Bijām ceļā uz manu kafejnīcu, lai pabrokastotu. Viņam garšoja mūsu kafejnīcas virtuvē gatavotās siera pankūkas. Tādejādi viņš mani piespieda braukt tieši uz turieni. Piebraucām pie sarkanu ķieģeļu ēkas ar lielu uzraktu Kafejnīca ’’Gold berry’’. Kafejnīcā ienācām rokās sadevušies. Protams, tas piesaistīja Kristas skatienu. Nopūtos. Viņa tiešām bija ļaunatminīga un vēl ar vien dusmojās par to, ka es neatzinu viņas taisnību. Bet, nē. Viņas skatiens drīzāk bija skaudīgs. Nu, tā. Jauki. Viņa bija greizsirdīga. Kā gan es to varēju neiedomāties. Es taču nebiju vienīgā, kas katru dienu vaktēja, kurš viņu apkalpo. Nebiju vienīgā, kura par katru cenu centās piesaistīt viņa uzmanību un vērot viņa reakciju. Mēs apsēdāmies pie viņa izvēlēta galdiņa. Veiksme šodien noteikti nebija manā pusē. Krista nāca uz mūsu pusi bez jebkādām pieklājības pazīmēm sejā. Es nopūtos un centos sevi saņemt rokās. Paskatījos Katijānam acīs un viņš, uztvēris manu skatienu, uzsmaidīja neviltotu smaidu. Atbildēju smaidam un pacēlu galvu, lai ieskatītos acīs Kristai, kas tik tikko bija pienākusi pie mūsu galdiņa.
Kristas perspektīva
Atgriezos pie letes. Tas vīrs pie septītā galdiņa mani šausmīgi tracināja. Sākumā viņš noslaucīja rokas galdautā. Pēc tam, ēdot pankūkas ar zivi, skaļi un uzkrītoši čāpstinājās. Vēlāk, pasūtījis zemeņu pudiņu, apgalvoja, ka viņam ir alerģija pret zemenēm. Un vispār šeit nekad neskan viņa augstumiem atbilstoša mūzika. Viņš vēloties viduslaiku stila mūziku. Teicu, ka mūzikas izvēle un atskaņošana nav manā pārziņā. Tad viņš sāka kliegt pa visu kafejnīcu. Viņam viss esot apnicis un šī kafejnīca neatbilst vispārējām normām. Centos viņu mierināt, līdz brīdim, kad man aptrūkās pieklājības frāzes. Viņš it kā nomierinājās un pasūtīja spēcīgu grādīgo dzērienu kokteili. Mans pienākums bija sagādāt viņam to. Tiklīdz viena glāze bija tukša, viņš skaļi lamājās un, piecēlies kājās, saļima tur pat pie galdiņa. Papildus tam parāva galdautu, cenšoties noturēt līdzsvaru, un uzvilka visus netīros traukus un puķi sev uz galvas. Iekšēji es par viņu smējos, bet ārēji centos paust līdzjūtību, lai nepadzītu pārējos klientus. Baidoties, ka viņš vēl vairāk sabojās kafejnīcas inventāru, es izsaucu policiju un mediķus, sakot, ka mums kafejnīcā atrodas piedzēries pusmūža vīrietis, kas bojā inventāru. Viss notika diezgan ātri. Divu minūšu laikā atbrauca policija un mediķi. Mediķi ātri uzlika apsējus uz vīrieša brūcēm, ko viņš bija ieguvis uzraujot sev galda saturu, bet policija uzreiz pēc tam arestēja vīru. Pa to laiku mēs, kafejnīcas darbinieki ātri sakopām negadījuma vietu. Izsaukto dienestu mašīnas aizbrauca un diena turpinājās. Centāmies noslēpt savu satraukumu un mierinājām pārējos klientus. Pāris klientu aizgāja, bet visi pārējie izlikās it kā nekas nebūtu bijis. Viss bija jauki līdz brīdim, kad pa durvīm ienāca Liene ar viņu. Viņi bija saķērušies rokās, bet bija redzams, ka viss bija daudz, daudz nopietnāk. Jutos nodota. Nespēju atraut skatienu no viņu sadotajām rokām. Es jau nojautu, ka viss beigās beigsies tā. Protams, es cerēju, ka es būšu tā, kas būs ar viņu kopā. Kāds bija tas teiciens? Ak, jā. Kas citam bedri rok, pats tajā iekrīt. Bedri es raku neapzināti. Visvairāk mani kaitināja tas, ka viņi kopā bija tik laimīgi. Zināju, ka skaust nav labi, bet nespēju uz to skatīties savādāk. Viņa man bija kā draudzene. Bet nu jau to droši var norakstīt pagātnes formā. Bija. Tieši tā. Viņa bija mana draudzene. Tik pat kā labākā. Nesaprotu, kāpēc es viņai tā uzticējos. Jutu, kā manī ieplūst naids un dusmas. Un vēl kaut kas, ko es nepazinu. Skaudība? Neapmierinātība? Varbūt privātīpašnieciskums? Nē. Tā bija greizsirdība. Viņa ar viņu darīja sazina ko, kamēr es sēdēju maliņā un pelnīju iztiku. Vai tas bija godīgi? Protams, ka, nē. Tas bija... es pat nezinu kā. Negodīgi, ļauni, riebīgi, egoistiski un briesmīgi. Domās nolamājos tik rupji un sulīgi cik vien spēju, jo viņi nosēdās pie galdiņa, kurš man jāapkalpo. Bija tikai desmit no rīta, bet es jutos pārgurusi. Centos sakasīt sevī pēdējās pieklājības frāzes un devos pie viņu galdiņa. Redzēju, kā Liene cenšas man atvainoties ar savu suņa acu skatienu, bet man bija vienalga. Biju smagi vīlusies. Viņa varēja vis maz man piezvanīt, pateikt vai atrakstīt, ka ir sākusi ar viņu tikties, bet, nē. Man tas ir jāuzzina no tā, ka viņa iesoļo manā kafejnīcā ar viņu pie sāniem. Kad es piegāju pie galdiņa viņi skatījās viens otram acīs un viņš viņai veltīja neviltotu smaidu. Mana greizsirdība bija tik neizmērojama, ka es pagāju viņiem garām. Piegāju pie nākamā galdiņa un savācu netīros traukus. Man nebija jāapkalpo tas galdiņš, bet es nespēju izturēt vēl kaut mirkli viņu tuvumā. Tur bija tik izteikti jūtama mīlestības garša, kas man tagad bija vismazāk vajadzīga. Tāpēc, ka mīlestība nebija veltīta man. Savāktos traukus saliku uz paplātītes un aiznesu uz virtuvi nepaskatoties un abiem mīlniekiem. Man samiglojās skatiens un pār sakaisušajiem vaigiem notecēja rūgta asara. Pie manis pienāca Rebeka. Tie trauki bija jāvāc viņai.
-Kas noticis, Krista? - Viņu nebija iespējams apmānīt. Viņa zināja, ka Lienes galdiņu jāapkalpo man.
-Vai varēsi apkalpot Lienes galdiņu? Lūdzu! Es to nespēju. Es nespēju noskatīties, kā viņi abi tur čubinās viens ap otru. Es to vienkārši nevaru!- čukstēju un izplūdu asarās. Rebeka pamāja ar galvu. Es aizskrēju uz darbinieku telpu. Man bija jāsavācas. Pasaulē taču ir miljoniem citu vīriešu. Noslaucīju asaras. Paskatījos spogulī. Man jāsaņemas. Viss būs kārtībā. Ārēji viss bija labi, bet tiklīdz es iedomājos, ka man jāiet atpakaļ uz kafejnīcu, es izplūdu asarās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru