-29-
-Mīļā,-kāds iečukstēja man ausī. Bungādiņa patīkami nokutēja no siltās elpas un uz kājām uzmetās viegla zosāda. Man lūpās atplauka smaids, kas atklāja zobus.
-Jā?- vaicāju šim čukstam, kas mani izvilka no miega.
-Vai mana kaķenīte vēlas brokastis?- viņš čukstēja man matos.
-Mmhm...- nomurmināju un izstaipījos cik jau nu varēju.
-Labi, tad sataisi man arī,- viņa balss nošalca man pie auss un gulta saliecās zem viņa svara.
Nogūlies man blakus viņš pavilka segu uz savu pusi tā, ka man palika vien mazdrusciņ siltā auduma.
-Ak, cik mīļi no tavas puses, lācīt. Varbūt celies augšā un aizej sataisi man kafiju?!- apsēdos sēdus un rotaļīgi iedunkāju viņam sānu.
-Nē, es neesmu lācītis. Esmu zivtiņa un man nav kājiņu. Arlabunakti,- viņš murmināja zem segas.
Klusām iesmējos un izvēlos no gultas. Uzrāvu kājās garās zeķes, bet mugurā platu t-kreklu. Matus atspraudu uz aizmuguri un gari nožāvājos. Lai arī cik ilgi es negulētu, izkāpjot no gultas, es saprotu, ka tas bija par maz. Kā jau vienmēr.
Aiztipināju līdz virtuvei un uzliku tējkannā vārīties ūdeni. No ledusskapja izķeksēju pāris biezpiena sieriņus un baltmaizi. Atplēsu iepakojumu un izpurināju mazo biezpiena kubiciņu uz maizītes un ar karoti to izmīcīju gluži kā sviestu. Uzliku vēl vienu maizes šķēli un iekodos primitīvajā kārumā.
Dzirdēju mazulīti iečinkstamies. Noliku maizīti un steidzos uz istabu. Piegāju pie meitiņas gultiņas un izcēlu savu mazo dūdiņu. Mazā samirkšķināja actiņas un nožāvājās, ar lūpiņām veidojot perfektu O. Kaut kas silts dziļi manī sakustējās redzot mazo mazulīti rokās. Piekļāvu maziņo sev klāt un uzspiedu mazu buču uz meitiņas pakausīša.
Katijs skaļi nožāvājās un apvēlās uz muguras. Salicis rokas aiz galvas viņš ar apmierinātu smaidu vērās uz mūsu mazulīti.
-Varēsi nomainīt autiņus, kamēr es sataisīšu mazajai...- pirms pabeidzu lūgumu, lielā, gādīgā tēva acis bija ciet un mute slābani pavērās, izdvešot krācošas skaņas.
Ar brīvo roku paķēru lielo, mīksto lāci un sviedu Katija virzienā. Un man paveicās-trāpīju.
Katijs tikai nosmējās un izleca no gultas. Kamēr vilku mazajai nost krekliņu, Katijs pienāca un apskāva mani no mugurpuses. Atliecu galvu un uzliku viņam uz pleca, nenovēršot skatienu no maziņā. Ar pirkstiem veikli attaisīju meitas krekliņa podziņas un Katijs palīdzēja izdarīt pārējo.
Kamēr viņš mazulīti nesa uz vannas istabu, es notupos zemē un ar muguru atspiedos pret dīvāna malu. Paķēru kalendāru, kas šajā istabā pēdējās divas dienas te mētājās. Es vēl arvien nespēju mazulītei atrast piemērotu vārdiņu.
Daži cilvēki šausminājās, to padzirdot, bet man bija sava nostāja, kas atsita visu protestus. Es mazulītei negribu iedot kuru katru vārdu. Tomēr tas ir vārds uz mūžu un tieši tādēļ es to gribēju rūpīgi atrast. Ja atradīsies daudzi patīkami vārdi, es maziņo nosaukšu vairāku vārdu salikumā. Piemēram, Dita un Samanta varētu būt Dimanta vai Samita, lai gan sākumā šie vārdi liekas dīvaini.
Katijāns atnesa mazo ietīstītu dvielītī un noguldīja, man blakus zemē, uz mīkstā paklāja. Viņš notupās man blakus un uzmanīgi ģērba maziņo. Meitiņa domīgi skatījās uz tēva seju ar plati ieplestām acīm. Maziņā no tēva bija mantojusi iesmailo zodu, viņa garos pirkstus, skropstas un deguna formu. Vēl saskatāma līdzība bija mīmikā.
No manis viņai bija tikusi acu, nagu un lūpu forma. Žēl, ka maziņajiem acu krāsu nevar īsti noteikt. Matiņi arī vēl nebija iekrāsojušies. Tie bija gaiši. Gluži kā saulē izbalējuši. Vaidziņiem bija rožu sārtums un nadziņi auga tik strauji, ka nepaspējām apgriezt. Tagad tie bija pus centimetra garumā no pirksta. Mazie pirkstiņi izskatījās tik graciozi. Nebija nekādu tuklo rociņu, kādas parasti rāda filmās.
Iesmējos kad maziņa ieķērās tētim degunā, kamēr tas centās uzvilkt zeķīti. Pievilku ceļus sev klāt un rokās atkal man iegūlās nelielais kalendārītis. Atšķīru pirmo mēnesi, kas pagadījās un ar pirkstu iebakstīju kalendārā tieši 19. datumā.
-Lelde,- nolasīju. Maziņā sāka stiprāk spirināties un sniedzās pēc mantiņas, kas bija aizgrūsta labu gabalu tālāk no viņas. Atstāju šo pašu mēnesi un, ar acīm ciet, smiedamās uzķēru citu vārdu. Aši atvēru acis un nosmējos. Protams, es biju trāpījusi dienā, kur ir tikai puikām vārda dienas. 31. Decembris- jauki. Ar acīm pārskrēju pār lapu un mans skatiens aizķērās aiz 23. Decembra.
-Viktorija,- nočukstēju. Jauks vārds, bet, nē. Savai meitiņai tādu es negribētu.
Pāršķīru mēnesi, kas bija stipri uz priekšu. Novembris. Aši pārskatīju un pirmais, kuru izlasīju bija Liza.
-Simpsoni,- pie sevis uzsmaidīju. Cik, gan grūti atrast kādu vārdu bez asociācijām! Laikam neiespējami, ja neņem kaut kādu Menisakazende vai Jeļizanitarde. Lai, gan arī ar tiem ir kaut kas sakāms.
-Samēra- nākamais vārds. Vasara.
Dziļi nopūtos un atgūlos pret dīvāna malu. Kāpēc pasaulē nav iekārtots tā, ka bērni jau piedzimst ar savu vārdiņu. Katram tas jau būtu piemeklēts un nebūtu tik daudz laika jātērē pārrunājot simts un vienu vārdu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru