Dzīves varavīksne (-17-)

-17-

Es jau kādu pus stundu runāju ar Renžiju. Viņa maigi čalo par laika apstākļiem un atsvaidzina manu atmiņu par mācībām. Pamazām cenšos atcerēties to, ko mums mācīja un tad man vēl jātiek uz priekšu. Esmu stipri iekavējusi.
Tas būs pasaules brīnums, ja es beigās vēl sekmīgi nokārtošu eksāmenu Mana atmiņa atgriežas vēja ātrumā, tikai es neko nevaru atcerēties par Kalsonu. Kā tas var būt, ja jau es esmu ar viņu bijusi tuva tik ilgus gadus?
Renžija man cenšas kaut ko atsaukt atmiņā no ķīmijas formulām. Viņai ir vesela soma ar mācību kladēm. Viņa izvelk vienu no tām un atšķir apmēram viduci. Tur ir liela tabula, pilna ar visādām formuliņām un apzīmējumiem.
Piecas minūtes abas cenšamies unisonā izrunāt visas vielas un tad formulas. Viņa runā, bet es rakstu savā kladītē. Beigās es atkrītu spilvenos un kladīte man noslīd uz iztieptajām kājām. Mana galva ir pārbāzta ar informāciju.
Vairs neko no tā visa es nesaprotu. Viss vienā pretīgā putrā sajaucies un es nespēju noteikt šīs putras sastāvdaļas. Šajā gadījumā tās ir atsevišķas ķīmijas formulas.
-Nu, Lī, saņemies. Vēl tikai desmit minūtītes. Pēc tam man ir jāiet projām. Negribu nokavēt dziedāšanu,- viņa nezina, ko man lūdz.
Renž, es tik tiešām nevaru. Ja tu gribi, lai es iemācos kaut vienu, tad esi tik mīļa un atstāj to kladi man, labi? Es zvēru, ka vēlāk pamācīšos.
Ar roku izmoku un pieceļos sēdus.
-Labi, labi. Zini, kad es mācījos šitos mēslus, es tik pat ļoti par to visu spļaudījos. Tici man, es zinu, kā tas ir,-
Nezini gan, es nodomāju. Saderam, ka viņai nebija tik traki, ka katru dienu bija vesels vezums ar jaunu informāciju. Viņa to visu apguva pamazām.
-Nu, labi. Atstāšu to kladi tev šeit,-
Viņa uzlika savu ķīmijas kladi uz mazās kaudzītes pie mana nakts skapīša. Tur jau krājās divas matemātikas, četras bioloģijas un viena fizikas klade. Tagad būs arī ķīmijas.
Ralfs solījās man šodien atnest franču un latīņu valodas klades un vācu valodas grāmatu. Nez, vai man apgūt arī krievu valodu? Tas varētu noderēt, ja braukšu uz Baltijas pusi.
Saulīte izlīda no sniega pilnā mākoņa un uzspīdēja, sildīdama manu degunu un apžilbinādama manas acis. Ārā gaiss ir tik ziemīgi auksts, ka es nemaz negribu atvērt logu. Tīksmi aizveru acis un ļauju, lai siltie saules stari izkrāso manus plakstus sarkanus.
-Cik jauki, ka ārā tik vēss un saulains reizē,- manas domas izgaiņā Renžijas balss.
Negribīgi paveru plakstus un paskatos uz viņu. Renža, samiegusi acis, lūkojas man pretī. Atceros, ka man ir tikai desmit minūtes. Manā prātā uzaust mans pirmatnējais nodoms. Izprašņāt viņu par Kalsonu un pēc tam izsūtīt ārā kopā ar pāris konfekšu kastēm.
Paklau, vai tu man varētu kaut ko pastāstīt par vienu cilvēku?
Izlasījusi, viņa ieinteresēti palūkojas uz mani.
-Es neko daudz nezinu. Es taču jums pievienojos tikai desmitajā klasē,- viņa žēli aizver acis.
Jā, es zinu. Viņu sauc Kalsons. Viņš ir ar mums kopš piektās klases. Vai tu man varētu viņu aprakstīt? Viņš bija ienācis. Stādījās priekšā, bet neko daudz par viņu neatceros
Manas uzacis automātiski savilkās uz augšu un galva piešķiebās, mainoties iedomātās balss tonim.
-Kā viņu sauc? Kalsons? Vai esi pārliecināta?- viņa uz mani šķībi paskatās.
Es viegli pamāju ar galvu. Viņš taču bija par sevi daudz un dikti stāstījis.
-Vai gadījumā tas nav Kleidons? Vārdi it kā līdzīgi,-viņa neapzināti piemiedza vienu aci.
Nē, nē. Noteikti nav. Mani interesē Kalsons
mana roka tik stingri un pat drusciņ pārgalvīgi iegrebj vārdus papīrā.
-Kalsons...- viņa iegrima pārdomās.
-Zini, mums klasē nekad nav bijis nekāds Kalsons, ja vien tas nav kādam otrais vārds,-
Kā tad. Viņš mani apciemo katru dienu. Mēs esam tuvi draugi jau kopš piektās klasītes.
-Kāpēc tu tā domā?- balss bija aizdomīga.
Viņš pats man stāstīja
Es biju tuvu izmisumam.
-Vai nu tas ir kāds pārpratums, vai ļaunprātīga tava stāvokļa izmantošana,-
Renža bija nesatricināmi mierīga. Ļoti nopietna. Viņa teica visu, ko domāja un domāja, ko teica. Iegrimu pārdomās. Kāpēc Kalsons gribētu mani izmantot?
Es simtprocentīgi zināju, ka tas nav nekāds pārpratums. Pirms mēneša viņš man tieši tā arī teica.
Kas manī ir tāds, ko Kalsonam no manis vajadzētu? Nauda? Nē, viņam tās bija daudz. Mīlestība? Cilvēku ar varu nepiespiedīs iemīlēt. Dzīvība? Ko gan es viņam tādu esmu nodarījusi?
No manām pārdomām mani izcēla Režijas satrauktā vaimanāšana.
-Ak, tu, debestiņ! Esmu aizsēdējusies ilgāk, nekā varētu. Piedod, mīļā, bet man tagad jāskrien. Es vēl nokavēšu dziedāšanu. Man jāskrien. Atā, saulīt! Veseļojies un atkārto ķīmiju,-
Pagaidi, Renžij! Še, ņem,
Uzrakstījusi es pasniedzos zem sevis un no gultas apakšas izvilku divas šokolādes kastes.
Aiznes šitos saviem dziedoņiem. Nākamreiz viņi lūgsies, lai tu nokavē
Es viegli iesmējos. Viņa brīdi minstinājās, bet tad pastiepās un paņēma abas kastes.
-Liene, es tev kādreiz pilnīgi noteikti atlīdzināšu,- es tikai pamāju ar galvu un mudināju viņu pasteigties.
Ja gribi atlīdzināt, tad aizmirsti par šokolādi. Es gribu augļus un tējas. Jebko, tikai ne šokolādi, ja?
Viņa atkal iesmējās dzirkstošus smiekliņus un projām bija.
Dziļi izelpoju un pasniedzos pēc tējas krūzes, kas stāvēja man uz nakts skapīša. Dibens bija stīvi nosēdēts, tāpēc apgriezos uz vēdera un uz spilvena uzliku latīņu valodas kladi. Atbalstījusies uz elkoņiem un ar siltu tēju rokās es studēju sen nelietoto svešvalodu.

-Repetitor est mater est (atkārtošana zināšanu māte)- es pie sevis mēmi murmināju.

-Omnebonumex corde (viss labais nāk no sirds)- domāju par šo izteicienu līdz manas acis kļūst smagas.

Jūtu, kā miega zirneklītis auž savu tīklu manu acu kaktiņā. Katru reizi, kad tas pievelk ciešāk miega pavedienu, manas acis tikai ar lielām pūlēm paliek vaļā.

Pēdējais, ko izlasīju ir svēta cilvēka vārdi. Quisquenonnunc.(Labāk tagad, nekā nekad).

Ar lēnu rokas kustību notraucu kladi no spilvena un ļāvu sejai viegli atlaisties spilvenos. Man bija liels slinkums. Pārāk liels, lai apveltos riņķī un gulētu normāli.

Jutu, ka aizslīdu uz miega valstību. Tas būs tikai īss snaudiens. Pavisam īss...