Biju noskrējies. Māte mani atbalstīja, bet tēvs klusēja. Abi pašlaik sēdēja skolā direktora kabinetā. Vainīgs bija viens, nu jau saplēstais, logs. Man sūrstēja mugura. Nu, protams, man vajadzēja pagadīties ceļā Ronaldam. Vēl arvien atceros to, kā viņš atvēzējās ar krēslu un iekrāva man pa muguru. Patīkami tas nebija. Pēc tam, kad biju atguvies no trieciena un uzzinājis, kurš uz mani tēmēja, es atvēzējos un sviedu krēslu atpakaļ Ronaldam, bet viņš, maita ir šausmīgi veikls. Vienmēr skolotāju mīlēts un lolots. Tāds pielīdējs, ka vemt gribējās. Un mana mīļā klase mani atbalstīja. Nu, kāpēc skolotāja izvēlas noticēt Ronaldam nevis visai klasei. Mani vecāki tika izsaukti nekavējoties. Tiklīdz varēju, es izskrēju no skolas, ēkas, kuru neesmu mīlējis un nekad nemīlēšu. Triecos uz autobusu. Iekāpu pirmajā ko ieraudzīju. Man bija paziņas visā valstī. šoreiz autobuss brauc manas krustmātes virzienā. Divu stundu laikā izdomāju šodienas turpmākos plānus. Mani vecāki jau ir pieraduši, ka es blandos pa visu valsti. Viņi ir mans vis stabilākais balsts. Domās izplānoju nākamos gājienus. Aiziešu līdz krustmātes mājai un tur ieiešu mežā. Tad pa mežstrādnieku taciņu uz manu pļaviņu. Pasēdēšu uz celma un paprātošu par dzīvi. Uzsūkšu pļaviņas fantastisko atmosfēru. Man tur tik ļoti patika. Pie sevis pasmaidīju. Mierīgi atlaidos autobusa atzveltnē un sarāvos. mugura pieskārās vietai, kur Ronalds trāpīja ar to krēslu. Manī uzjundī dusmas. Kāpēc viņam nekad nav ne skrambiņas? Visu var labot pie sevis nodomāju un manas lūpas uzplauka smaidā. Manas domas aizvirzījās pie Helēnas. Atcerējos viņas lūpas, augumu un skaistās acis. Tik ideāla sieviete man ir izredzēta. Viņa bija tiešām baudāma. Smalkjūtīga un gudra. Helēna patīk arī maniem vecākiem. Ar skaistu augumu, prātu un statusu sabiedrībā. Skolas labākā karsējmeitene. Vienīgā, kas ir apveltīta ar smadzenēm, no tām visām bārbijām. Man patika tas, kā viņa skūpstījās ar mani. Viņa visiem par mani teica to pašu labāko. Glīts, gudrs un sportisks puisis. Viņas puisis. Pie sevis iesmējos. Daži pasažieri uz mani dīvaini pablenza. Paskatījos pa logu tiklīdz autobuss pieturēja. Apkārtne bija pazīstama. Tad es attapos. Tā bija mana pietura. Pēdējā brīdī izskrēju pa durvīm, kas jau vērās ciet. Uzgrūdos virsū kādai kundzei. Kamēr viņa man kaut ko uzburkšķēja es klusām nomurmināju atvainošanos. Man bija vienalga ko viņa par mani domā. Pagriezos savas krustmātes māju virzienā. Es tik labi pazinu šo vietu. Varētu turpināt iet aizsietām acīm un nekur neieskriet. Pasmaidīju par šādu domu un aizvēru acis. Nogājis piecus soļus, es atvēru acis. Biju nonācis uz ielas. Man pretī traucās mašīna. Satrūkos un ar vienu lēcienu biju atpakaļ uz šaurās ietves. šodien bija tiešām dīvaina dieniņa. Domājot par savu meiteni, tiku līdz krustmātes mājai. Neatskatoties ietraucos mežā. Es atkal skrēju gribēju ātrāk tikt līdz savai pļaviņai. Vēl mazdrusciņ un es jau būšu pļavā. Strauji apstājos zemē kā iemiets. Pļavā kāds bija. Drīzāk kāda. Bija redzams meitenes siluets un mati, kas krita pāri pus mugurai. Šķita, ka esmu šo meiteni jau kaut kur redzējis. Piegāju pie vietas, kur takai gar malām slejas zāle, kas man sniedzas līdz gurniem. Pie gāju pie meitenes. Viņa skatījās manī izbiedētām un samulsušām acīm. It kā mani pazītu, it kā pēc manis ilgotos. Tas bija tiešām dīvaini. Dīvaini saprast, ka kāds, kuru tu nepazīsti pēc tevis izmisīgi ilgojās. Pienācu viņai tuvāk. Viņa ieskatījās man acīs un pēc tam ar skatienu glāstīja manu seju. Sajūta bija kutinoša. Tik dīvaini just šādu skatienu.
-Sveiks,- viņa dzidrā balstiņā mani sveicināja. Lai gan no ārpuses viņa izskatījās pēc mazas meitenītes, viņas balss bija gluži kā nobriedušai sievietei.
-Sveika,- neviļus atbildēju. Mana balss šķita nedaudz dīvaina. Pieaugusi. Paspēru vēl soli tuvāk un viņas acīs skatiens aizmiglojās. Acīs uzmirdzēja asaras un tās pārritēja pār viņas skaistajiem vaigiem. Tās man cauri izšāvās kā simtiem skudriņu. Viņa aši nolieca galvu paslēpjos seju ceļos. Abās pusēs sejai pārkrita pati. Paspēru pāris soļus un jau biju pie celma uz kura viņa sēdēja. Notupos uz ceļiem un vieglītēm uzliku plaukst uz viena viņas pleca. Viņa sāka šņukstēt. Uzliku arī otru roku. Pieliecos tuvāk viņas sejai. Gribēju viņu mierināt un apķert. Mana sirds nespēja pieņemt to, ka šī meitene te viena raud. Tas bija tas, kas neļāva man iet prom. Viņa ar kaut ko bija īpaša. Es to jutu. Viņa pacēla galvu un ielūkojās manās acīs. Izelpoju un viņa paliecās man pretī. Zināju kas sekos, ja es to pieļaušu. Nepazinu viņu, bet likās, ka man tas ir jādara. Jutos tā, it kā kāds man tagad diktētu ko un kā darīt. Atjēdzos tikai tad, kad viņas lūpas jau bija pie manām. Nolēmu labo roku no viņas pleca un iebāzu to savā bikšu kabatā. Darīju to instinktīvi. Es sevi vairs nekontrolēju. Rokas darīja to, ko kāds viņām lika, tikai tas kāds nebiju es. Sajūta bija ārkārtīgi dīvaina. Likās, ka kāds mani ir iegrūdis kaut kur un sataisījies par mani, dara savus netīros darbiņus. Manā sejā parādījās smīns. Tas tik tiešām nebiju es. Noskanēja klikšķis un manā rokā no spala izšāvās nazis. Ko mans ķermenis tagad darīs? Nogalinās meitenei, kuru es iemīlēju?
Izdzirdējusi klikšķi, meitene attaisīja acis. Viņa bija nāvīgi nobijusies. Viņa nobālēja.
-Pagaidi, Katijān,- viņa izmocīti čukstēja. Izmocīti, bet mierīgi. Pēkšņi es atkal spēju kontrolēt sevi. Smīns pazuda un es ievilku naža asmeni atpakaļ spalā. Viņa acīmredzami nomierinājās. Manī radās ziņkāre. Kā viņa mani pazina?
-Kā tu zini manu vārdu? Kā tu te nokļuvi?- Jau atkal tas nebiju es. Balss bija asa.
-Mani sauc Liene. Es te pat dzīvoju. Bieži nāku uz šejieni...- viņas balss drebēja.
-Liene? Kā tu zini manu vārdu?- Tagad tas biju es. Centos pateikt maigi, bet manu balss toni tomēr kāds vēl arvien kontrolēja. Viņa saminstinājās. Kaut kas te nav tīrs.
-Es... es... Nu, es...- viņa stostījās. Viņa bija tik skaista. Atkal viņas acīs uzmirdzēja asaras. Es atmaigu. Viņa bija tik neaizsargāta, ka es nespēju viņu nemierināt. Pēkšņi debesīs uzzibsnīja zibens. Atskanēja pērkons un Liene nodrebinājās. Nabadzīte izskatījās tik izmocīta. Es saņēmu viņas plecus. Brīdi mēs nosēdējām uz tā paša celma. Uzdevu viņai dažus jautājumus. Viņa atbildēja tik dedzīgi, ka bija redzams, ka ir kaut kas ko viņa negrib, nevar, vai nedrīkst man teikt, bet to viņa cenšas kompensēt ar atbildēm uz maniem jautājumiem. Centos uzminēt ko tieši viņa man nesaka. beigās paliku pie tā, ka tas ir tas, kā viņa mani pazīst, kāpēc esmu viņai tik nozīmīgs. Viss, kas saistījās ar mani. Ik pa brīdim viņa noglāstīja manu vaigu un pēc tam smagi nopūtās. Pēc kāda laiciņa mēs sākām skriet uz lapenītes pusi. Zināju, ka viņa man kādreiz pateiks to, ko viņa slēpj. Es to jutu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru