Dzīves varavīksne (-8-)

Katijāna perspektīva

Slimnīca pamazām kļuva par manām jaunajām mājām. Es te gulēju, ēdu, raudāju un vēlreiz gulēju. Lienes stāvoklis bija pasliktinājies nedēļu pēc viņas ievietošanas slimnīcā. Tagad es staigāju pa intensīvās terapijas nodaļas gaiteņiem. Biju iegaumējis visus ārstus un pusi no dežūrējošajām medmāsiņām. Iju aprunājies ar apmēram simts šīs slimnīcas pacientu, tādejādi izklaidēdams gan sevi, gan sarunu biedru. Es biju ļoti novājējis un jutos ārkārtīgi slikti. Man bija slikta apetīte un miega trūkums. Zem manām nogurušajām acīm pletās melni loki. Vēl mazliet un es varēšu gulties viņai blakus zem skalpeļa. Bija viens šausmīgs brīdis, kad viņa bija pārstājusi elpot. Sirds apstājās gandrīz pavisam. Ārsti par mata tiesu izvilka manu mīļoto nāvei no zobiem. Pašlaik viņai veica kādu ļoti sarežģītu operāciju. Diennakts laikā es gulēju aptuveni divas līdz četras stundas. Viņa divdesmit četras. Pamazām jau sāku aizmirst viņas acu specifisko zaļo toni. Man pietrūka viņas siltuma un balss. Tā bija tik skaista. Īpaši dziedot. Vienreiz dzirdēju kā viņa dzied. Likās, ka visa pasaule apstājās lai ieklausītos šajā skaistajā melodijā, kuru uzturēja viņas balss. Sašļuku krēslā. Likās, ka viņa man ir izrāvusi sirdi no krūtīm. Tā glabājās pie viņas. Viņas skatienā, balsī un pieskārienā. Man tā visa pietrūka. Īpaši tagad, ka zinu, ka ārsti cīnās pret likteni. Jau pirmajā reizē, kad Lieni ieraudzīju, sapratu, ka liktenis centīsies man viņu atņemt. Zināju, ka viņa man ir pārāk piemērota. Dzīve nav nekāda pasaka. Brīdī, kad man rokās bija visi dūži, viņa sāka spēlēt šahu. Spēli, kur ir iespējams zaudēt jau pēc pāris gājieniem. Viens kļūmīgs solis un visa mana pasaule saruks man pie kājām. Pa gaiteni šurp tuvojās ārsts un pāris medmāsiņas, aiz sevis stumdamas un vilkdamas Lienes gultu. Es sarāvos, tiklīdz gultas stūris aizķērās pret kādu stūri un viss Lienes augums nodrebēja, saņemot triecienu. Jutos bezspēcīgs. Viņa nekustās. Vēl ar vien komā. Ārsts nu jau ir daudz tuvāk. Viņi kopīgiem spēkiem iestumj Lieni ar visu gultu palātā. Pamanu, ka Liene vairs neizskatās tik bāla. Tagad viņai ir labāk. Jūtu, ka manā sejā parādās neliela smaida atblāzma. Ārsts sarokojas un atvadās no manis. Viņam ir citi steidzamāki darbi. Viņš ātri nozūd a durvīm, atstājot mani un komā guļošo meiteni divatā. Pieeju pie gultas un pieliecos pie viņas sejas. Mana elpa noglāsta pazīstamos sejas pantus un manas lūpas maigi noskūpsta viņas acis. Tik skaista. Viņas acu plakstiņi viegli nodreb.

Rozālijas perspektīva

Atvēru acis. Pa logu iespīdēja mirdzoši zeltaina gaisma. Samiedzu acis, jo kāds nolīdis saules stariņš, atsitoties pret stikla vāzīti spīdēja tieši man uz deguna.
Piecēlos sēdus. Jutos moža. Mans labais garastāvoklis uzreiz saruka, apjaušot, ka mans dēls šo nakti nav gulējis vispār.
Vakar vakarā Lienīte esot sākusi izrādīt cilvēkam cienīgas dzīvības pazīmes. Ik pa brīdim nopūtusies vai sakustinājusi pirkstus. Actiņas, diemžēl nav vērušās, bet Katijs jau pa telefonu spiedza, ka gandrīz jau no gultas viņa esot piecēlusies.
Mani stipri satrauca Katijāna veselība. Tas bija iemesls manai dziļajai grumbai starp uzacīm. Uzvilku rīta svārkus un izķemmēju matus.
Māja likās tik klusa un pamesta. Lora ar savu mīļoto pameta valsti dienā, kad Liene tika no reanimācijas nodaļas pārvietota uz parasto slimnīcas palātu. Tas likās dīvaini, bet Arnolds apgalvoja, ka viņam esot steidzamas darīšanas un viņš nezina uz cik ilgu laiku tas ieilgs.
Haralds jau rosījās virtuvē. No virtuves nāca cepta šķiņķa un omletes smarža. Tik garda, ka siekalas appludina mēli. Nosmējos par to, kā ierūcas mans vēders. Bada radītais vilnis uzskrēja man līdz kaklam nodrebinot visu manu ķermeni ar viegliem vilnīšiem.
Smarža bija burvīga, bet skats tiešām komisks. Haralds stāvēja virtuves vidū apakšbiksēs un ar pogājamo kreklu, kas bija rūpīgi izgludināts. Ap pieri bija apsiets kāds lakatiņš, kas neļāva ataugušajiem matiem krist acīs. Būs viņš jāaizvelk līdz frizierim.
Pamanījis manu nelielo jautrību, viņš pasmaidīja. Tik ilgi jau bijām pazīstami, bet viņa acis, kas nekautrīgi iezīdās manējās, mani mulsināja.
Piegāju pie galda un apsēdos, viegli pagriezdama krēslu pret viņu. Manuprāt, vīrietis virtuvē ir labāks par jebkuru nolādēti bagātu miljonāru. Vīrietis virtuvē bija kā dievs, manuprāt.
-Kas šodien būs brokastīs, manu šefpavār?- manā balsī bija dzirdams smaids, kas rotāja seju.
-Izsmalcināta franču omlete ar sieru un viegli iestīvināts bekons,- viņš galanti paklanījās.
-Un kā ar dzērieniem,- jautāju ar mākslīgu vilšanos. Viņš uztvēra manu domu gājienu.
Noliecies manā priekšā, viņš sērīgi savilka acis, atgādinot mīļu kucēnu.
-Diemžēl esmu sagādājis tikai latē kafiju no Arābijas augstākā labuma pupiņām. Vēl būs svaiga govs saldā krējuma putukrējums ar amerikāņu iecienītajiem zefīriņiem,- viņš skumji novilka. Izskatījās, ka viņš ir rokas stiepiena attālumā no asarām.
Es skumji iesmējos un apķēros viņam ap kaklu.
-Tu esi dzīvs zelts!- mana balss uz beigām aizlūza un viņš mani, stipri apķēris, nostādīja uz kājām. Karsti noskūpstījis mani viņš atliecās un nopētīja manu seju. Es viegli nosarku.
-Labi, ka ne dzīvs sudrabs. Tu vismaz vari mani noskūpstīt, nezaudējot samaņu,- viņš sāka smieties.
-Jā, jā, labi vien ir. Tu tikai nepiededzini manas brokastiņas, ja?-
Aši uzspiedu viņam uz lūpām buču un izgāju no virtuves. Dzirdēju, kā viņš nosmejas un man pašai sejā iezagās smaidiņš.
Apsēdos viesistabā uz dīvāniņa un ieslēdzu televizoru. Tur rādīja kādu seriālu. Ciest nevaru visas šīs ziepju operas. Tik salkanas, tik iepriekš paredzamas. Prastas un nenostrādātas.
Uzslēdzu ziņas. Spriežot pēc zinu diktores nopietnās sejas, es šaubos, vai viņai no sirds patīk uzklausīt visas tās līķu skaitīšanas. Tik drūma un nopietna seja tik jaunai un skaistai meitenei nepiestāv.
Paņēmu savu plānotāju un pildspalviņu, kas stāvēja uz galdiņa. Atšķīrusi šodienu rūpīgi pārlasīju sarakstītos darbiņus. Nekas daudz tur nebija. Aplaistīt puķes un apciemot Lieni.
Man tik ļoti pietrūka tās meitenītes. Bez viņas Katijā nebija ne grama dzīvības. Ja Liene aizietu no šīs pasaules, Katijs nekavējoties viņai sekotu. Tas bija redzams. To es tai meitenei nepiedotu. No visas sirds ceru, ka mans dēls ir izvēlējies sievieti ar izdzīvošanas izstingtu. Tādu, kas spēs viņu darīt laimīgu pat neko nedarot. Tagad tā arī bija. Tā meitene tikai gulēja gultā un uzturēja savus sirdspukstus vienmērīgus. Viņa bija dzīva. Tas vien Katijam nozīmēja daudz.
Abi ar Haraldu paēdām brokastis un tad sākām taisīties katrs savās darīšanās. Es uz slimnīcu, bet viņš uz darbu. Labi, ka vismaz kāds strādā un uztur ģimeni.
Jau pēc pusstundas atrados pie slimnīcas durvīm. Es jau no galvas zināju, kur atrodas Lienes palāta, tāpēc pat nevaicājot devos uz attiecīgo palātu. Atveru durvis un mani sirdspuksti tik pat kā nebija dzirdami.
Palātā gulta bija tukša. Jau sapriecājos, domājot, ka Lienīte ar Katiju jau izrakstīti mājās, bet tad es pamanīju zīmīti uz gultas. Tā bija adresēta mirušā sērojošajiem tuviniekiem.
Dārgie tuvinieki,
Esmu satriekts par viņa pēkšņo nāvi, tādēļ, lūdzu, mani neapciemojiet.
Par bērēm es jums paziņošu laicīgi. Vēlos pāris dienas pavadīt vienatnē.

Jūsu sērojošais radinieks K.

Zeme manās acīs sašūpojās, gluži kā iesēdusies šūpolēs. Sajutu, ka manu muguru balsta siena, bet pēcpuse stabili balstās pret zemi. Manas rokas kā divi atstati slējās abās pusēs manam augumam, balstoties uz vēsās linoleja grīdas.
Dzirdēju soļus, kas nāca man ar vien tuvāk un tuvāk. Aizvēru acis un, gluži kā mazs bērns vēlējos pamosties savā gultā. Izlikties, ka tas viss ir tikai slikts sapnis, bet tas tā nebija.
Manas rokas kāds apņēma. Kāda vēsa roka pieskārās man zem zoda un noslīdēja uz kakla, taustot pulsu. Gribēju atbildēt, ka viss kārtībā, bet nespēju. Labi vien bija, ka nespējo, jo nekas nebija kārtībā.
Jutu, ka rokā ieduras kaut kas ass. Gribēju noslaucīt to kas to izdarīja, bet nespēju atrast savas rokas. Es pamazām aizplūdu no sevis. Pēdējā sakarīgā doma bija īsa. Morfijs.