Dzīves varavīksne (-9-)

Lienes perspektīva

Biju nogurusi no kārtējās dienas šajā dīvainajā pasaulē. Es biju bijusi pie ārsta un viņš noteica man ļoti mulsinošu diagnozi. Es it kā esot stāvoklī.
Pateicu to savai mātei un viņa gandrīz no kājām nokrita. Pateicu tēvam, viņš sākumā to uztvēra kā joku. Smējās, brīnījās, teica, ka mani jāsūta uz ultrasonogrāfiju, bet beigās, kad viņa seja palika pavisam nopietna, klusā balsī palūdza, lai es izeju no viņa darba kabineta un pasaucu mammu.
Vēl es paspēju atzīmēt savu dzimšanas dienu. Sataisīju ballīti sev un saviem nedaudzajiem draugiem.
Man noņēma breketes un tagad ik pa laikam mana mēle automātiski noslīd pār taisnajiem zobiem. Tas ir tiešām patīkami.
Šodien man bija jākopj virtuve pēc tēva kārtējā mēģinājuma kaut ko virtuvē pagatavot. Visa virtuve bija pieplūdusi ar dūmu smaku.
Grīda nolaistīta ar mērci, pannas piedegušas tā, ka ar āmuru jādauza un plīts virsma noplūdusi ar zupu tēta gaumē. Daudz ūdens un pāris dārzenīši, kas peld pa visu.
Tiklīdz pabeidzu uzvilkos augšā uz savu istabu un bezspēkā atkritu gultā, ar seju triecoties pret gulta pārvalku. Apvēlos uz muguras un iekunkstējos.
Vai tiešām ārstam varēja būt taisnība? Ja arī es esmu stāvoklī, tad no kā? Šie divi jautājumi mani smacēja līdz nemaņai. Varbūt ārsti kaut ko jauc. Varbūt arī nē.
Es aizvēru acis un iekritu tumsā. Tas man kaut ko atgādināja. Es jau vienreiz biju šādā tumsā. Tā mani pārņēma, izsūcās man cauri un piepildīja no kāju pirkstiņiem līdz matu galiņiem. Es visa biju tumsā. Neviena gaismas stariņa. Tikai tumsa.
Man pazuda laika izjūta. Es vairs negulēju. Es pārvietojos laikā, vismaz man tā šķita. Tumsa bija smacējoši smaga. Tā uzgūlās man virsū ar milzīgu spēku. Es nespēju pretoties.
Pat, ja spētu, tad man neizdotos viņu no sevis atturēt tālāk par pāris centimetriem. Centos atvērt acis Plaksti smagi nodrebēja, bet neatvērās.
Gribēju kliegt, bet lūpas bija tik nejūtīgas, ka spēju tikai pavērt muti un tā pati aizkrita ciet. Mēle bija kā no želejas. Knapi to iekustinot, tā sāk minimāli, bet nekontrolējami, kustēties.
Zināju, ka man ir daudz laika. Zināju arī to, ka pamodīšos, nevis savā četrpadsmitnieces ādā, bet gan septiņpadsmitgadnieces. Vismaz man likās, ka tā tam jābūt.
Es atcerējos par māti. Viņa taču dzīvoja izmainītajā pagātnē. Vai tas nozīmē, ka viņa tagad būs dzīva? Un tēvs? Un kā tad ar Katiju? Viņš mani mīlēs?
Man pār vaigu noritēja sāla asara. Nezinu, vai tā bija no skumjām vai prieka? Tumsa tika līdz manam prātam un aptumšoja to. Es vairs nespēju sakarīgi padomāt.
Bija tik daudz lietu, ko man vajadzētu apsvērt. Vai bērns, ko es, it kā nēsāju sevī, pāries arī uz manu otru ķermeni? Kur es atradīšos, kad pamodīšos? Kas tad būs pa datumu?
Man tik ļoti gribējās to uzzināt, bet pēkšņi to jautājumu vairs nebija. Manā prātā vairs nebija nekā. Ne jautājumu, ne arī kādas atbildes. Tas bija tukšs.
Pamazām sāka palikt siltāks. Es saku just, ka kāds tur manu roku. Meklēju acis, bet nevarēju atrast. Nezināju kā lai tās attaisa.
Kāds ar pirkstu maigi pieskārās maniem aizvērtajiem plakstiņiem. Es, to atradusi, atvēru acis uz nepazīstamo pasauli. Man pretī raudzījās vienīgais cilvēks, ko es biju spītīgi paturējusi galvā. Katijāns. Nu jau pieaudzis.

Katijāna perspektīva

Liene atkal nedaudz sakustējās. Tas manī izraisīja siltu mīļuma vilni, kas mani sasildīja par spīti tekošajam degunam un sasalušajām kājām. Ja viņa atvērtu acis, tad es būtu uzkarsis tik ļoti, ka mani neietekmētu ārā strauji krītošā temperatūra. Es justos kā vasarā, lai gan ārā bija ziema. Tik daudz šī sieviete manā priekšā spētu pamāt ar savu acu skatienu. Jutos labi. Gaitenī sākās skaļa kņada ,bet manu uzmanību piesaistīja manas mātes skaļie šņuksti.
Apmetos riņķī un ātrā solī devos uz durvju pusi. Atvēru durvis un rupji izspraucos cauri pāris medmāsiņām, kuras stāvēja manā ceļā. Devos pa taisno pie mātes.
-Beidziet vienreiz man melot. Kāda jēga saudzēt manas jūtas, kamēr mans dēls ir gatavs pakārties. Es jūs iesūdzēšu tiesā par melošanu!- mātes balsī bija dzirdamas asaras.
Pārlecu vēl pāris soļus un tad es viņu ieraudzīju. Sārtiem vaigiem, noraudātām acīm un izspūrušiem matiem. Viņas lūpa bija pārkosta. To liecināja asins tērcīte, kas tecēja pār viņas zodu, un vates pikucis, ko viņa centās turēt klāt pie lūpas.
Ieraudzījusi mani, viņa pagrūda blakus stāvošo ārstu un metās pie manis. Pāri viņas apsārtušajiem vaigiem tecēja jaunas asaras, kas aiz sevis atstāja mitru taciņu. Pamanīju, ka viņas acis ir nedaudz iegrimušas.
-Ak, māt. Tu izskaties briesmīgi!- līdzjūtīgi apskāvu viņu tiklīdz viņa bija pietiekami tuvu.
-Paldies, dēls. Es arī tevi mīlu,- viņa noklepojās. Pacēlusi galvu, viņa ielūkojās man acīs ar savu mātišķo skatienu. Sajutos kā mazs bērns.
-Man ir tiešām ļoti, ļoti žēl par Lienīti... -
-Cik šausmīgi, ka ārsti man neko nepateica...-
-Iedomājies? Es atnāku apciemot jūs abus, bet mani sagaida tukša palāta ar aicinājumu uz bērēm...-
-Kad tad īsti viņas būs?- Māte bija līdzjūtības pilna un skumja izmocīja starp šņukstiem.
Viņas vārdi mani dziļi šokēja. Lienes? Bēres? Es pasteberēju pāris soļus atmuguriski. Nopētīju viņu, pārlecinādamies, vai tikko izskanējušie vārdi nav tikai alkohola iespaids. Nē, viņa pilnīgi noteikti nebija dzērusi.
-Mammu, Lienei nekas nekaiš. Viņa ir dzīva un drīz modīsies no komas. Brauc mājās un izgulies, labi?- es saņēmu mammu aiz pleciem un pagriezu ar muguru pret sevi.
Vieglītēm pastūmu un tad viņas plecus pārņēma dakteru rokas. Pāris medmāsiņas viņu pavadīja līdz durvīm. Māte ik pa brīdim pār plecu pameta apmulsušu skatienu.
Tiklīdz māte bija izbīdīta pa caurspīdīgajām durvīm gaiteņa sānā, es atgriezos pie Lienes. Man bija dīvaina nojauta. Šodien kaut kam bija jāmainās. Vai nu viņa celsies, vai mirs. Es to jutu ļoti skaidri. No visas sirds cerēju, ka notiks tas pirmais.
Iegājis palātā, es klusītēm aiztaisīju durvis. Apgriezos pret gultu un piegāju pie krēsla, kas bija novietos tieši pie pašas gultas.
Mans krēsls, galds, skapis un gulta. Tas viss ietilpa šajā plastmasas krēslā, kurš ir pārvilkts ar saplacinātu porolonu. Te ir manas pagaidu mājas.
Ieriktējos ērtāk, paredzēdams ilgu gaidīšanu. Viņas plaksti atkal noraustījās. Pavisam mazdrusciņ. Saņēmu plaukstā viņas roku. Pirksti sakustējās un apkļāvās ap manējiem. Saviju pirkstus un pacēlu tos gaisā pie manām lūpām. Viegli noskūpstīju viņas pirkstus.

Man iezvanījās telefons. Viņas plaksti atkal nodrebēja. Šoreiz tas bija acīmredzami. Nospiedu sarkano klausulīti, atsaukdams zvanu. Gluži kā apburts lūkojos uz viņas plakstiem, gaidīdams, kad tie atkal nodrebēs. Likās, ka šo mīksto spriedzi gaisā var pat sataustīt. Tas bija tik dīvaini.

Viņas plaksti sāka viegli drebēt. Es sēdēju sastindzis, kā čūskas nohipnotizēts. Plakstiņi nerimās drebēt. Tie kliedza pēc palīdzības. Es viegli pieskāros tiem, cenšoties tos nomierināt.

Sajūtot manu roku pieskārienu, plaksti atsprāga vaļā. Tur tagad bija redzamas skaistas, zaļas acis, kuras tik ilgi bija aiz plakstiņiem slēpušās. Tās nekļūdīgi uzmeklēja manu seju un ilgi to aplūkoja.

Es vieglītēm sakustējos un zaļās acis vēroja ikvienu manu kustību. Tas nebija izbijušās. Tikai viegli nogurušas un vērīgas. Zinātkāres pilnas. Tajās bija redzami tūkstošs jautājumu, bet lūpas mēmi klusēja. Vienā acs kaktiņā pavīdēja mazs mirdzumiņš. Pēc maza brītiņa no tā paša acu kaktiņa noritēja maza, dzidra asara, kas sevī iekļāva neslēptu atkalredzēšanās prieku. Lūpu kaktiņi savilkās uz augšu man sāpīgi pazīstamā smaidā. Acīs iezīmējās smieklu pēdas. Mazas seklas krunciņas.

-Sveika, mīļā- es pārtraucu klusumu.

Mana balss viņu nedaudz iztrūcināja, bet, atguvusies, viņa piešķieba galvu kaut ko pārdomājot. Viņas acis aizklīda tālumā un atkal piepildījās ar asarām. Lūpas atkal uzplauka neapzinātā smaidā.

-Es pēc tevis tik ļoti ilgojos, saulīt,- noteicu un cerēju, ka sadzirdēšu viņas balsi.

Aparāts, kas reģistrēja viņas sirdspukstus, sāka pīkstēt nedaudz uzkrītošāk. Lienes sirds sāka sisties ātrāk. Viņas sejā bija lasāma panika.

Viņa atvēra muti, lai kaut ko teiktu, bet nenāca ne skaņa. Es sāku satraukties. Kas notiek? Viņa man mēģina kaut ko pateikt? Kaut ko lūgt? Kāpēc pār viņas lūpām nenāca ne skaņa? Varbūt viņa nespēj paelpot?

-Kas notiek? Kā es varu palīdzēt?- bezjēdzīgi jautāju. Viņa taču nespēj neko man pateikt.

Viņa man sāka rādīt kaut kādas zīmes. Nedaudz samiedzu acis. Tā bija satraukuma pazīme. Ko viņa man cenšas parādīt? Satraukums viņas sejā manāmi pieauga. Pīkstošais aparāts atkal paātrināja savu pīkstēšanu.

Viņa sev klēpī sāka kaut ko zīmēt. Nē, viņa it kā rakstīja. Blociņu. Viņa man lūdz papīru un rakstāmo. Beidzot es sapratu.

Atviegloti nopūtos un apriezos otrādi. Kaut kur manā somā bija jābūt mazlietotam blociņam. Paķēru somas augšpusē pamesto pildspalvu un uzšņāpu sev uz rokas ķeburu. Paveicās, ka raksta. Iegrūdu somā roku un pēc taustes meklēju papīram raksturīgo struktūru. Ātri vien atradu arī blociņu.

Pienesu pie Lienes, kura bija jau iekārtojusies sēdus. Pasniedzu viņai bloknotu un rakstāmo. Veltījusi man īsu pateicības pilnu skatienu, viņa pievērsās blociņam.
Sākumā viņa vilka tikai līnijas un lokus. Pēc tam ķeburainā, sev neraksturīgā, rokrakstā uzrakstīja paris vārdus. Pēc tam vēl dažus.
No sava skatupunkta nespēju tos saskatīt, bet tad, kad viņa bija pierakstījusi jau gandrīz pusi lapas, viņa pasniedza papīru man. Vārdi sākumā bija knapi saprotami, bet ar katru nākamo rindiņu kļuva ar vien līdzīgāki Lienes bijušajam rokrakstam.
Kate, ka tik k Ēri, bet
Katijān Firkbīt.
Palādies, ka centies mani sapreast.
Tu esi vienīgais, kas man ir palicis prātā. Zinu, ka man ir māte un tēvs. Varbūt arī kāda māsa vai brālis. Es to miglaini nojaušu. Ja tu zinātu, cik dīvaini un neizskaidrojami es jūtos. Nezinu kas par dienu, mēnesi un gadu. Nezinu kas es esmu. Nezinu, kur atrodos un kur dzīvoju. Zinu tikai to, kas ir saistīts ar tevi. Sākot ar tavu bērnību un beidzot ar to kāds tu tagad esi. Nezinu, kā es to zinu, bet ceru, ka tev ir nojausma. Ļoti gribu visu uzzināt no kāda, kas mani ļoti tuvu pazīst. Piedod, bet es nezinu cik tuvs tu man esi. Vai tu esi mans brālis, tēvs, dēls vai mīļotais. Zinu tikai to, ka tu esi Katijāns Firkbīts. Ceru, ka tu man spēsi visu izskaidrot. : )
Paņēmu zīmuli no viņas un sāku rakstīt.
Mīļā,
Brīnos, ka tu mani atceries. Cik saprotu, tev ir dziļš, bet dīvains atmiņas zudums (un balss).
Tātad es tev varu uzrakstīt īsu informāciju par tevi un mums kopā.
Tātad tava vizītkarte...
Liene Lepiņa.
17. gadi. Dzimšanas diena 15. Februārī. (tātad drīz, jo tagad ir Novembris)
Tu dzīvo dzīvoklī kopā ar kaķi. (pamēģini atcerēties, kā tu to radījumu nosauci. Es nezinu.)
Mēs esam saderināts pāris jau kopš pagājušā rudens.
Tava māte ir Elīna Lepiņa. Viņa strādāja par dizaineri. Viņas hobijs – šūšana.
Tavs tēvs ir Aleksī Lepiņš. Viņš strādāja par priekšnieku juristu firmā. Hobijus nezinu.
Tava māte gaidīja mazo brālīti. Tev patīk gleznot, spēlēt ģitāru un citādi izpausties.
Tu strādā restorānā ‘’Gold Berry’’ par oficianti. Tur mēs iepazināmies.
Nu, vai tava atmiņa tiek daļēji atjaunota?
Nodevu viņai bloknotu un vēroju viņu, kamēr viņa lasīja. Pabeigusi viņa iegrima domās, skatīdamās tālākajā sienā, tieši pāri bloknotam.
Viņas galva bija nedaudz piešķiebta un acis fokusējās tālumā. Tik skaista. Un tik trausla. Nepamanīju kurā brīdī, bet pār viņas vaigiem jau atkal bira asaras.
Viņas acis bija sāpēs savilktas, lai gan vēl joprojām skatījās tālumā. Sapratu, kas viņā pašlaik notiek. Viņai sāk atgriezties atmiņas. Lēnām un sāpīgi viņa atkal visu izdzīvo savā prātā.
Viņas pulss paātrinājās. Lienes elpa pārvērtās saraustītās elsās. Viņas acis vel joprojām bija aizmiglojušās, bet tālumā šaudījās aiz neticības un mokām.
Palātā iesteidzās nopietnas māsiņas. Izdzirdusi noklaudzam durvis, Lienes galva pašāvās uz manu pusi. Acis skatījās man cauri. Viņa vēl ar vien bija atmiņās. Viņai nedaudz trīcēja galva.
Sirdspuksti bija tik strauji, ka kuru katru brīdi varēs līdzināties kolibri spārnu vēdām. Māsiņas darbojās ap adatām, kas bija saspraustas ap viņas ķermeni.
Viņa sāka nevaldāmi svaidīties gultā un kliegt. Manā priekšā bija izmisusi meitene, kas nespēja sadzīvot ar savām atmiņām. Tas mani mulsināja.
Biju redzējis Lieni priekā, sāpēs un skumjās, bet nekas nelīdzinājās tam, ko es redzēju tagad. Viņa kliedza būdama pilnīgā agonijā. Acis pārgriezās un viņa apķēra savu kaklu. Nagi iespiedās dziļi viņas maigajā, ziloņkaula krāsas ādā.
Māsiņas centās novadīt meitenes trakojošo ķermeni. Viena ievadīja miega zāles meitenei vēnā. Roku svaidīšana un plivināšana pa gaisu kļuva ar vien mierīgāka. Acis aizvērās, bet kliedzieni pārgāja aizsmakušos gārdzienos.
Pēc neilga brīža meitene nekustīgi gulēja gultā. Sāku izjust dziļu naidu pret medmāsiņām. Viņas atkal bija manu mīļoto nostādījušas nekustīgā guļus pozā.
Atbalstīju elkoņus pret ceļiem un ieliku seju plaukstās. Medmāsiņas klusi aizgāja nebilzdamas ne vārdiņa.
Pacēlu skatienu uz meiteni gultā. Viņa nevienmērīgi elpoja. Viņas elpa viegli ķērās. Tagad viņa bija izmocīta. Tik maiga un klusa pukstēja viņas sirds.
Nolaidu skatienu uz grīdu. Manā priekšā gulēja klade, kurā vēl pirms piecām minūtēm mēs mierīgi sarakstījāmies. Pacēlu kladi un ielūkojos tajā. Liene kādā brīdī, gremdējoties atmiņās bija uzrakstījusi pāris teikumus.
Izlasījis teikumus es sastingu. Klade izslīdēja man no rokām un atsitās pret zemi ar vieglu būkšķi. Piecēlos kājās un kokainā gaitā devos uz durvīm. Man bija jārunā ar ārstu. Steidzami.

Manā galvā dunēja viņas teikumi..

Esmu stāvoklī. Man sāp!