sestdiena, 2011. gada 22. oktobris

Dzīves varavīksne (-15-)

-15-
Lienes perspektīva
Jutu, ka zāļu radītā iedarbība mazinās. Prātā nervozi sarosījos. Manī valdīja pretrunīgas izjūtas. Es vienlaicīgi gan gribēju, gan negribēju sastapt neaicināto ciemiņu, kurš vēl ar vien sēdēja pie manas gultas.
Savādā veidā viņa lēnā elpa nomierināja. Tā palīdzēja man koncentrēties.
Biju ļāvusi vaļu savai iztēlei un iztēlojusies viņu kā pavecu, resnu iedomīgu tipiņu ar īsiem bārdas rugājiem. Stūrainu degunu un pusgarām, asām ūsiņām, kas piesedz augšlūpu. Vēl ar biezam uzacīm un pelnu pelēkiem matiem.
Iedomājos, ka viņš ar saviem strupajiem, resnajiem pirkstiņiem, kas man atgādinātu sardelītes, balstītu galvu tieši pie deniņiem.
Manā iztēlē viņa vaigi bija nedaudz pieskārtuši un elpā bija jūtams alkohola smārds. Starp viņa spīdīgi uzpūstajām lūpām rēgojās pus izdegusi cigarete. Gaisā jau sajūtami dūmi, kad viņš tos man rupji iepūš tieši sejā.
No pretīgās ainas man pārskrien viegli drebuļi. Jūtu, ka zāles vairs mani netur savā varā, bet manas acis neveras vaļā, jo es baidos tikties ar šo svešo.
Dzirdu kā viņš sarosās savā krēslā. Viņš zina, ka es esmu nomodā, bet kāpēc tad viņš kaut ko nogaida?
Saņemos un atveru acis. Redzētais mani stipri nošokē. Pie manas gultas sēž jauns puisis. Patiesībā varu saderēt, ka mēs esam vienaudži. Viņam ir medaini blondi mati un kanēļa brūnas acis. Smalki sejas vaibsti un izteikta žokļa līnija.
Viņa sārtās ceriņkrāsas lūpas uzplaukst smaidā atklājot divas perfektu baltu zobu rindas. Viņš izskatās tik iekārojams un skaists, bet tomēr mazliet iedomīgs.
-Čau, Lī. Ja tu zinātu kā es pēc tevis ilgojos, mazā,- es apstulbu.
Viņš pēc manis ilgojās? Ko man darīt? Varbūt tā, pat kā ar Katiju. Palūgt bloknotu un rakstāmo, lai arī es viņam varu kaut ko pavēstīt. Nolēmu, ka jādara tieši tā.
Es viņam uzsmaidīju un tagad apmulsa viņš. Laikam viņš nebija ticies ar manu ārstu vai kādu tuvinieku. Sākās mēmais teātris. Es viņam rādīju to, kā es uz plaukstas it kā zīmēju. Pagāja kādas piecas minūtes, līdz viņš saprata, ko es gribu, jo es ar acīm uzmeklēju noklīdušo blociņu un, kā mazs bērns, norādīju viņam uz to.
Paņēmis to rokās, viņš pamanīja, ka tur jau kaut kas bija rakstīts. Viņš apsēdās vietā un pievērs skatu rakstītajam. Pamanījusi to, ka viņš to lasa, es panikā izrāvu viņam to no rokām. Viņš pacēla uz mani ziņkārīgas acis.
-Kāpēc tev vajag to blociņu?- viņa balss plūda kā mūzika.
Es neatbildēju. Tikai pasniedzos pēc pildspalvas, ko viņš turēja rokā un, to saņēmusi, sāku rakstīt.
Čau, man liekas, ka tev šis tas būtu par mani jāzina. Pirmkārt, es, nezināmu iemeslu pēc, vairs nespēju runāt. Man no mutes neviens vārds jau labu laiku nav nācis un es apšaubu varbūtību, ka kādreiz vēl nāks L.
Pēc negadījuma, kura rezultātā es atrodos te, man ir zudušas ārkārtīgi daudz atmiņas. Ceru, ka tu saprati to, ka man nav ne jausmas, kas tu esi. Būšu ļoti priecīga, ja tu man varētu to pastāstīt.
Izplēsu iepriekšējās sarakstes lapiņu un, to samurcījusi, pabāzu sev zem spilvena. Viņam tas nebija jāredz.
Padevu viņam bloknotu. Brīdī, kad mūsu rokas saskārās, lai pārņemtu bloku, manī izstrāvoja siltums. Tik dīvaini. Viņš pacēla acis, it kā būtu jutis ko līdzīgu.
Kad mūsu skatieni sastapās, manu lūpu kaktiņi savilkās uz augšu neapzinātā smaidā. Viņš atbildēja smaidam un tad nodūra skatienu, sākot lasīt manis uzrakstīto.
Nezinu vai viņš to tiešām izdarīja, vai arī man ir nelāgas kontūzijas. Likās, ka viņš ar pirkstu pārbrauc pār lapu tajās vietās, kur bija pieskārusies mana roka rakstot. Izmetu šādas domas no galvas. Jēziņ, kas ar mani notiek?
Viņš pacēla acis un piesardzīgi palūkojās man sejā. Viņa uzacis vieglītēm pacēlās. Ar ļoti lēnu un līganu kustību viņš pacēla roku un saņēma plaukstā manu vaigu.
-Vai tiešām tu mani neatceries?- viņa balss ieplūda manās ausīs kā zīds.
Es tikai noraidoši papurināju galvu. Redzot kā viņa seja nedaudz saskumst, manos vaigos iesitās sārtums. Es nolaidu skatienu. Jutos nokaunējusies, pati nezinu kāpēc.
Tas pieskāriens un skatiens. Manā atmiņā no viņa nebija palicis nekas. Tikai melns tukšums, no kura es cenšos kaut ko izcelt ārā. Jutos nožēlojami vāja. Viņa acis burtiski iezīdās manējās, meklējot kādu jūtu izpausmi. Tā vietā viņš ieraudzīja tikai tukšumu un nožēlu.
-Labi, paklau, man nav vēlmes rakstīt. Es tev visu izstāstīšu. Ja tev rodas kādi jautājumi, tad vari to uzrakstīt uz lapas, ja?- viņa balss maigais tonis nedaudz kontrastēja ar vārdiem.
Es viegli pamāju ar galvu. Negribēju viņa acīs izskatīties tik muļķīga, lai savu piekrišanu rakstītu uz papīra.
-Tātad,- viņš iesāka,- Mani sauc Kalsons Reibs un mēs iepazināmies skolā. Es uz tavu skolu atnācu piektajā klasē. Mēs jau pirmajā mācību gadā cieši sadraudzējāmies, bet tajā mirklī tur nebija nekas vairāk par parastu draudzību.
Ar gadiem tas mainījās. Devos šurp tikai tagad, jo agrāk mani nelaida pat tuvumā. Te drīkstot atrasties tikai divi cilvēki.
Šeit tie bija tavs draudziņš Katijāns Firkbīts un viņa mammīte. Sarotu, ka tu viņam baigi patīc, vai ne?- viņš Katijāna vārdu izspļāva tā, it kā tas būtu pēdējais, par ko viņam patiktu domāt.
Tas mani aizvainoja. Diemžēl, lai gan viņš tik ļoti pūlējās atsaukt manu atmiņu, tā palika tik pat melna, kāda bijusi.
-Vai tev ir atmiņas par to puisi Katijānu?- viņš nedaudz negribīgi sauca viņu vārdā.
Es lepni pamāju ar galvu. Viņš bija vienīgais par kuru manas atmiņas bija spožas. Izkliedējusi savu lepnuma uzplūdu, redzēju, ka Kalsons sadrūmst un viegli papurina galvu. Tas viņam nepatika.
-Vai tu esi pārliecināta, ka zini visu par viņu?- viņš īpaši uzsvēra vārdu visu.
Es apmulsu. Viegli pamāju ar galvu, jūtoties tik naiva un nenosvērta. Vai tas bija kāds mājiens? Viņš aizvēra acis un atspieda galvu rokās, viegli atbalstoties pret manu gultu.
Izmantoju sev piešķirto privilēģiju - bloknotu. Ātri uzrakstīju vienu teikumu un pabāzu to viņam pie sejas. Viņš atvēra plaktus un ar acīm ātri pārskrēja pāri tekstam.
Vai ir kas tāds, kas man būtu jāzina?
Izlasījis manu jautājumu, viņš pamāja ar galvu un paskatījās manī ar tūkstoš gadu vecu skatienu. Sajutos kā maza meitenīte, kas lūdz vectēvam paskaidrot kaut ko acīmredzamu. Jutos tik nožēlojami, ka esmu paļāvusies uz savu bojāto atmiņu un naivi ticējusi, ka Katijāns centīsies man palīdzēt.
Kas gan varētu būt vieglāks par to, kā apkrāpt un apmānīt mazu meitenīti, kurai nekas nav kārtībā ar galvu. Pati sevi nolamāju par uzticēšanos svešiniekam un izmantotājam.
Automātiski uzskatīju Kalsonu par savu uzticamāko draugu šajā pasaulē. Viņš ir mans atbalsts. Viņš mani pazīst jau kopš piektās klasītes.
Tagad būs izlaiduma gads, bet diezin kā es spēšu nolikt eksāmenus, ja neko neatceros no pagājušo gadu mācību vielas? Jā, rakstīt un lasīt protu. Protu arī rēķināt, bet kā ar sarežģītākām lietām?
Piemēram, svešvalodas. Ja es neatceros kādas valodas esmu mācījusies, tad, kā lai es nolieku valodu eksāmenu? Un ķīmija? Fizika? Algebra? Ģeometrija? Es taču neatceros nevienu mūziķi vai rakstnieku. Neatceros pat savu mīļāko grāmatu, ja man tāda ir bijusi.
Atcerējos, ka arī iespējams nezinu neko par Katiju. Mans noskaņojums bija zems kā zāle. Kalsons skatījās kā manā sejā mainījās sejas izteiksme, mainoties domai, kas ieplūda un izplūda no manas galvas. Tiklīdz mans skatiens atgriezās tagadnē, viņš sāka runāt.
-Redzi, es Katijānu nepazīstu ļoti labi, bet viņš ir mana brālēna labākais draugs. Pareizāk sakot bija. Es zinu, kas notika ar taviem vecākiem. Piedod, ka es par to runāju, bet tev tas ir jāzina. Katijāna māsīcas līgavainis ir vainojams tavu vecāku bojāejā. Cik saproti, Katijāns ir līdzvainīgs. Mans brālis stāstīja, kā Katijāns ar māsīcas vīru grib atriebties vienam no tā restorāna oficiantiem. Sprādziens bija atriebība,- viņš aizsmakušā balsī pabeidza stāstīt.
Manī kā svins ielija naids un skumjas. Kā viņš pēc manu vecāku noslepkavošanas vēl uzdrošinājās man pieskarties.
Visi tie pārdrošie pieskārieni, skūpsti un liekulīgie komplimenti tagad palika manā galvā kā dedzinoši asmeņi. Tie kūsāja un līksmoja aiz laimes, ka tik viegli mani aptinuši ap stūri. Tas bija tik vienkārši, ka nu jau šķiet pretīgi. Kā gan es spēju noticēt viņa vārdiem?
Viņš bija slepkava. Viņi abi bija un ir aukstasinīgi aprēķinātāji. Viņš bija ar mani kopā, jo viņam tas bija izdevīgi vai arī viņš man meloja pat ar to kopā būšanu, jo es biju tik akla muļķīte, ka neredzēju, kas viņam aiz ādas.
Man acīs saskrēja dusmu asaras, kuras dedzinoši noritēja pār maniem vaigiem. Jutos stulba un izmantota. Sabruku spilvenos. Dieva dēļ, es taču sevī nēsāju viņa bērnu.
Nē, kopš šī brīža tas būs mans bērns. Es atklāšu patiesību līdz galam un tad izdomāšu, vai es bērnu audzināšu viena, vai ar kādu sev uzticamu vīrieti. Mana bērna tēvs nebūs slepkava. Pilnīgi un noteikti, ka nebūs.
Apņēmības pilna pacēlu acis uz vīrieti, kuram es pilnībā uzticos. Viņš manī skatījās ar mīlestības pilnu skatienu. Tajā bija gan kaisle, gan iekāre, gan kautrība un mulsums.
Es jau pieliecos viņam tuvāk, bet tad izdzirdēju kā atveras durvis. Mana galva automātiski pašāvās uz to pusi, no kuras nāca skaņa. Durvis bija vaļā un viņās stāvēja Katijāns ar puķēm un lielu konfekšu kasti rokās. Pāris puķes izkrita viņam no rokām un viņa sejā bija lasāms nepatīkams pārsteigums.
Es biju sastingusi ceļā uz Kalsona lūpām, kas bija pastiepušās man pretī. Abi pavilkām sejas atpakaļ un es ar vienaldzīgu skatienu skatījos uz Katijāna pusi. Viņš pieliecās, lai paceltu puķes.
Tiklīdz viņa acis bija prom no mūsu mulsinošās situācijas, Kalsons pieliecās un uzspieda žiglu buču uz manām puspavērtajām lūpām. Tas bija īsi, bet mīļi. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru