties uz savu zeltnesi. Varbūt tas atjaunos tavu atmiņu,- mana balss kļuva skarba.
Pati paklausīju padomam un pacēlu kreiso roku, parādot zelta riņķīti pirkstā. Solījumu, ko viens otram devām Dieva priekšā. Katijs, ļauni smīnot, abas savas lielās plaukstas piebāza man pie sejas.
-Nu, sirdspuķīt. Kas tu man esi, ko?- paliecos atpakaļ un asi ierāvu elpu.
-Kur tu liki gredzenu?- sāku kliegt. Man acīs sariesās asaras. Kā viņš to varēja, kā?-
-Turpat kur visus iepriekšējos,- viņš nedaudz pakāpās atpakaļ un, patvēris no galda atkorķētu viskija pudeli, iestūma man to krūtīs.
Nepaspēju ātri noreaģēt un pudele, sāpīgi atsitoties pret manu lielo vēderu, nokrita zemē un sašķīda tūkstošs lauskās. Brūnais šķidrums iztecēja pa grīdu un samērcēja manas čības.
Pacēlu acis uz Katiju un redzēju kā viņš atvēzējas un iecērt man sejā pliķi. Mana galva pasitās uz sānu un sareiba. Apziņa samiglojās un es ar smagu būkšķi sabruku uz zemes, tieši pudeles lauskās.
Dzirdēju nočīkstam durvju eņģes un tad sievietes kliedzienu. Marta. Likās, ka domāt paliek ar vien grūtāk. Domas kļuva ar vien smagākas. Vaigs, kas balstījās pret lauskām nobērto grīdu, kļuva silts un mikls. Mazulis vēderā sāka spārdīties. Visur bija sāpes. Sāpes sirdī, sāpes galvā, sāpes ķermenī.

Atkal kaut kur saplīsa stikls. Kaut kas nokrita man pie sejas. Maigs un pūkains. Nofokusēju skatienu un saskatīju nelielu dūnu. Maza, vientuļa spalva, kas simbolizē cerību. Aizvēru acis un mana apziņa aptumsa pavisam.

 -28-

Martas perspektīva

-Uz veselību!- jau kuro reizi teicu slimīgajam blakussēdētājam.
Ļoti ceru, ka viņš mani neaplipinās ar savām iesnām. Manī bija tāds kā nemiers. Visu laiku atmiņā uzpeldēja tas briesmīgais skats. Liene guļ zemē. Visapkārt lauskas un asinis. Katijāns ar stiklainām acīm skatās manā virzienā.
Labi, ka pirmajā iespaidā nemetos zvanīt policijai, citādi tagad viņš sēdētu blakus savam radiniekam strīpainā pidžamā. Vēl viens šķaudiens. Un vēl viens. Ja viņš nebeigs šņurkāties..
-Atvainojiet, kundze,- šķaudiens,
-Man, tāpat kā manai vecvecmammai, ir ļoti vārga imunsitēma. Nu, ļoti vārga!-izšņauc degunu.
-Un manai māsas pamātes brālim...- viņš apcerīgi skatījās tālumā.
Nopūtos un aizgriezos no viņa. Tas vecais vecis man uzdzen šermuļus. Kaut nu viņš būtu klusējis. Nokrekšķinājos un pagriezos pret veco vīru atpakaļ.
-Es atvainojos, vai jūs, lūdzu, nevarētu paklusēt?- večuks aprāvās un sakņupa.
-Man šodien ļoti stipri sāp galva,- centos mīkstināt iepriekšējo uzbraucienu, bet večuks tikai viegli pamāja ar galvu un turpināja blenzt grīdā.
Atkal nopūtos un aizvēru acis. Galvu viegli atbalstīju pret sienu un atsvabināju seja muskuļus. Tik daudz stresa nemaz nenāk par labu manai sejas ādai. Būs atkal jānopērk atjaujošais krēms.
-Kundze? Vai jūs būtu Marta?- no domām mani izrāva zema vīriešu balss.
-Jā,- noriju kaklā sakāpušo kamolu.
-Liene nupat pamodās un meklē jūs,- viņš pateica un, aši apgriezies sāka soļot uz Lienes palātu.
Pielecu kājās un paķēru savu somu ar pāris Lienes apģērba gabaliem, kurus paspēju steigā paķert. Parāvu somu un dzirdēju, ka kaut kas nostrinkšķ un tad melodisku skaņu. Pametu skatu atpakaļ un redzēju, ka mans maks ir izkritis no somas un visa nauda izbirusi pa grīdu. Iestenējos un nometos ceļos, lai salasītu monētiņas.
-Palīdzēt, kundze?- vecītis asi uzburkšķēja.
Papurināju galvu un staipījos uz visām pusēm, lai ātrāk savāktu mazās kapeiciņas. Ārsts pietupās man blakus un palīdzēja salasīt. Sabēru visas makā un somu atstāju tur, kur sēdēju,. Ja kaut ko vajadzēs, paņemšu.
Ārsts pie palātas durvīm, bet nevēra tās vaļā.
-Pirms ieejam, jums ir kas jāzina,- viņš

Lienes perspektīva

Dzirdēju mammu aiz durvīm. Gribēju pielēkt kājās spiegt un raudāt, bet jutos dīvaini nestabila. Tā it kā līdz ar manu vēderu būtu pazudis līdzsvars. Vēlreiz uzlūkoju vietu, kur, vēl pirms es dzīvoklī aizvēru acis, bija dzīvība. Tagad viņas tur vairs nebija. Tikai tukšs ādas maiss.
Man bija bail dakterim jautāt, kas ar manu mazulīti notika. Vai viņu sagraizīja un izmeta, vai nodeva zinātniskiem eksperimentiem... Man acīs sariesās asaras un kaklā sakāpa kamols. Mans mazulītis. Mans mazais knoseklītis. Viņa vairs nav.
Atvērās durvis un ienāca Marta. Asaras sāka plūst pār vaigiem un es sāku šņukstēt. Izstiepu rokas pret mammu un viņa pieskrēja man klāt un apķēra mani. Viņa man glaudīja muguru šņukstēja matos. Viņa paliecās atpakaļ un es apstulbu. Viņas seja staroja aiz laimes. Vienu brīdi jutos dziļi pievilta. Jutos nodota.
-Lienīt, ja tu zinātu kā tev ir paveicies,- viņa elsa.
Man izlauzās vēl viena asaru straume, kas notecēja pār vaigiem. Paveicies? Ko viņa tur runā? Aizgriezos un pievilku plaukstas pie mutes.
-Kur ir Katijs?- monotoni izdvesu.
-Viņš mājās izguļ paģiras. Cik sapratu no vakardienas incidenta viņš atceras tikai pašu sākumu un beigas,-
-Un gredzens? Vai tas ir pie viņa,- uz beigām mana balss aizlūza sāpīgā čukstā.
-Es..- Marta apmulsa.
-Es nezinu. Viņš par to neko neteica,-
Dziļi izelpoju un centos nomierināties, bet asaras atkal saskrēja acīs. Mutē bija jūtama sāļā asaru garša.
-Lienīt, neraudi. Viss būs labi, viss būs kārtībā,- Marta pieskārās manai mugurai.
-Ko? Kārtībā? Nelieto vairs šo vārdu! Nekad!- uzbrēcu Martai.
-Nekas nav kārtībā. Mans vīrs nodzēris bārā laulības gredzenu. Bērna man vairs nav. Cilvēki, kurus uzskatīju par saviem vecākiem-miruši. Kas no tā visa ir kārtībā?- šņukstēju.
-Kādas muļķības?- Marta brīnījās.
-Tavs vīrs nedzer bez iemesla. Tavs bērns ir dzīvs. Vecāki tev arī ir. Ko tev vēl vairāk vajag?
-Bet...- man trūka vārdu. Mans mazulītis ir dzīvs?
-Kur viņš ir? Kur ir mans mazulis?- iekrampējos Martas rokā.
-Nomierinies. Viņš ir blakus telpā. Dakteriem nācās mazulīti saņemt pirms laika tādēļ, jo citādi...- viņa aizelsusies apklusa.
-Citādi nebūtu bijis labi. Ne tev, ne mazulim,- viņa žigli pabeidza.
-Vai es varu apskatīt maziņo? Lūdzu!- mana elpa kļuva straujāka.
-Lienīt, es nezinu. Tas jāpajautā dakterim,- Marta nervozi iekodās lūpā.
-Pagaidi, kur tagad ir Katijs?- vēlreiz pārjautāju.
-Katijs? Viņš tagad ir mājās,- Marta noteica un nedaudz atkāpās no gultas.
Kāds pieklauvēja pie durvīm. Marta aizgāja līdz durvīm un atvēra tās. Pa durvju spraugu parādījās Katija galva. Dzirdēju kā Marta kaut ko ļoti nikni čukst viņam sejā un neļauj ienākt, bet beigās viņš izspraucās un nāca ar vien tuvāk manai gultai.
-Liene, es nezinu, kas ar mani vakar notika,- viņš pienāca pie manas gultas.

-Piedod, mīļā, dzirdi? Piedod man, lūdzu!- viņš izmisīgi lūdzās. Viņa paskats mani tiešām biedēja.

-Redzi? Es atradu gredzenu. Lūk!- viņš pacēla savu roku, parādot mazo zelta riņķīti zeltnesī,-
-Mīļā, kā tu jūties? Kur mazulis? Vai ar viņu viss ir..-
-Nesaki kārtībā,- noņurdēju.
-Vai ar mazo viss ir labi?- viņš man uzsmaidīja.
-Es īsti nezinu,- man pierē iezagās rūpju rieva.
-Meitiņ, es aiziešu pie daktera, ja? Varbūt izdosies kaut ko sarunāt,- Marta man uzsmaidīja.
Pamāju ar galvu un pievērsos mīļotā sejai. Cik gan daudz mēs neesam izcietuši viens otra dēļ. Cik gan stipra var būt divu cilvēku mīlestība...