Dzīves varavīksne (-4-)

Lienes perspektīva

Pēc mēneša...
Visas formalitātes, saistībā ar vecāku nāvi, bija nokārtotas līdz galam. Testaments nolasīts, manta izdalīta, kapakmens uzstādīts. Tas bija smags periods, bet ar mani bija Katijs. Mēs kopā katru nedēļu gājām uz kapiņiem nolikt svaigas puķītes. Mēs ar Katiju bijām saderinājušies. Es salīgu mieru ar Kristu un mans brālēns bija atkal aizbraucis uz ārzemēm meklēt darbu. Viņam nekad nebija labi tur, kur viņš atrodas.  Pirms mēs saderinājāmies, Katijs veda mani iepazīties ar saviem vecākiem. Liktenīgās vakariņas. Tur bija puse no visiem Katija radiniekiem. Katijāna māte, tēvs, brālis, māsīca, māsīcas līgavainis. Pamazām iegrimu atmiņās par to vakaru un vēlākām atmiņām.

Esmu saposusies gluži kā uz randiņu. Pie sevis klusi pasmējos par šādu domu. Mani, nu jau ataugušie mati vijās glītās lokās pār pleciem. Acis ir viegli ēnotas un lūpas pārklātas ar manu mīļāko lūpu spīdumu. Katijāns, protams, pie manis atbrauca pusstundu agrāk. Pēc pāris skūpstiem tikām arī līdz mašīnai. Kamēr pārbraucām nelielo gabaliņu līdz viņa vecāku mājai, es atjaunoju savu lūpu spīdumu. Bija nedaudz izsmērējies. Izkāpjam no mašīnas un pieejam pie durvīm. Mani no iekšpuses krata lampu drudzis. Jūtos kā pie direktora kabineta, sodīta par grēkiem. Katijs man iedrošinoši uzsmaida un pieklauvē pie durvīm. Dzirdu smagus soļus. Tie nāk ar vien tuvāk. Viņš saņem manu roku. Viņa sejā uzplaukst uzmundrinošs smaids, kas liek man atbildēt ar smaidu. Mans smaids sanāk diezgan samocīts. Viņš iesmejas un tieši tajā brīdī atveras durvis. Izelpoju un uzsmaidu dabiskāku smaidu. Durvīs stāv Katija tēvs. Tagad saprotu, ka Katijam ir tēva sejas vaibsti. Viņš ir saģērbies uzvalkā. Ļoti smalka uzņemšana. Viņa seja atplauka redzot dēlu.

-Dēliņ, kas tev par skaistu princesīti blakus. Nāciet vien iekšā,- viņš pasper soli atpakaļ. Mēs ieejam abi iekšā un tur mūs sagaida visa ģimene.

Man iestājas šoks. Viņi bija tik daudz. Un visi bija ar kaut ko līdzīgi. Dažiem sejas forma. Dažiem acu krāsa un forma. Citiem smaids. Kāda pusmūža vecuma kundze panāca uz priekšu.

-Sveika, mani sauc Rozālija, esmu Katijāna māte,- viņa man uzsmaidīja. Viņas vīrs nokremšļojās un pienāca tuvāk.

-Esmu Haralds,- viņš paspieda manu roku un es viņa spēcīgajā rokasspiedienā sajutos kā bērns.

-šī ir Lora, Katija māsīca, ar savu vīru,- abi pamāja, bet tuvāk nenāca. Tas labi, jo te tāpat bija šauri.

-Čau, es esmu viņa brālis. Kristaps,- viņš izspraucās visiem garām un nobučoja mani uz lūpām. Visi iesmējās, bet es nosarku un nolaidu skatienu. Biju samulsusi no viņa pēkšņās dedzības. Pati sev par pārsteigumu iesmējos visiem līdzi. Vienīgie kuri nesmējās bija Katijs un Kristaps. Kristaps izaicinoši glūnēja un Katiju, savilcis vienu uzaci uz augšu. Uz mirkli paskatījos uz savu mīļoto. Viņa seja mani izbiedēja. Man prātā neviļus ienāca izteiciens. Ja skatiens varētu nogalināt...Atmetu šo domu, jo tā likās muļķīga. Viņi taču bija brāļi! Katijs saņēma mani aiz vidukļa un pievilka sev tuvāk. Kristaps aizgriezās un nozuda virtuves virzienā. Viņa sejā bija lasāmas sāpes un vilšanās... Pirms sāku prātot, ko tas varētu nozīmēt, Katijs mani apgrieza ar seju pret sevi un noskūpstīja. Tas bija īsi, bet kaislīgi. Manī uzjundīja atkarība no viņa. Man vajadzēja vēl vairāk. Gribēju viņam piekļauties pavisam tuvu. Biju aizmirsusies savā mīlestībā, kas mani atvienoja no saprāta un laika izjūtas.

-Mīļie, iesim pie galda,- realitātē mani atgrieza Haralda dobjā balss. Katijs nopūtās. Visi sāka kustēties. Galds bija uzklāts ļoti smalks uz salvetēm bija skaiti mežģīņu raksti un trauki bija no stikla. Pirmo reizi tādus redzēju. Pienākot klāt bija redzams, ka traukos bija iekausēti mežģīņu raksti. Tik skaisti. Es dievinu mežģīnes. Visi apsēdās pie galda. Pa labi no manis apsēdās Katijs, bet kreisajā pusē apsēdās Kristaps. Katijs to pamanījis kaut ko nesaprotamu norūca. Viņš bija greizsirdīgs. Pasmaidīju un, pieliekusies viņam tuvāk, nobučoju viņa kaklu aiz auss. Viņš pagrieza galvu un saņēma bučiņu uz vaiga. Atrāvos no viņa un iespurdzos. Viņam uz kakla un uz vaiga bija atstātas lūpu krāsas pēdas. Viņš sarauca uzacis.

-Kas tad nu? Kas te ir tik smieklīgs?- viņš apmulsa. Es izdomāju, ka neko neteikšu. Atriebība...

Sākām ēst. Ēdiens bija ārkārtīgi garšīgs. Sāku ar namamāti runāt par garšīgām receptēm, dažām garšu niansēm un citām sieviešu lietam. Pamazām mūsu sarunā iesaistījās arī Lora un Kristaps. Izrādās, ka Kristapam ir talants ēst gatavošanā. Biju patīkami pārsteigta, jo tas man likās brīnišķīgi. Vīrietis virtuvē ir kā dievs, ja vien māk gatavot. Visi bija ļoti jauki līdz brīdim, kad Haraldu un Rozāliju uzvarēja ziņkārība. Abi sāka mani izprašņāt. Par hobijiem, darbu, interesēm, nākotnes plāniem un citām lietām.

-Lienīt, pastāsi mums par saviem vecākiem,-izskatās, ka Rozālija ir pamanījusi manu izvairīšanos runāt par viņiem. Mana sirds iesmeldzās. Skats kļuva miglains. Acīm priekšā aizspraucās asaras, kurām es neļāvu noritēt pār manu sastingušo smaidu. Manus plecus apņēma Katija roka. Viņš pieliecās man tuvāk.

-Lī, piedod, es viņiem par to neko neesmu pateicis,- Rozālija izdzirdējusi čukstu nedaudz iepleta acis.

-Tev tas nav jādara,- viņš čukstēja. Es tikai pamāju ar galvu. Man jāsaņemas. Tūlīt pat!

-Nē, tāpat mēs kaut kad būtu par to sākuši runāt. Viņiem tas ir jāzina,- noteicu un pacēlu skatienu. Visi bija paliekušies uz priekšu. Kristapam rokās jau bija salvete, kuru viņš jau sniedza man. Es tikai noraidoši pakratīju galvu un domāju ar ko lai sāku. Ievilku dziļi elpu. Pagājusī sekunde vilkās gliemeža gaitā.

-Mani vecāki,-es iesāku,- bija diezgan ietekmīgi cilvēki. Mans tēvs strādāja juristu firmā par priekšnieku, bet māte bija apģērbu dizainere. Viņa veidoja savu apģērba līniju. Tā bija iecienīta un to pirka tūkstošiem pasaules cilvēku. Viņa strādāja mājās, jo viss, kas viņai bija jādara saistījās ar skicēšanu kladē, tikšanos ar cilvēkiem un dažreiz arī darbu pie šujmašīnas. Tā viņa apvienoja darbu ar hobiju,- pacēlu acis, kuras jau atkal biju nodūrusi. Apjautu, ka visu laiku stāstot esmu lūkojusies uz stikla šķīvi ar iekausētajām mežģīnēm. Mežģīnes man atgādināja māti. Viņa tās dievināja. Pārlūkoju klausītājus. Visi bija nedaudz pārsteigti. Redzēju, ka vēl viens vārds un no viņiem velsies jautājumu gūzma. Visi bija ieinteresēti.

-Viņi bija tie, kurus es mīlēju vairāk par pašas dzīvību,- nočukstēju nolaizdama skatienu.

-bija?- ievaicājās Loras līgavainis. Viņa acis sāpīgi savilkās aiz līdzjūtības. Tajās uzmirdzēja asaras.

-Apmēram pirms trim mēnešiem abus saplosīja gāzes eksplozija restorānā uz desmitās avēnijas ielas. Ēka sagruva manu acu priekšā aprokot manu tēvu, māti un brālīti, kuru māte nēsāja zem sirds...- uz beigām mana balss izdzisa un pazuda tālumā. Es klusējot un ar asarām acīs piecēlos kājās un aizskrēju uz vannas istabu. Pēdējais, kas palika redzams manām acīm, pirms es aizgriezos bija visu šokētās sejas. Loras līgavainis skatījās ārā pa logu un pār viņa vaigiem ritēja asaras. Tādas pašas kā manējās, kas nu jau vēlās nenormālos daudzumos. Iesēdos vannā un atbalstīju pieri pret vannas malu. Ar rokām apķēru krūškurvi. Jutos saplosīta. Visi šie žēlabainie skatieni tikai kaisīja sāli uz manas ievainotās sirds. Tas bija kā atskabargains duncis. Eksplozija bija iedzinusi dunci manī līdz pat spalam. Tagad katra atmiņa, katrs skatiens, katra asara pamazām vilka dunci ārā aiz sevis saplosīdama visas vēl veselās iekšas. Tas bija neizturami sāpīgi. Valdījos, lai nesāktu kliegt. Ieslēdzu nelielu apgaismojumu, lai apskatītu, it kā pazīstamo, telpu. Atradu skapīti ar sarkanu krustu virsū. Aptieciņa. Atveru vaļā un sāku meklēt miega zāles. Atradu vienas. Virsū rakstīts, ka stiprās. Izņēmu no iepakojuma divas ripiņas un iemetu mutē. Pa virsu uzdzēru krāna ūdeni. Man bija vienalga. Vajadzēja ātrāk tikt vaļā no sāpēm. Ātrāk. Sāku just nelielu miegainību. Izslēdzu gaismu un atgūlos tukšajā vannā. Tumsa mani pārņēma arī domās. Pāris sekunžu laikā mani aprija mākslīgi izsauktais miegs. Tas nesniedza nejūtību. Tikai tukšu trulumu. Tā bija labāk, nekā mocīties sāpēs. Vairs nejutu ne rokas, ne kājas. Jutos reizē viegla un neizsakāmi smaga. Dīvaina sajūta, bet es to pieņēmu. Samierinājos, jo nevēlējos atkal mocīties. Nevēlējos neko atcerēties.