-18-
Atvēru acis. Visapkārt redzama tikai piķa melna tumsa. Vai es esmu zaudējusi redzi? Tomēr, nē. Acis pierod pie tumsas un tagad jau ir saskatāmi pāris tuvākie silueti.Pasniedzos pēc lampas, kas atrodas man uz nakts galdiņa. Ieslēdzu to un ieraugu pulksteni. Sasodīts. Te nu bija īsais snaudiens.
Pašlaik pulksteņa ciparnīca rāda, ka ir četri naktī. Nemierīgi sagrozos. Mani pārņem dīvaina sajūta. Laikam bailes no tumsas.
Ziemas naktis ir ilgas. Man būs jāgaida līdz septiņiem. Tikai tad ausīs gaisma un atpestīs mani no šīm bailēm, ja vien tās tiešām ir saistītas ar tumsu.
Lampa, ko es ieslēdzu nedod daudz gaismas. Tikai tik daudz, lai es spētu ieraudzīt, kas atrodas uz galdiņa. Gaisma, kas atstarojās ļāva man saskatīt gultas kājgali. Viss, kas atradās tālāk bija ietīts tumsā.
Pievērsos mazajai kaudzītei. Atcerējos, ka Ralfam vakar vajadzēja man atnest franču, latīņu un vācu valodu. Pāršķirstu kaudzīti. Nē, no svešvalodu pierakstiem tur nav ne smakas. Izņemot mazā latīņu valodas burtnīciņa, kuru Sanija man atdeva.
Pārskatot esošās klades, nedaudz tālāk tumsā kaut kas uzmirgo. Es saslienos sēdus. Neko nevar redzēt. Paņemu rokā galda lampiņu un sašķiebju to tā, lai gaismas stars tiktu tajā virzienā, no kura nāca gaismas uzplaiksnījums.
Tur stāv dīvaina kaudzīte. Nē, tas ir maiss. Uz maisa ir dāvanu lentītes pušķis un maza zīmīte. Nespēju saskatīt, kas rakstīts uz zīmītes. Burti plūst kopā.
Paņemu kruķis, kas vienmēr stāv pie manas gultas, un centos aizķeksēt dīvaino auduma maisiņu.
Pirmā reize neveiksmīga. Kruķis aizķer tukšu gaisu un skaļi atsitas pret zemi.
Otrā reize mazliet veiksmīgāka. Esmu pabīdījusies tuvāk gultas malai un tagad spēju vismaz knapi pieskarties maisiņam ar pašu kruķa galu.
Trešajā reizē es pabīdos vēl tuvāk maisiņam un jau atrodos uz pašas gultas maliņas. Atvēzējos ar kruķi un uzķeru maisiņu uz kruķa rokas balsta. Pavelku uz savu pusi, bet maisiņš ir tik smags, ka mans līdzsvars bīstami salīgojās.
Viss ko es jūtu ir tas, ka mani gurni pamet gultas malu un kājas tiek nobrāztas pret kādu asumu pie gultas kājām. Mana kreisā sejas puse saskaras ar vēso laminēto grīdu. Esmu nokritusi uz vēdera. Gluži kā bērns ar ieplestām rokām.
Man nav spēka piecelties kājās. Gribu te palikt. Man ir silti, esmu paēdusi un man sāk nākt miegs. Piere nedaudz smeldza. Jūtu, kā kreiso vaigu apskalo kaut kas silts. Siltums ieplūst manā ausī. Gaisā uzvirmo metāliska smarža. Tās ir asinis.
Gribu te palikt. Manas kājas nebūs tik stipras, lai izturētu īso gājienu līdz palīdzības zvana pogai. Kājās nav spēka. Es tikai guļu un gaidu līdz kāds mani tur atradīs
Atceros par auduma maisiņu. Savu brīvo roku slidinu pa zemi, līdz sataustu savu kruķi. Viņa rokas balstā vēl joprojām ir maisa auduma lence. Pavelku sev tuvāk.
Auduma maiss ir no bieza matreāla. Nometu kruķi tur pat netālu. Ielieku roku maisā. Tur ir kaut kādas burtnīcas, viena grāmata un konfekšu kaste. Fui, atkal tie šokolādes konfekšu asorti.
Un tā dēļ es esmu novēlusies no gultas un traumējusi pieri. Pati sevi nolamāju. Tas noteikti ir Ralfa ideja. Atnest man grāmatas un šokolādi. Kāpēc neviens nedomā ar galvu? Kuram gan gribētos tik daudz šokolādes?
Man vēderā kaut kas iekņudas. Mana roka aizslīd līdz vēderam. Mans maziņais. Mana sirds viegli ietrīcas. Kāda gan tādam mazulim būs dzīve?
Māte zaudējusi atmiņas un prātu dēļ mirušajiem vecākiem. Mātes puses vecvecāku sen vairs nav. Toties ir vecvecāku vecāki. No manas mammas puses Marija un Toms, bet no mana tēva puses Lidija.
Par tēvu es neko nevaru galvot. Īstais bērna tēvs ir Katijāns. Es viņu no visas sirds mīlu, bet nespēju sadzīvot ar domu, ka tieši viņš ir vainīgs manu vecāku nāvē. Saprotu, ka es ar savu nespēju sadzīvot atņemšu bērnam miesīgo tēvu, bet manī ir kaut kas dīvains radies pret Kalsonu.
Tās nav mīlestības pilnas jūtas. Tikai draudzīgums un uzticība viņam. Viņš iekaroja manu uzticību ar savu uzmanīgo izturēšanos. Bet viņš nav mans klasesbiedrs. Es ticu Renžijai. Viņa man nemelotu. Vēl ar vien atceros viņas nopietnību balsī un skatienā, kad viņa apsvēra iespēju, ka Kalsons mani izmanto.
Tā iegrimusi atmiņās es nepamanīju, ka durvīs stāv māsiņa. Mani iztrūcināja viņas balss.
-Ak kungs. Lienīt, vai tu mani dzirdi?- atskanēja viegla soļu dipoņa.
-Izsauciet ārstu! Nelaimes gadījums!- viņa sauca uz atvērtajām durvīm.
Jutu aukstus pirkstus uz mana kakla vietā, kur pulss sitas visstraujāk. Viņa murmināja un skatījās pulkstenī. Skaitīja man pulsu. Centos pagriezties, bet kaut kas iegriezās man ribās. Nespēju apslāpēt kliedzienu.
Manas acis atsprāga vaļā un es elsoju sāpēs. Dzirdēju, ka māsiņa mani mierina, bet man bija vienalga. Kā var teikt, ka ‘’tas nekas’’, ‘’viss kārtībā’’, ‘’esi mierīga’’? Man sāp! Tas jau vien ir kaut kas! Nekas nav kārtībā!
Sapratu, ka man ir lauztas ribas, vai gūta kāda smagāka trauma. Atkal iesmeldzās tik stipri, ka es ar pūlēm spēju ieelpot. Automātiski atmetu pirmo minējumu. Nē, nekas nav labi. Sāpes caurstrāvoja manu ķermeni un pārņēma manas maņas. Es nedzirdēju, neredzēju un neko nejutu. Izņemot sāpes. Tās plosīja manu ķermeni. Atkal es biju to varā.
Es biju viena savās sāpēs, līdz izdzirdēju Katija balsi. Tā bija noraizējusies un reizē moku pilna. Tajā bija jaušamas raizes un bezspēcīgas dusmas. Tas mani atgrieza realitātē.
-Kas notika? Vai viņai sāp? Kāpēc jūs nedodat viņai morfiju?- viņa jautājumi bira kā pātagas.
-Kungs, nomierināties. Viņai viss būs labi,- māsiņas tonī bija saklausāma profesionalitāte.
-Bet viņa mokās! Dariet taču kaut ko!- balss bija līdz sirds dziļumiem satraukta.
-Pašlaik mēs gaidām līdz iedarbosies zāles. Vēl pus minūte,-māsiņa acīmredzot bija mierīga.
Smagāki soļi pienāk man klāt. Jūtu kāda elpu un sava skausta. Sasodīts, nevis kāda, bet cilvēka, kurš mani neprātīgi mīl. Kuram te vēl ir vajadzīgi mīlestības pierādījumi?
Katrs viņa vārds aizstāj simtiem lietisko pierādījumu, jo katrs pret mani vērstais vārds jau pats no sevis izstaro mīlestību, uzticību, cieņu, bijību un sāpes par manām sāpēm.
-Mīļumiņ, es esmu te. Tici man, ka jau pēc pusminūtes tev paliks labāk,- viņš man sola pats tam no visas sirds un dvēseles ticēdams.
Viņa ticība mani stipri iedvesmo. Cenšos savākties. Zāles man palīdz tikai tik daudz, ka sniedz solīto trulumu. Jūtu, ka mani ieceļ atpakaļ gultā un izmeklē ribas. Dzirdu ārstu klusās sarunas, bet nepūlos fokusēt savu uzmanību uz viņu vārdiem.
Es tikai skatos Katija sejā. Man pār vaigiem rit lielas asaras. Es viņu mīlu. Lai tas Kalsons, ar visiem saviem plāniem mani apčakarēt, iet ieskrieties. Manam bērnam būs kārtīgs tēvs.
Rozālija un Haralds būs mana mazā knoseklīša vecvecāki. Aiz savas neprātīgā laimes gandrīz iesmejos. Man pār lūpām izlaužas smaids. Viņš apmulst, bet tad arī pasmaida.
-Kas tad nu, saulīt?- viņš retoriski jautā.
-Tu būsi tētis,- mana balss skan tik ļoti čerkstoši.
Pēkšņi es attopos. Mana balss. Es mēnešiem ilgi neesmu runājusi, bet nu tagad es izrunāju vārdus tik vienkārši kā agrāk. Es beidzot esmu atradusi savu ilgi meklēto balsi.
Laime manī uzliesmoja ar jaunu spēku. Man pār vaigiem bira ar vien vairāk asaru. Mani nervi vairs neturēja. Visas šīs sāpes un neizmērojamā laime. Man sāpēja ribas, bet es biju laimīga.
-Tā, Liene, apsveicu ar atgūto balsi, bet nepārpūlējiet to. Runājiet pēc iespējas mazāk. Aizsmakums ar laiku pazudīs,- viņš man uzsmaidīja.
-Tā, bet tagad par nopietnākām lietām. Jums ir lauztas pāris ribas. Iesējams ari smadzeņu satricinājums, kas nenāks par labu mazulim. Jums jābūt uzmanīgākai,- viņa balsī varēja saklausīt vāji apslēptus draudus.
Pie durvīm sākās kaut kāda kņada. Ieklausījos un atpazinu balsis. Kalsons un Krista. Tad vēl kāds. Manī pamodās ziņkāre, kas mudināja mani sarosīties un sagatavoties ciemiņiem.
-Jums būs man jādodas līdzi. Uztaisīsim rentgenu, lai noteiktu cik smagi ir lūzumi,-
Es pamāju. Mani iecēla ratiņ krēslā. Ārsts jau taisījās mani izvest pa durvīm, bet tad spēji apstājās. Palūkojās uz Katijānu, kurš jau taisījās nākt man līdzi.
-Kungs, jums nāksies palikt te pat. Gaidiet te pat vai ejiet prom,- ārsta balss pauda nelokāmu nostāju.
-Labi, es pagaidīšu te pat,-
Izgājām gaitenī. Tur sēdēja Kalsons, Krista, Rozālija un Ralfs. Visi šokā sastingts ieraugot mani. Sākumā apmulstu, bet tad atceros, ka man puse sejas ir sakaltušās asinīs.
Rentgena kabinets atrodas samērā netālu. Es pamanu, ka ārā jau sāk pulsēt gaisma. Satiksme sāk kļūt intensīvāka. Diena sākas. Pie apvāršņa aust gaisma. Šī būs skaista diena.
Ārsts maigi nogulda mani uz metāliska paskata galda. Sāk darboties ar milzīgo kasti virs manis. Tad paceļ manu pidžamas krekliņu uz augšu tik daudz, lai atklātos ribas.
Visu pārējo nosedz ar biezu audumu, kas slikti pieguļ virsmām. Man uz mazā vēderiņa uzliek trīs tādus. Acīmredzot šajā slimnīcā ārkārtīgi rūpējas par mazuļiem. Mani tas tikai iepriecina. Mans mazulītis ir labās rokās.
Pēc procedūras man veic pārbaudi, kuras rezultātā tiek noteikts, ka man nemaz nav smadzeņu satricinājuma.
Ribām uzliek siltas ģipša plāksnītes, kas man dedzina ādu. Pa virsu tiek uztīta marle. Būs kur apmeklētājiem parakstīties, tā joko medmāsiņa. Tā nu es tur cilāšu augšā, lejā savu krekliņu. Kā tad. Nodomāju, bet, māsiņai par prieku, pasmaidu par šo ieteikumu.
Pirms mani aizved atpakaļ man nomazgā seju un kaklu. Iztīra ausis un ļauj uzklāt nedaudz skropstu tušas. Atgriežoties es jūtos ļoti labi.
Mani visi mīli un saudzīgi samīļo. Apvaicājas kā iet un kā es jūtos. Paldies dievam, vairs nav nekādu šokolādes konfekšu. Visi ir atnesuši kaut ko citu.
Rozāliju pie manis pielaiž pirmo. Katijāns atsakās aiziet, es par to ārkārtīgi priecājos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru