Dzīves varavīksne (-14-)

-14-

Lienes perspektīva

Paņēmu kladi no Katija rokām un steidzīgi sāku lasīt. Manī bija drudžaina vēlme pēc iespējas ātrāk visu uzzināt. No visas sirds un dvēseles cerēju, ka man nekādas kriminālās pagātnes.
Pamanīju, ka lasot šo primitīvo informāciju, mans prāts paralēli atceras visus mirkļus no mēnešiem, ko pavadīju izmainītajā pagātnē. Katrs Katijāna skatiens, glāsts un tas vienīgais skūpsts.
Attapos, ka esmu neprātīgi aizmirsusies atmiņās. Sapratu, ka šajā laikā un telpā vairs nebūs divi pāru roku, kurās ritēja manu senču asinis. Šeit nebūs manu vecāku, kas katru rītu mani samīļotu un novēlētu veiksmi. Vairs nekad neredzēšu vecāku laimīgās sejas. Vairs nekad man nebūs iespējas redzēt savu brālīti.
Man pār vaigu noritēja asara. Biju aizmirsusies atmiņās, kamēr mans ķermenis bija vienā telpā ar zēnu, nu jau vīrieti, kuru mīlu.
Atcerējos rīta nelabumus un reiboņus. Nelielo vēderiņu, kuru mana mamma, par spīti tam, ka man bija tikai četrpadsmit gadu, uzskatīja par dieva dāvanu.
Negaidot sajutu asas sāpes vēderā. Tās līdzinājās novēloti sajustam triecienam pa vēderu. Sarāvos un no manis izlauzās tās kā vaids. Tad es sajutu vēl vienu asi spēcīgu un velkošu sāpi vēdera lejasdaļā.
Mokošā sāpe gluži kā strāva izšāvās man cauri. Sadzirdēju agonijas kliedzienu. Sapratu, ka tā esmu es. Es vairs nejutu savas rokas un kājas. Nejutu pati sevi.
Tā bija šausmīga sajūta, kuru pastiprināja tas, ka es jutu kā mans ķermenis lokās, stiepjas un svaidās šaurajā dzelzs gultā. Pār manām lūpām nāca necilvēcīgas skaņas.
Iekšēji biju šausmās, bet es nespēju sevi kontrolēt. Mani kontrolēja sāpes. Centos tās apspiest, bet veltīgi. Sajutu, ka kāds mani stingri saņem rokās. Tad man dziļi rokā iedūrās sāpīgs asmens.
Uzmetu skatienu savai rokai. Medmāsiņa, kura turēja to tik stipri, ka mani pirksti kļuva zili, ievadīja man vēnā miegazāles. Sāpes notrulinājās. Šoreiz es biju tam dziļi pateicīga.
Mans ķermenis medmāsiņu rokās nomierinās un mani kliedzieni aizsmaka.
Jutu, ka kaklā sakāpj kamols. Es biju stāvoklī. Vēl ar vien jutu bērnu sevī. Tas nebija nekāds iztēles auglis. Tā bija realitāte.
Attapos, ka vienā rokā man ir klade, bet otrā rakstāmais. Brīvajā vietā ar nejūtīgo roku uzšņāpu divus teikumus.
Pielikusi pēdējam izsaukuma zīmi, nespēju vairs turēties pretī miegazāļu radītajam vilnim. Tas mani apsedza, bet joprojām jutu vēso palagu pieskārienu un dzirdēju mīļotā sasteigto elpu. Viņš to visu redzēja un dzirdēja.
Klade izslīdēja no manas rokas un klusi piezemējās uz linoleja grīdas. Jutu, kā ķermenis mani pamet. Atkal jutos tukša. Man tas kaut ko atgādināja.
Manu aizvērto acu priekšā dejoja simtiem ainu. Katra no tām bija saistīta ar manu vecāku nāvi.
Brokastis, paziņojums, reibonis, eksplozija, līdzjūtīgo sejas, brālēna apciemojums, smagā atgūšanās, vecāku māju pārdošana, jaunais darbs, Katijs, Katija vecāki, vakariņas, mana pagātne.
Manas domas izvijās līdz palika pie brīža, kad es no Katija vecāku mājas vannas istabas nonācu savu vecāku mājā. Tik dīvaini. Un tad es pamodos un biju slimnīcā.
Atsaucu atmiņā tos brīžus, kad es, atradusi savas acis, tās atvēru un uzlūkoju Katija pārdabiski laimīgo seju.
Kas ar viņu bija noticis, kamēr es ceļoju laikā? Vai šeit, tos ilgos mēnešus, kurus pavadīju pagātnē, laiks bija apstājies? Kā es nokļuvu slimnīcā? Vai viņš zina par to, ka esmu stāvoklī? Vai es zinu no kā? Kāpēc es nespēju parunāt?
Jautājumu bija miljons, bet atbildes nevienas. Es tik ļoti gribēju atvērt acis un apskaut viņu. Runāt ar viņu un skūpstīt līdz nemaņai. Man viņa pietrūka tik ļoti, ka sajutu fiziskas sāpes.
Sadzirdēju viņa elpu, kas mirkli bija dzirdama tuvāk, bet tad attālinājās. Noskrapšķēja krēsls, skrāpējoties pret linoleju.
Galvā iztēlojos ainu, kā telpa izskatās, balstoties uz savām atmiņām. Viņš apsēdās. Katra kāja pašļūc uz savu pusi. Pret viņa auduma biksēm nošvīkst sintētiskā vējjaka.
Viņš ir atbalstījis elkoņus pret ceļiem. Mugura ir ieliekta. Galva nolaista uz leju. Viņš to atbalsta plaukstās. Atskan apslāpēta nopūta. Kaut kas tiek pacelts no zemes.
Pret zemi nošļūc papīrs. Tad tas iekraukšķas viņa stiprajās rokās. Viņš lasa. Elpa kļūt straujāka. Papīrs nočaukst, izslīdot no viņa rokām un ar klusu būkšķi atsitas pret zemi. Viņš aiztur elpu un pielec kājās. Atskan stīvi soļi, zolei sitoties pret linoleju. Soļi strauji attālinās. Noklaudz durvis un viņš ir prom.
Dzirdu, kā man blakus novietotais sirdsdarbības uztvērējs sāk pīkstēt straujāk. Es sāku ātri un sekli elpot. Man paliek auksti. Vaļā atstātās durvis aizcērtas ciet un logs caurvēja iespaidā atraujas pilnībā vaļā. Par to liecina gan skaņa, gan dzeloši aukstā brāzma, kas nāk no loga puses. Man uzmetas zosāda.
Dzirdu, ka atveras durvis. Pa tām ienāk smagi, lēni soļi. Sāku satraukties. Tas nav Katijs. Pilnīgi noteikti, ka nav. Jūtu, ka kāds saņem manu roku. Viegli paberzē un tad to atlaiž.
Smagie soļi pietuvojas logam. Dzirdu kā logs tiek aiztaisīts. Vairs nepūš, bet man vēl joprojām ir vēsi. Ap manu augumu tiek saspraudīta sega.
Īpaši rokas kavējās ap manām krūtīm un kājām. Manī uzliesmo niknums. Pat Katijāns to neatļautos. Kur, nu vēl svešinieks.

Nelūgtais viesis apsēžas krēslā. Jūtu, ka šis nav parasts apciemojums. Viņš gaidīs līdz es atvēršu acis.