Lienes perspektīva
Dienas nāca un gāja. Šajā mistiskajā laika atkāpē jau pavadīju mēnesi. Nespēju saprast, kā tas ir iespējams. Kas tagad notiek ar Katiju, kamēr es atrodos šeit? Pienāca mana vārda diena. Es no vecākiem saņēmu datoru dāvanā. Viss notika tā, kā es atceros. Brīžos, kad vecāki uzsāka strīdu, es jau zināju katru nākamo vārdu. Zinot, kas ir strīda iemesls, es centos novērst visu strīdu. Zināju, ka tam iespējams nav nekādas jēgas, bet es baudīju šos mirkļus. Biju atcerējusies visu savu dzīvi līdz brīdim, kad satiku Katija vecākus un mēs apsēdāmies pie galda. Es vairāk neko neatcerējos. Tikai to, kā es pamodos šajā vietā un laikā. Kā es attapos savā pagātnē. Tas bija tiešām dīvaini- atkal visu izdzīvot, šoreiz zinot, kas notiks nākamajā brīdī. Es sāku uzvesties pret visiem mīļāk, laipnāk. Biju pareizāka. Skolā visos kontroldarbos biju pirmā. Skolotājiem neredzot palīdzēju tiem, kuri attiecīgajā kontroldarbā negaidāmi izgāzās vai tika pieķerti. Un tad kaut kas sāka mainīties. Es vairs nespēju pareģot, kas notiks vēlāk. Viss notika vai nu ar nobīdi, vai nenotika vispār. Jutos vīlusies un sašutusi. Es taču varētu padarīt visu pasauli laimīgāku. Paziņot, kur kurā brīdī uzradīsies teroristi, kad sāksies postošās zemestrīces, kuras lidmašīnas avarēs, kuras mašīnas saskriesies. Es varētu pasauli padarīt drošu un mīlestības pilnu. Varēju mainīt visu uz labu. Nesaprotu, kāpēc viss mainījās? Kāpēc nenotika tā, kā es to atceros? Mani vecāki bija smaidīgāki, nekā es atceros. Viņi biežāk mani samīļoja un palutināja. Mēs ar vien biežāk darījām kaut ko visi kopā. Es patiešām cerēju, ka spēšu mainīt pagātni un noturēt viņus uz vietas. Kopā ar sevi. Paralēli tam visam es klaiņoju pa pilsētu meklējot Katiju. Meklēju visus tagad pazīstamos cilvēkus. Kādu dienu pēc kārtējās blandīšanās pa pilsētu mājās mamma cepa cepumus vakariņām. Biju pilnīgi nogurusi.
-Sveika, mīļumiņ. Kā pagāja diena?- māte par mani raizējās. Biju kļuvusi klusāka, nekā man pagātnē vajadzēja būt. Saņēmos uz izdabūju pār lūpām smaidu, lai gan jutu, ka tūlīt būšu gar zemi.
-Čau, mammu. Šodien ārā labs laiciņš. Kā tev? Kur ir tētis?- Pamanīju, ka viņa nav ierastajā vietā. Jau atkal pagātne sašķobās. Mamma tikai viltīgi pasmaidīja un uzvilkusi cimdus izvilka cepumus no krāsns.
-Šovakar aiziesim paēst tajā vecajā koka lapenītē pie dārza. Būs sulas un cepumi,-viņa smaidīja.
-Kur tētis? Vai tas ir kāds noslēpums?- sāku just aizkaitinājumu. Man nepatika pārsteigumi. Vairs, nē.
-Nu, kāpēc tev tas tik ļoti interesē? Viss būs perfekti. Izbaudi saulīti,- viņa krāmēja cepumus bļodiņā.
Nopūtos un izslāju ārā. Mums aiz mājas ir smuks dārziņš. Viņš ir smuks, kamēr mammai ir laiks viņu apkopt. No dārza tālākā stūra veda taciņa uz mežu. Gāju taciņas virzienā. Man visu vajadzēja kārtīgi apdomāt pirms es uzsāku vēl kādu pagātnes mainīšanu. Pa taciņu, kas izvijās cauri biezi saaugušajam mežam es iznācu pie vienas pļaviņas. Koki te bija izcirsti un to saknes izraktas. Zāle, kas bija saaugusi man līdz viduklim. Viegli līgojās maigajā vējiņā. Te bija skaisti. Ainavas dabiskums mani apbūra. Agrāk netālu no šejienes darbojās mežstrādnieki. Šī pļaviņa bija viņu atpūtas vieta, tāpēc uz šejieni ir iemītas vismaz desmit taciņas. Pļava bija izcirsta kā neregulāras formas ovāls. Man šī vieta bija īpaša jau kopš pavisam mazām bērnu dienām. Pirmo reizi, kad biju te atklīdusi, domāju, ka pļava ir apburta. Tā pievilka mani kā magnēts. Mana māte un tēvs nespēja saskatīt šīs pļavas patiesu skaistumu. Pēc viņas vārdiem te ir tikai koki un nezāles. Nekā īpaša. Mani šie vārdi kremta. Mana māte mani nesaprata. Viņa man aizliedza nākt uz šejieni, jo baidījās, ka apmaldīšos un aiziešu pa nepareizo taciņu. Lai gan no ārpuses es tagad izskatījos pēc maza skuķa, prātā es biju jau astoņpadsmitgadniece. Iebridu pļavā gandrīz līdz vidum un nekļūdīgi uzmeklēju savu celmu. Tas bija vienīgais visā šajā pļavā. no sāniem apsūnojis, bet augšpusē tik taisni nocirsts, ka atgādināja pulētu galdu. Apsēdos uz celma un pierāvu ceļus pie krūtīm. Viss mainījās. Pie tā biju vainīga es. Varbūt, ja es ļautu visam notikt tā, kā tam jānotiek, tad es varētu paredzēt smagākos gadījumus, kurus man obligāti jānovērš. Bet ja nu nekas vairs nenotiek kā tam pagātnē bija jānotiek? Ja nu es esmu radījusi neatgriezenisku haosu? Kas notiks, ja es nosistos? Vai pagātne turpinātu ritēt savu izmainīto gaitu? Vai mani vecāki paliktu dzīvi? Ja nu es nogalinātu to, kurš izraisīja eksploziju? Vai tad eksplozija nebūtu, vai arī tā rastos automātiski? Pasmaidīju. Šī dzīve bija ārkārtīgi dīvaina. Nevienu nakti es nespēju aizmigt. Man miega nebija vispār. Jutos kā vampīrs no romāna ’’Krēsla’’. Viena vienīga diena. Ja man tā būs jādzīvo mūžīgi? Ko tad? Ja nu es nepāreju uz tagadni? Ja nu laiks apstāsies vietā, kur man beidzas atmiņas? Bet, ja nu es no pagātnes izaugu un mana dzīve turpinās pēc manām atmiņām? Kas ar mani notika pirms es pārnācu uz šo laiku un telpu? Kas to izraisīja? Manas dīvainās pārdomas iztraucēja kustība pļavas malā. Pacēlu acis un nofokusēju skatienu uz pļavas malu. Tur stāvēja puisis. Pētīju viņa pazīstamos vaibstus. Tas bija viņš. Katijāns Firkbīts.
-Sveika,-viņš nedroši paspēra soli uz priekšu. Manas acis iezīdās viņa sejā. Tik perfekti vaibsti. Man gribējās pieskriet pie viņa, apķert viņu un daudz skūpstīt. Viņš to nesaprastu. Nodomātu, ka esmu traka un ietu man ar līkumu arī vēlāk. Nē, es jau atkal jaucu pagātni. Man ar viņu bija jāuzsāk saruna tikai pēc četriem gadiem. Četri gadi par agru. Es nobālēju. Ja nu man vairs nekad nekas nenotiks pēc manām atmiņām? Ja nu es jau tagad varu aizmirst par laimīgu kopdzīvi ar puisi manā priekšā? Man acīs saskrēja asaras. Es noliku galvu uz ceļiem, paslēpdama seju. Pirms es to paspēju izdarīt, pār maniem vaigiem nodevīgi noritēja pāris asaras. Kaijāns to bija pamanījis. Viņš lēnām pienāca man klāt. Gaisā varēja just viņa apmulsumu. Viņš maigi uzlika vienu roku uz mana pleca. Tad otru. Jutu sāpīgu vajadzību pacelt galvu un piekļaut savas lūpas viņējām. Sāpes ar katru mirkli izauga lielākas. Jutu, ka neizturēšu. Viņš pieliecās pie manis. Iekodu lūpā, lai nesāktu darīt to, kas tagad pilnīgi noteikti sagrautu visas manas iespējas atgūt vīrieti, ko mīlēju. Tagad viņš bija tikai liels puika. Jutu viņa elpu uz manām kājām. Tā bija kā spēcīga straume. Katra viņa ieelpa mani aicināja ar vien tuvāk. Ielaidu nagus kājā. Man bija jānoturas uz vietas. Pacēlu galvu. Viņš bija notupies uz ceļiem un viņa seja bija gandrīz vienā līmenī ar manējo Pieliecos viņam vēl drusciņ tuvāk un ieelpoju viņa smaržu. Neatvairāma. Un tad manā galvā kaut kas noklikšķēja.
Manas acis atsprāga vaļā. Viņš jau lūkojās manī. Viņa lūpas, kas nupat bija mani kaislīgi skūpstījušas tagad bija sašķiebtas smīnā. Kaut kas noklikšķēja vēlreiz. Tas nāca no viņa rokas. Palūkojos uz leju. Viņa rokās bija redzams naža spals. No tā slējās ārā maza podziņa. Viņš to maigi piespieda un no spala izleca ārā naža asmens. Manas acis iepletās. Smīns, klusums un spēlēšanās ar bīstamu nazi. Nazis pilnīgi noteikti bija ļoti ass. Viņš ar brīvo roku, kas bija palikusi uz mana pleca, pievilka mani vēl tuvāk sev. Viņa roka lēnām noslīdēja no mana pleca un virzījās uz augšu. Tā apstājās uz mana skausta. Sapratu, ka man ir kaut kas jādara. Un ātri. Savādāk man būs beigas. -Pagaidi, Katijān,- es knapi izdvesu. Viņš sastinga. Nazis noklikšķēja, iesprūkot iekšā spalā. Smīns no viņa sejas izgaisa. Tajā parādījās ziņkāre un tāds kā izmisums.
-Kā tu zini manu vārdu? Kā tu te nokļuvi?- viņa seja nocietinājās.
-Mani sauc Liene. Es te pat dzīvoju. Bieži nāku uz šejieni...- mana balss drebēja.
-Liene? Kā tu zini manu vārdu?- viņš atkārtoja to, no kā es izvairījos.
-Es... es... Nu, es...- mana mēle mežģījās. Es to nedrīkstēju teikt. Bet ko tad lai es saku? Te viss ir mana pagātne, bet tu man tagadnē esi mīļotais? Es ceļoju laikā? Ko lai es saku? Izplūdu asarās. Nezinu, kāpēc, bet tā vien izskatījās, ka manas asaras liek viņam atmaigt pret viņa paša gribu. Apkārt bija dzirdamas putnu klaigas. Vairāki putni ar šķeltu asti laidās ar vien zemāk un zemāk. Bezdelīgas. Šeit tie ir reti sastopamie putni. Pēc neilga laika sāk smidzināt. Mēs abi apsēžamies uz celma. Pārmijam pāris vārdus. Viņš redz, ka es negribu neko stāstīt par to, kā es viņu pazīstu. Viņš man uzdod pāris jautājumus uz kuriem es atbildu cik vien patiesi spēju. Viņam tagad bija tikai četrpadsmit gadu. Viņš izskatījās tik sasodīti līdzīgs tam, kādu es viņu redzēju pirms pāriešanas uz šo laiku. Pirms sava lielākā ceļojuma mūžā. Vēl ar vien smidzina. Sākam jau domāt par iešanu mājās. Viņš novelk savu jaku un uzsedz man uz pleciem. Es viņam veltu pateicības pilnu skatienu. Viņš ir tik mīļš.
Virs mums uzplaiksnīja zibens pāršķeļot pustumšās debesis. Nogranda tik skaļš pērkons, ka es sarāvos. Katijs aplika man ap pleciem roku. Sākām skriet uz manas mājas pusi. Pa ceļam pamanījām lapenīti, kur bija iedegtas gaismiņas. Skrienot minēju, kas varētu būt šīs gaismiņas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru