Lienes perspektīva
Pēc mēneša...Nespēju noticēt, ka šajā sterilajā vidē pavadu jau vairākus mēnešus. No medmāsiņas uzzināju savu ārstēšanās iemeslu un nesen noteikto diagnozi. Smaga saindēšanās, koma, bijusi asins pārliešana.
Mani šokēja tas, ka to izraisīja tikai saujiņa tablešu. Saujiņa pretsāpju tabletīšu izmainīja manu dzīvi līdz pašiem pamatiem. Tagad es labāk spēju novērtēt visus cilvēkus. Man ir pilnīgi cits skats uz dzīvi.
Beidzot izbaudu to, kas man ir dots. Pagaidām es nespēju patstāvīgi pastaigāt. Kājas atradinājušās no lielās slodzes, ka agrāk bija ikdiena.
Ārsts man teica, ka par oficiantes darbu es varot aizmirst uz gadu, vismaz. Tajā esot pārāk daudz staigāšanas un līdz ar to kāju muskuļu sasprindzināšanas.
Pašlaik es pat nespēju nostāvēt ilgāk par pusminūti. Slodze man sagādā lielas fiziskās sāpes. Mani apciemo ar vien vairāk cilvēku. Daži radinieki, draugi, paziņas, skolotāji un klasesbiedri.
Apciemojumi kļuva ar vien biežāki, bet es ar katru apciemojumu kļuvu tikai asāka, skarbāka un īgnāka. Es biju nogurusi. Man tās liekulīgās apvaicāšanās jau bija līdz kaklam.
Varu saderēt, ka viņiem nemaz nerūp kā es tieku līdz labierīcībām. Viņi pat neaizdomājas, ka man, no to daudzo sanesto ziedu smaržas, galva to vien dara, kā sāp un reibst. Varbūt man nemaz vairs negribas ēst tās šokolādes.
Man zem gultas jau viss ir piekrāmēts ar lielajiem šokolādes groziem un kastēm. Tādu daudzumu cilvēks taču apēst nevar.
Vai tiešām cilvēki nevar padomāt ar galvu un nest man kaut ko normālu? Piemēram, augļus, ogas, sulas, dārzeņus, siermaizītes, kūpinātu gaļu vai kaut ko tamlīdzīgu. Vienīgais cilvēks, kas saprot manu noskaņojumu ir medmāsiņa Tesa.
Viņai, darba telpā, skapītis ir piebāzts vēl blīvāk, nekā mana pagulte. Visi pacienti ir tik nenormāli aptaurēti, ka to vien dara, kā dāvina viņai šokolādes asortus. Abas pasmejamies par šādu apsēstību un notiesājam viņas atnestos auglīšus.
Vismaz viņa zina, ko cilvēks var gribēt. Protams, sākumā es biju pār laimīga, ka man ir tik daudz dažādas konfektes, bet ar laiku tas kļuva ārkārtīgi apgrūtinoši.
Tesa bija mana labākā draudzene. Viņa mani mīl un respektē. Tas man viņā patīk vislabāk. Tagad, kamēr viņa mani apciemo, mēs ēdam svaigus apelsīnus un greipfrūtus. Tie ir tik sulīgi, ka siekalas saskrien mutē jau uz tiem paskatoties vien.
-Ak, kur tu rāvi šitos? – jautāju, slaucīdama sulas tērcīti, ka slīd man pār zodu.
-Tirdziņā. Kundze man pārdeva par dolāru kilogramā, izdzirdējusi, ka nesu tos meitenītei, ka nupat kā pamodusies no komas. Viņa bija tik laipna, ka aicināja mani nākt katru dienu,-
Tas man lika aizdomāties. Visi bija tik laipni tikai tāpēc, ka es esmu gulējusi komā. Vēl nevienam neesmu stāstījusi kā es pavadīju to laiku, bet mani nepamet sajūta, ka ja, man būtu iespēja, es tur ar prieku atgrieztos.
-Zini, ja kundze paaugstinās cenu, es to nespēšu atļauties,- Tesa mani negaidīti iztraucēja no pārdomām.
Viņas seja bija skābumā saviebta. Nabadzītei nupat kā samazināja algu. Pat nelielo, bet pelnīto prēmiju neiedeva. Krīze. Ar tādu pašu iemeslu viņi draud Tesu nelaist pat atvaļinājumā.
Nabadzīte. Apņēmos, ka turpmākos maksājumus veikšu es.
Kāds pieklauvēja pie durvīm un atvēra tās. Tur stāvēja meitene no manas klases. Cik atceros, viņu sauca Renžija. Meitene bikli, bet uzmundrinoši man uzsmaidīja.
Viņai aiz muguras bija svaigas puķes un krāsaina kartona kaste celofāna iepakojumā. Es skaļi ievaidējos. Dieva dēļ, kāpēc viņi visi uzskata, ka man garšo šokolāde? Tiklīdz viņa ies prom, es viņai uzdāvināšu divas o tām, ka jau guļ man zem gultas.
Man prātā iešāvās interesanta ideja. Es viņu patincināšu par kādu, par kuru es jau visu zinu. Zinu, ka esmu ļauna, bet es savādāk tagad nespēju.
Es viņai jautāšu par Kalsonu...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru