vecs, vecs stāstiņš (2007. gads)

Reiz dzīvoja sniega karaliene. Viņas sapnis bija pakļaut visu karaļvalsti sniegainai valdīšanai mūžīgi! Sniega Karaliene bija stingra, bet arī viņai bija sirds. Viņas padotie bija Sniega Vētru valdnieki un valdnieces. Viņai paklausīja arī pati sīkākā sniegpārsliņa, mazākā lāsteka un vissīkākais ledus gabaliņš. Viņu paklausīja visi, kas kaut mazākajā mērā ir saistīti ar ūdeni un aukstumu. Tā Sniega Karaliene dzīvoja vēsā mierā līdz brīdim, kad atnāca vēstule no Ziemeļpola (Viņa dzīvoja Dienvidpolā)! Vēstules sūtītājs bija pats Ziemeļu Karalis. Viņš braukšot ciemos! Nu, Karalienei bija jāsarīko pienācīga Ziemeļu Karaļa uzņemšana. Tas tik bija darbiņš! Tika klāti galdi puskilometra garumā. Izrotāta katra eglīte, katrs krūmiņš gan ceļa malā gan meža biezoknī... Darba bija daudz. Katra sniegpārsliņa no miljons līdzīgajām bija ‘’apbruņota’’ ar savu pienākumu un uzdevumu. Bija ĻOTI liela rosība pa visu dienvidpolu. Tāda mēroga notikums bija reizi 10 gados, tādēļ visi ļoti centās un pūlējās, lai šis pats būtu neaizmirstams ar savu krāšņumu un bagātumu! Uzdevumus dalīja pati Karaliene jo viņa perfekti pārzināja kas un kā vislabāk paveiks šo darbiņu. Karaliene bija visiem piekodinājusi visu izdarīt cik labi vien spēj, jo citādi sodīs bargi. Proti, ar fēnu, pannu vai citu karstu ierīci. Pats ļaunākais sods, kas tika piespriests bija izsūtīšana uz tuksnesi vai karstajiem lietus mežiem.

            Kad darbiņi bija galā, visi devās uz ledus pili, lai ziņotu Karalienei par paveikto un saņemtu balvu, pateicību vai kādu citu atalgojumu. Karaliene uzslavēja katru cītīgo un kārtīgo strādnieku. Par laimi neviens šoreiz nebija slikti izpildīts darbiņš. Tas Karalienei ļoti uzlaboja garastāvokli, kas ļāva atraisīties saltajai sirdij un katram strādniekam iedot vēl pa vienam dzīves gadiņam. Visi priecājoties un līksmojot par Karalienes jauko garastāvokli nebija pamanījuši, ka pienāk ilgi gaidītā diena. Tā diena bija klāt! Diena, kad Ziemeļu karaliskā augstība mēros tālo ceļu, lai sasniegtu Dienvidpola Ziemas Karalienes skaisto pili. Viss bija gatavs uzņemšanai. Galdi saklāti, viss izrotāts, ceļazīmes atjaunotas, veikali rekonstruēti. Visi vajadzīgie darbi bija pabeigti, bet, kas tad tas? Pēkšņi pie Karalienes atlido Sniega Putns, kurš pārvadā steidzamo pastu. Viņam nebija diez ko gara vēstule, bet ar ļoti svarīgu tekstu.

-Dārgā Sniega Karaliene!

Esmu spiests atcelt manu apciemojumu, jo es esmu smagi saslimis ar karsoni.

Vēlreiz es ļoti atvainojos. Es ceru, ka Jūs spēsit man piedot.

Jūsu Ziemeļu Karalis.

Karaliene trīs reizes izlasīja šo tekstu un tad pati nemanot sasaldēja zīmīti stīvu kā biezu metāla plāksni.-Ak, nē! - tas bija viss ko Karaliene tagad spēja izdvest. Viņa vārījās aiz dusmām. Viņa bija gatava sasaldēt lielāko pasaules ūdenskritumu. Izraisīt pasaules vēsturē lielāko sniega vētru. Tādu, ka sapnis par baltiem Ziemassvētkiem Ēģiptē piepildītos. Bet tad viņa spēji nomierinājās. –Ziemassvētki!-no viņa izsaucās nedzīvs, noskumis čuksts,-Parīt būs Ziemassvētki!-tagad viņas balsī bija jaušams pārsteigums. Nevis neliels pārsteigums, bet milzīgs! Viņa tik ātri kā vējš iztraucās ārā no pils galvenās zāles un pēc piecām sekundēm jau bija pie mikrofona, kas bija savienots ar skaļruņiem visās telpās. –Uzmanību!-skanēja pazīstama balss no skaļruņiem. Visi ieklausījās.- Visiem pārstāt dekorāciju noņemšanu! Esošajām dekorācijām pievienojiet Ziemassvētku dekoriņus! Parīt būs Ziemassvētki!- viena pavēle skanēja pēc otras. Katra nākamā pavēle paskaidroja iepriekšējo. Tiklīdz izskanēja atļauja jebkādā veidā iedvest Ziemassvētku noskaņu visos strādnieciņos ieviesās viltīgs smaidiņš. Viņiem visiem bija idejas, kā šīs dienas laikā iedvest Ziemassvētku sajūtu. Tika nodarbinātas visas krāsnis un pat kamīni lai pagatavotu Ziemassvētku gardumus. Tika rotātas tūkstošiem piparkūku. Un kā jau kārtīgos Ziemassvētkos pienākas tika atvesta skaista, liela un zaļa eglīte. Viņa slējās trīs stāvu augstumā. Visas pils iemītnieki rotāja eglīti un pati Karaliene uzlika lielo zvaigzni pašā egles galotnē. Šie patiešām bija neaizmirstami Ziemassvētki ar visiem jaukām beigām. Pateicoties Karalienes centībai katra sniegpārsliņa, lāsteka, un jebkura dzīvā radībiņa, kas bija palīdzējusi Ziemassvētku veidošanā saņēma mīļu dāvaniņu.

Beigas

Likteņa šūpolēs

Prologs

Liktenis ne vienmēr ir tik paredzams un izplānojams, cik mums liekās. Dažkārt liekas, ka es šūpojos tādās kā šūpolēs. Vienu brīdi plivinos mākoņos, bet nākamajā atmuguriski slīdu lejup. Ar likteni ir ļoti bīstami spēlēties. Nekad nevar zināt, kādu spēli tas patiesībā spēlē. Diemžēl man ir pieredze. Brīdī, kad man rokās bija visi dūži, viņš sāka spēlēt domino. Viņa gājieni nav iepriekš paredzami. Nav iespējams viņa gājienos saskatīt kādu stratēģiju. Viņš ir nevainojami noslīpēts spēlmanis. Nekad nevienam neatklāj savus īstos plānus. Vienīgais pēc kā var vadīties ir viņa pamata motīvs. Uzvarēt.

-1-

Es, dzīves labestības pamests, gulēju uz meža sūnainās zemes un skaitīju skudras. Man nebija ne iemesla, ne vēlēšanās, ne spēka piecelties. Es jau stundu gulēju ar zemi piekrautu muti tur, kur tie bandīti mani atstāja. Mani vecāki labāk izvēlējās simts zaļots un ar medījuma gaļu piekrautu zārku, kas pašlaik tika aprakts zem zemes, kaut kur tālu prom, nekā mani dzīvu un veselu.

Mans tēvs bija skops. To es zināju, bet es nezināju to, ka viņš ies tik tālu. Gremdējos atmiņās par to dienu, kas manu dzīvi izmainīja līdz pašiem pamatiem. Visus manus sapņus nocirpa pašā saknē. Rupji izrāva no visiem plāniem.

Mani piekāva un atņēma man naudu. Viņiem ar to nepietika. Viņi gribēja vēl simts dolārus kā izpirkuma maksu. Viņi mani nolaupīja un kropļoja, tādā veidā sagatavojot foto sesijām, kuru augļus sūtīja uz manu māju. Bildēs es biju redzams izvārdzis, piekauts, apgraizīts un asiņains.

Mans tēvs visu to uzņēma kā nodokļu paaugstināšanu. Mierīgi un bez liekām emocijām. Tas mani sagrāva. Viņš atteicās dot bandītiem kaut centu. Visa mana karjera bija izpostīta. Viņš pat uz draudiem mani nogalināt atbildēja ar mierpilnu labi.

Vienu reizi man iedeva telefonu, lai es varētu aprunāties ar tēvu. Lai es varētu viņu piespiest mani izglābt un noziedot tos simts dolārus. Viņš ar mani runāja nicinošā un nosodošā tonī. Vairākas reizes izskanēja vārdi pats esi vainīgs un tā tev arī vajag. Brīdī, kad teicu, ka viņi mani nogalinās viņš atbildēja lietišķā tonī.

-Labi, tad es jau laicīgi pasūtīšu zārku un kapakmeni. Nesatraucies, bēres būs greznas kā kāzas. Vai tu gribēsi baltas vai sarkanas rozes?- viņš domāja tikai par naudu un saviem izdevumiem. Varu saderēt, ka manis izpirkšana būtu daudz vieglāka un lētāka, bet te nu stājas viņa aizspriedumi par naudu slikta cilvēka rokās.

Nesaprotu, kāpēc bandīti mani vienkārši nenogalināja tur pat uz vietas? Kāpēc viņiem vajadzēja atvest mani uz mežu un atstāt mani vienu ar rokas pulksteni un ūdens pudeli? Pulksteni viņi man atdeva ar domu, lai es skaitu savas stundiņas līdz nāvei. Cik, jauki!

Dziļi ieelpoju un uzreiz sarāvos sāpēs. Man bija lauztas ribas. Un kāja. Un viss ķermenis kā nosēts ar zilumiem un griezuma vietām. Tajās divās nedēļās, kuras pavadīju viņu aizbildniecībā es krasi mainījos. Vairs nelīdzinājos tam Rihardam Rūsam, kurš es biju pirms liktenīgās dienas.

Man vārdu izvēlējies tēvs. Diemžēl es nebiju tik labs kā viņš bija gaidījis. Es nekad viņa acīs nespēju attaisnot viņa cerības. Vienmēr par mani labāks viņam likās mans lielais brālis Sebastijāns. Katru dienu man nācās klausīties tēva slavinājumus viņam un nicinājumu man. Bastijs tā, Bastijs šitā, bet tu, Rihard, neko.

Tas bija viņa iemīļotais sauklis. To viņš skandēja katru mīļu brītiņu. Vismaz man bija mamma. Viņa mani atbalstīja it visā, ko es darīju. Zinu, ka tad, ja viņai būtu lemšana par naudas summām, ko bandītiem pārskaitīt, viņa nevilcinoties viņu kontā ieskaitītu kaut vai miljonu.

Viņas acīs dzīvība un veselība ir svarīgāka par naudu. Tagad saprotu, ka viņai bija taisnība. Pilnīga taisnība. To darītu arī meitene, kurai pieder mana sirds. Sāra. Viņa mani pieņemtu pat izkropļotu un bez naudas.

Sapratu, ka es smagi kļūdījos, domājot, ka man iemesla kustēties. Man tomēr iemesls ir. Un tā ir viņa. Sāra. Viņas dēļ es darītu visu. Pat atgrieztos pie viņas. Pat tagad neņemot vērā pulsējošās sāpes aizvilktos līdz civilizācijai. Man ir jākustas. Jo ātrāk, jo labāk.

Pacēlos uz elkoņiem un man sāpes stipri iedūrās ribās. Ar skaļu vaidu atkritu atpakaļ ar seju sūnās. Man sāpēja visas maliņas. Likās, ka kustība ir neiespējama. Ja es tagad ieraudzītu Sāru. Kaut vai dzirdētu viņas balsi. Man viņas tik ļoti pietrūka.

Saņēmos vēlreiz. Paslējos uz augšu un veikli savilku zem sevis apakšā kājas. Tagad es stāvēju rāpus. Visas maliņas smeldza tik stipri, ka sapratu, ka kuru katru brīdi es atkal bezspēkā sabrukšu uz zemes. Bet man ir jācīnās. Sevis dēļ. Sāras dēļ.

Lēnām paspēru soli uz priekšu. Mans cīņas spars sagrīļojās brīdī, kad sajutu lauzto kāju. Sakodu zobus un centos kaut ko saskatīt caur sāpju asarām, kas bija saskrējušas acīs. Viss bija izplūdis kā miglā.

Brīdī, kad skatiens noskaidrojās spēru nākamo soli. Tas nebija tik sāpīgi. Atkal solis ar ievainoto kāju. Atkal acis aizmiglo karsti kvēlojošas asaras. Lēnām rāpoju paša izvēlētajā virzienā.

Pēc mokpilnas stundas sperot soli pēc soļa manīju, ka mežs manā priekšā kļūst retāks un kādus divdesmit metrus uz priekšu spīd spoža saules gaisma. Izcirtums vai varbūt ceļš.

Mani soļi kļuva ātrāki un sāpes asākas. Noriju siekalas, kurām bija jūtams asiņu piejaukums. Iznācis līdz vietai, kur spīd saule es novēlos mazajā pļaviņa. Nē, te nebija ne izcirtums, ne ceļš. Te ir dzelzceļš. Abos virzienos sliedes stiepjas bezgalīgi tālu kā divas paralēles. Ne vilcienu, ne cilvēku, ne staciju nav tuvumā.

Mana elpa kļūst ar vien saraustītāka un vairāk līdzinās elsām. Man izlaužas izmisuma asaras, kas lēni rit pār vaigiem. Tik pat kā nekad savos septiņpadsmit gados neesmu raudājis. Tagad saprotu, ka tas nemaz nav tik traki, kā biju domājis. Tas rada patīkamu atvieglojumu. Un vājuma sajūtu.

Jūtos vājš un viegli ievainojams. Jūtos ļoti dīvaini. No pārdomām mani izrauj kāda dīvaiņa skaņa. Tāda kā klaudzēšana tālumā. Pieklusināta, bet ar katru sekundi kļūst ar vien skaļāka. Tā ir ļoti ritmiska. Tidik, tidik, tidik... Skaņa kļūst ar vien skaļāka un izteiktāka. Tidik, tidik, tidik...

Tā liekas tik pazīstama un reizē sen nedzirdēta. Skaņa nāk tāluma vietā, kur iestiepjas sliedes...tā nāk no vilciena. Vilciens! Tas nozīmē cilvēkus. Cilvēki nozīmē palīdzību! Paldies Dievam.

Ar pēdējiem spēkiem uzrāpoju uzkalniņā un nosēžos starp abām sliedēm. Viņam mani jāpamana. Gan jau viņš apstāsies un uzņems mani. Es saslejos uz kājām un apsēžos tupus. Ar rokām balstos pret akmeņaino zemi. Vilciens nāk ar vien tuvāk. Man acīs iekrīt kaut kāds balts plankums un melnas strīpiņas uz vilciena priekšējā stikla.

Vilciens brauc tuvāk un es redzu, ka baltais plankums ir kaut kāds avīzes gabals, kurš aizsedz vadītāja skatu. Melnās stīpiņas ir loga tīrītāji, kas bezspēcīga cenšas redzes traucēkli aizbīdīt nost. Manī izplatījās bailes. Vilciena vadītājs mani neredz. Vilciens nebremzēs.

Saprotu, ka jābēg, bet manī ataust jauna atklāsme. Šī ir reāla iespēja mirt bezsāpīgā nāvē. Nekāda noasiņošana, dehidrācija vai mocīšanās sāpēs. Izvēle ir manās rokās. Vilciens ir piecu metru attālumā no manis. Pēdējā iespēja. Dzīvot vai mirt. Es izvēlos un sāku rīkoties. Mana rīcība izmaina visu manu dzīvi. Rezultāts cīņā ar likteni 1:1 manā labā.

-2-

Sāpīgi piezemējos netālu no sliedēm. Roka viegli nokrakšķēja un tajā vietā izplūda karstums un dedzinošas sāpes. Nedomājot iekaucos un pierāvu roku pie lūpām.

Dzirdēju kā vilciena sliedes čīkst, vilcienam bremzējot. Tas pilnībā apstājās tikai tad, kad pēdējais vagons bija pabraucis man garām. Nokrakšķēja durvju eņģes un no vilciena izbira pāris cilvēku grupiņas ikdienišķās drēbēs. Viņi straujā solī nāca pie manis. Sadzirdēju jau vilcienā uzsākto sarunu...

-Robin, viņš tur gulēja jau ilgi. Paskaties kāds viņš netīrs. Vai tiešām mums tas jādara?- jautāja zēna balss.

-Neir, viņš arī ir cilvēks. Tas, ka cilvēku piemeklējusi nelaime nav viņa vaina. Un vispār ko tu par viņu zini, lai varētu spriest?-

Dobjš vīriešu balss tonis iesēja manī cerību, ka varbūt mana nākotne būs gaišāka, nekā man šķiet.

-Mums viņš būs jānogādā pilsētā, ja vien gribam viņam palīdzēt,- ierunājās sieviete.

-Bet, Linda, vai tu taisies par viņu maksāt? Un ko teiks Lems? Viņš mūs visus atlaidīs!- Neirs īdēja.

-Neir, pievaldi savu muti! Mūsu galvenais uzdevums ir palīdzēt tiem cilvēkiem, kam tas ir vajadzīgs,- ierunājās vēl viena sieviete. Pēc balss likās sprigana un ar bīstamu temperamentu.

-Nu labi, Alise, droši dariet kā gribat. Ziniet, ja boss man kaut ko jautās, tad es tā arī teikšu, ka es nebiju tas, kurš to uzsāka,- Neirs nelikās mierā.

-Nu, viss. Pietiek Neir. Ja tev kaut kas nepatīk ej un sēdi vilcienā. Neviens tev neliek palīdzēt. Tad arī mēs teiksim, ka tu atteicies palīdzēt bezpalīdzīgam cilvēkam,- atkal Robins ierunājās.

Grupiņa bija jau gandrīz pie manis. Tagad viņi sāka apspriest manu stāvokli. Lauzta kāja un roka. Dziļa brūce mugurā un vairāki griezumi sejā. Kāds noliecās pār mani un man sejā uzvēdīja sieviešu smaržas. Viegls un salds aromāts. Tā laikam ir sieviete, kas pirmā mani aizstāvēja. Linda.

-Kungs, vai jūs mani dzirdat? Atveriet, lūdzu, acis. Mēs gribam jums palīdzēt,- meitene runāja maigi un saudzīgi.

Es atvēru acis un samiedzu dēļ spožās gaismas, kas ielija manās acīs. Sievietei, kas tupēja manā priekšā bija blondi mati un gaišas acis. Viņas seja bija nedaudz bērnišķīga. Apaļi, nedaudz iesārti, vaigi, taisns deguns un pilnīgas lūpas. Viņa bija kā maza porcelāna lellīte.

Viņas smalkās rokas pasniedzās pie manas sejas un ar kaut kādu baltu drāniņu noslaucīja manu seja. Tiklīdz viņa auduma gabalu paņēma nost no manas sejas es pamanīju, ka viss baltais audums ir netīra ar dubļiem un asinīm.

-Mēs tevi iecelsim vilcienā un aizvedīsim līdz slimnīcai, labi? Tur es par tevi parūpēšos,-

Viņa ar mani runāja gluži kā ar mazu bērnu. Lēnām un nesteidzīgi.

-Domā, ka viņš saprot? Varbūt viņš ir Krievs?- Neirs iesmējās.

-Tu vēl esi te? Ja tu šitā turpināsi, atlikušo nedēļu varēsi pavadīt slimnīcas palātā,- Lindas balss bija pilna naida.

-Jā, kā tad. Sēdēšu palātā un skatīšos kā tu glaudi šitam puisītim galviņu,- viņš aizgriezās un sāka soļot uz vilcienu.

-Vēl viens vārds un tavi tuvinieki tevi atradīs morgā,- Alise zemā balsī draudēja.

-Vai, vai, vai, kā es nobijos, saulīt. Labi, iešu uz vagonu un pabeigšu ēst savu ķīseli,- Neirs nosauca un pazuda vagonā.

Abas meitenes bezspēcīgās dusmās nopūtās un saskatījās.

-Zini, man viņu labpatiktos pataisīt par ķīseli,- Alise nočukstēja un abas izplūda smieklos.

-Labi, meitenes, tagad pie darba. Iedabūsim viņu vagonā,- nodārdēja Robina balss.

***

Tā nu es, pateicoties divām neatlaidīgām medmāsiņām, vienam galvenajam ārstam un viņa palīgam, nokļuvu slimnīcā. Visi pret mani izturējās mīļi un saudzīgi.

Man uztaisīja pāris operācijas un tagad, ja es sastaptu kādu vecu paziņu, netiktu atpazīts. Manai sejai pārvilka citu ādu, jo mana iepriekšējā bija sabojāta tik tālu, ka man nāktos dzīvot kā kroplim visu mūžu.

Mana roka, kāja, un ribas ir nosaitētas un ieģipsētas. Slimnīcā man nāksies pavadīt vēl pāris nedēļas līdz viss sadzīs. Varēs izņemt šuves, balstāmās skrūves un noņemt ģipšus. Esmu iepazinies ar abām medmāsiņām, kas izglāba manu dzīvību.

Linda man ļoti patīk, jo pret visiem saviem pacientiem izturas mātišķi un atbildīgi. Viņa tiešām man atgādina mazu, smalku lellīti. Viņas blondie mati slimnīcā vienmēr ir savīti bizē, kas nokarājās pār viņas plecu. Slaidajās kājiņās vienmēr ir gaišas siksniņ kurpes un uz lūpiņām ir viegls spīdums. Skaista, bet nav mans tips.

Alise ir ļoti skaista rudmate ar vairākiem vasarraibumiņiem uz deguna. Viņas acis ir mistiski zaļas un seja ir maza un smalka. Viņas mati ir rūsgani un veselīgi spīdīgi. Seju vienmēr rotā smaids. Alise man asociējas ar dabas bērnu. Augumā mazu, bet garā spriganu. Man viņa ļoti iepatikās.

Abas katru dienu apciemo mani un atnes pa kādam gardumam. Abas rūpējas par mani tā, lai es vienmēr būtu paēdis un izgulējies.

Vienu dienu pie manis atnāca psihologs. Vaicāja, kas ar mani notika un kā es pēc notikušā jūtos. Es netaisījos atklāt, kas es esmu par cilvēku, tāpēc nosaucu savu otro vārdu, kas kļūs par manas jaunās identitātes pamatu. Tagad atsaucu atmiņā saspringto sarunu...

-Labdien, mani sauc Leonards un es esmu psihologs. Es gribētu, lai jūs man pastāstāt par savu nelaimi,-

-Labdien, piedodiet, bet es pašlaik nevēlos runāt. Esmu noguris un vēlos gulēt,- centos viņu atgaiņāt.

-Kā jūs, lūdzu, sauc?- viņš apsēdās uz manas gultas malas un no jakas iekškabatas izvilka pabiezu blociņu.

-Es esmu noguris,- skatījos viņam acīs un cerēju, ka viņš beidzot liks man mieru.

-Atkārtošu jautājumu. Kā jūs sauc?- viņš ietiepīgi skatījās man acīs.

Sapratu, ka no viņa vaļā netikšu. Kopš šī brīža man būs jauna identitāte. Vairs nebūšu nekāds Rihards.

-Piedodiet, bet es neatceros. Manas atmiņas laikam ir pazudušas. Atceros, ka mani nolaupīja bandīti un daudz sita, bet vairāk neko,- ieelpoju un aizturēju elpu. Cerēju, ka viņš man noticēs.

-Labi, labi, atmiņas var atgūt tad, ja to cenšas. Pamēģināsim,- viņš aši pierakstīja kaut ko blociņā un tad pievērsās man.

-Mums jums būs jāizdomā kāds vārds, kas kalpos kā pagaidu risinājums. Piemēram, Ramons,-

-Nē, Ramons, nē. Labāk Ričards. Man nepatīk vārds Ramons,- psihoterapeits pamāja ar galvu.

- Tātad, Rihard,- es salēcos. Laikam tomēr nevajadzēja izvēlēties tik līdzīgu vārdu.

-Ričards, Leonard, mani sauc Ričards,- manā balsī viegli pavīdēja panika.

- Mm, labi. Ričard. Izstāsti man vairāk par to, ko tu atceries,- viņa acis atkal aizlīdēja pie blociņa.

Pie manas gultas pienāca Alise. Viņa nolika paplātīti uz mana galda un apsēdās uz krēsla, kurš bija piebīdīts pie manas gultas.

-Čau, Rič, kā jūties?- viņas seja mirdzēja smaidā.

-Čau, Alis, viss kārtībā. Un kā tu?- sievietes ir tik paredzamas. Es pilnībā jūtu kā viņa mani aicina to pajautāt.

-Man šodien iedeva brīvdienu. Atnācu pie tevis, lai tev nebūtu visu dienu jānīkst vienam,-

Viņa nobēra vārdus un pieliecās pie manis, lai man uz vaiga uzspiestu mīļu buču. Es iesmējos, bet viņa nedaudz nosarka.

-Vai tad tu negribi ar draudzenēm aiziet uz veikalu vai vēl kaut kur?- saraucu vienu uzaci un uzsmaidīju viņai.

-Nu, par cik Linda jau aizbrauca uz kino, es nolēmu, ka kādam tevi ir jāpieskata,- viņa iespurdzās.

-Un ko tu tagad ar mani darīsi?- apsēdos sēdus un aicināju viņu piesēst uz manas gultas.

-Likšu lai tu apēd visu ēdienu līdz pēdējai kripatiņai,- viņa iesmējās un pasniedza man paplātīti ar ēdienu.

-Labi, mammu,- ar galvu paklausīgi paklanījos viņai. Viņa iespurdzās un ielika man rokā dakšiņu.

-Aizver muti un ēd,- viņa to pateica nopietni, bet tad sāka es izplūdu smieklos. Viņa apmulsa.

-Kas? Ko es tādu pateicu?- viņas uzacis savilkās uz augšu.

-...aiztaisi muti un ēd...- knapi starp smiekliem izmocīju.

Viņa mirkli apdomājās un tad arī sāka smieties. Cik, gan neiespējamas pavēles cilvēki mēdz citiem dot.

-3-

Pēc četriem mēnešiem...

Sēdēju savā vecajā dīvāniņā un grauzu pistācijas. Manus sānus sildīja meitene, kas pavisam nejauši pirms kāda laika izkāpa no komandējuma vilciena un izglāba manu dzīvību. Alise. Šajā mazajā rudmatē es iemīlējos un tagad mēs pavadām kopā gandrīz katru vakaru.

Nesen dabūju gan darbu, gan naudu un tajā skaitā arī dzīvoklīti. Pavisam maziņu turklāt vienistabu, bet ar elektrību, ūdeni un kanalizāciju. Ko gan man vairāk varētu vajadzēt?

Alise nočāpstinājās un izvilka čupačupu no savām maigi rozā lūpām. Piecēlusies, viņa līganā gaitā aizgāja līdz logam un to attaisīja, lai telpā ielaistu svaigu gaisu. Tā te tiešām bija maz, jo visur apkārt bija iedegtas simtiem mazo tējas svecīšu, kas radīja romantisku gaisotni.

Tā bija Alises ideja. Viņas pavārmāksla, svecītes un mana roku veiklība masāžā. Mēs runājām ļoti maz, jo sapratāmies vien ar acu skatienu. Viņas acīs es spēju lasīt gluži kā grāmatā. Tās nemeloja. Vienmēr runāja atklāti un bez aplinkiem.

Pienākusi man klāt, viņa apsēdās dīvāna otrā galā un izstiepa savas garā, slaidās kājas uz manu pusi. Es pacēlu rokas un ļāvu tām iegulties man klēpī. Maigi saņēmu basās 38 izmēra pēdas un ar īkšķiem masēju ieliekumus pēdas viducī.

Alise tīksmi aizvēra acis un iedūdojās. Klausījos viņas balss skaņā un ļāvos domām. Visu šo vakaru Alise bija tāda kā sanervozējusies. Domāju, ka vainīgs darbā gūtais nogurums, bet tagad man ir aizdomas, ka tur slēpjas kaut kas cits.

Viņa ik pa laikam uzsāka sarunu par to, ka viņai ir svarīgi jaunumi, bet tad atkal mainīja tematu, neļaudama man uzzināt šos svarīgos jaunumus. Man tas kaut kā nepatika. Nespēju iedomāties ko tādu viņa man varētu teikt. Nu, labi. Man ir savi varianti, bet kāpēc viņa to nesaka?

-Rič? Man... man tev ir kaut kas jāsaka,- viņa atkal iesāka, bet šoreiz seja bija nopietna un pilna apņēmības.

-Es, nezinu... kā lai tev to pasaku. Nespēju izdomāt, vai tu mani saproti?- viņa stostījās un stomījās.

-Saki kā ir,- manī pamodās sliktā nojauta. Tāda dīvaina sajūta, kas parādās sekundi pirms kaut kā slikta.

-Man... man būs jābrauc uz Indiju,- viņa nopūtās un sadrūma.

-Jauki, brauc. Izpriecājies. Tāpēc mazās mācību apmaiņas arī ir domātas, vai ne?- centos viņu uzmundrināt, bet viņa tikai skatījās manī ar žēlām, nopietnām acīm.

-Kas? Tas brauciens būs ilgāks? Es pagaidīšu. Es vienmēr tevi gaidīšu atpakaļ. Kas ir, Alis? Saki taču kaut ko!- biju tuvu izmisumam.

-Tas brauciens... Mēs ar vecākiem aizbraucam pavisam. Man piedāvāja darbu Indijā bērnu slimnīcā. Tur manas specialitātes ārsti ir nepieciešami daudz vairāk, nekā šeit. Bet ir vēl kas...- viņas acīs vīdēja aizturētas asaras.

-Tu vairs šeit neatgriezīsies? Alis, es braukšu tev līdzi. Brauksim kopā. Lūdzu, nepamet mani,-

-Nē, nē, nē! Es taču teicu, ka ir vēl kaut kas. Noklausies,- viņas balss kļuva ar vien skaļāka.

-Mani vecāki iebilst mūsu attiecībām. Mamma teica, ka man tās jāizbeidz šovakar. Tagad. Vairs nav nekādu mēs. Viss es aizbraucu uz Indiju, bet tu paliec šeit,-

-Alis, nevajag no mušas taisīt ziloni! Šīs nav pirmās attiecības, kur starpā grib iejaukties vecāki. Es tevi mīlu, Alis. Attālums nešķirs mūsu mīlestību. Alis, mēs taču kopā pavadījām tik daudz laimīgus mirkļus, vai tu tiešām gribi to visu pārraut? Vai tu tiešām...-

-Pietiek! Kāpēc tu to padari ar vien grūtāku? It kā man jau tā viss nebūtu grūti! Nē, negribu. Protams, ka negribu. Es tevi arī mīlu, bet, piedod, es nespēju būt pretī saviem vecākiem. Viņi man lika izvēlēties. Ģimene vai tu. Es izvēlējos un tagad pildu savu pienākumu. Un vai zini, es tevis dēļ pārkāpju vecāku teikto. Es šeit ierados, lai atvadītos. Nu, ko.. darīts. Varam ievilkt darbu sarakstā ķeksīti,- viņa pieleca kājās un metās uz durvju pusi.

Atjēdzos un metos viņai pakaļ. Kad tiku līdz viņai, viņa, lielām asarām pār vaigiem tekot, vāca savas mantas. Sametusi visus sīkumus somā un pārmetusi jaku pār roku, viņa aizgriezās un saņēma rokā rokturi. Saķēru viņas roku un viņa apcirtās riņķī pret mani.

-Lūdzu, lūdzu, ļauj man aiziet. Es nespēju...- viņa sāka šņukstēt.

Apķēru viņu savā lāča apskāvienā un iegremdēju degunu viņas rudo matu jūrā. Rozes un vaniļa. Un vēl smalkas sieviešu smaržas. Man tas pietrūks. Visa. Smaržas, garšas, izskata, mirkļu un jūtu. Tā visa. Visas šīs tuvās mīlestības, kurā biju iepinies.

Alise pacēla galvu un piekļāvās manām lūpām. Tas bija atvadu skūpsts. Atrāvusies no manis, viņa pēdējoreiz saņēma manu roku. Aizgriezās, atvēra durvis un bija prom.

Dzīves varavīksne (prologs)

Prologs

Es jutos tukša. Savādāk to vienkārši nevar izteikt. Esmu stājusies pretī nāvei biežāk, nekā sešpadsmitgadniecei pienāktos, bet vienmēr man blakus bija kāds, kas izglāba manu dzīvību, ziedojot savējo. Vēlreiz, sēžot savā istabā, it kā drošībā, neko neredzošām acīm vēros pret sienu, atceroties šodienas traģisko notikumu. Vēlreiz izdzīvoju savu vecāku letālo mēģinājumu mani glābt, pasargāt. Visas manas maņas pārņēma atmiņas...

Mēs- es, māte un tēvs, sēžam restorānā. Ir rīts. Skan klasiskā mūzika. Koncertflīģelis un vijole. Tikko pasūtījām smalkas brokastis un tagad gaidām, līdz oficiants tās mums pasniegs. Dzērieni mums ir trīs sulas. Nobrīnos, jo māte vienmēr ņem vīnu. Man rodas aizdomas, ko apstiprina mātes turpmākie vārdi. -Liene, mēs šodien gribējām tev kaut ko pateikt,- māte to teica saņemdama tēva roku. -Tev būs brālītis!-tēvs pasteidzās pirms mātes. Es pasmaidīju. Iekšēji es līksmoju, jo jau sen biju vēlējusies maziņu brālīti vai māsiņu, ko audzināt, mācīt un mīlēt. Tēvs, redzēdams manu nepiespiesto smaidu, pārliecas pāri galdam un uzspiež man uz vaiga bučiņu. Māte iesmejas. Es arī grasos iesmieties, bet pēkšņi mani pārņem dīvaina sajūta. Viss ko vēlos ir paķert savus vecākus un bēgt. Es jau pieceļos kājās, bet pēkšņi man sareibst galva. Saprotu, ka atrodos uz grīdas. Pāris cilvēkiem aizraujas elpa. Citi iekliedzas. Pie manis piesteidzas oficiants. Dzirdu balsis, bet tās skan tik tālu, ka nevaru izšķirt vārdus. Gribu atbildēt, bet nevaru. Pār manu galvu nolīst glāze ūdens un es attopos. Oficiants noliek uz galda tukšu glāzi un iedod man dvieli. - Atvainojiet, kā jūtaties?- viņš stingrā, bet pieklājīgā balsī vaicāja. - Man reibst galva. Varbūt jāiziet paelpot svaigs gaiss,- atbildēju. Oficiants palīdzēja man piecelties un veda mani ārā. Redzēju vecāku uztrauktos skatienus, bet es tikai nomierinoši pamāju ar galvu, lūgdama viņus palikt turpat. Oficiants mani pārveda pāri ielai, lai es varētu apsēsties uz soliņa parkā. Man sāka pāriet reibonis un oficiants aizgāja atpakaļ uz restorānu. No šejienes pavērās skats uz parku ar strūklaku un skaistiem ziediem, bet es lūkojos uz restorānu pāri ielai, pa kura skatlogu redzēju savus vecākus. Viņi sarunājās savā starpā un pēkšņi man atkal uzmācās tā dīvainā panikas sajūta. Es sakrustoju savas rokas un iespiedu ribās, lai nedarītu neko pārsteidzīgu. Vēlreiz pārdomāju to brīdi, kad man sareiba galva restorānā. Un tajā mirklī es sapratu kādēļ tas viss notika. Es saodu gāzi! Viena dzirkstele un viss, kas atrastos tuvumā uzietu gaisā! Bez jebkādas vilcināšanās es pārskrēju pāri zālājam, lai tiktu uz restorānu. Man vajadzēja brīdināt vecākus! Bet tiklīdz tiku līdz ielai, notika tas, no kā es baidījos visvairāk. Viss notika ātri. Nebija nekāda palēninājuma, jo tas notika pa īstam. Pateicoties adrenalīnam es spēju saskatīt visu vienlaikus. Redzēju, kā oficiants ir pie manu vecāku galdiņa. Viņš ir saliecies un ar šķiltavām rokās. Viņš gribēja aizdedzināt sveci. Vienīgo visā restorānā. Tieši manu vecāku priekšā. Mana augošā brālīša priekšā. Un tad viss eksplodēja. Trieciena vilnis mani aizmeta pāris metrus atpakaļ. Atjēdzos parka zālītē ar stikliem visapkārt. Pacēlu galvu īstajā brīdī, lai ieraudzītu, to, kas sagrāva visas manas aklās cerības ieraudzīt vecākus. Māja, kur bija restorāns, manu acu priekšā sagruva. Es sēdēju restorāna skatloga lauskās un skatījos uz restorāna gruvešiem. Viss mans adrenalīns izgaisa un es jutos tik pat trausla, cik šī ēka pēc eksplozijas. Pati mazākā vēja pūsmiņa spētu mani sašķaidīt tūkstošiem gabaliņos. Pamazām ap mani sāka pulcēties cilvēki. Diena jau sliecās uz otro pusi. Daži man atnesa segas, daži kaut ko ēdamu, bet man nebija apetītes. Es tikai lūkojos uz restorāna gruvešiem ap kuru darbojās dažādi glābēji. Policisti atnāca no manis paprasīt liecību, bet vienīgais, ko es spēju bija skatīties policistam acīs un nesākt kliegt. Viņš man iedeva papīra lapu, uz kuras es knapi saprotamā rokrakstā uzrakstīju trīs vārdus. Gāze, sprādziens un vecāki.

Atgriezos tagadnē. Gremdējoties atmiņās biju ļāvusi vaļu šņukstiem un asarām. Man sāpēja krūtīs izrautais caurums. Ikviena lieta šajā mājā man atgādināja par vecākiem. Katra istaba, katra viņu pirktā manta man tagad uzjundīja asaru vētru. Es nespēju tai pretoties. Tas būtu līdzvērtīgi mēģināt apturēt tornādo ar putekļusūcēju. Ik pa laikam man zvanīja telefons. Es to ignorēju. Tāpat neviens nesaprata tās izjūtas, kas manī atradās pašlaik. Istabā ienāca mans kaķis. Mans tēvs viņu nosauca par Čību. Jau atkal tās atmiņas. Aizgriezos no mīļā pekainīša. Pamanījis kustību, viņš ieraudzīja mani. Ar maza kaķēna ņaudienu un trīs lēcieniem viņš bija man klēpī. Čība ieskatījās man acīs un pieglaudās, kā to mēdza darīt manai mātei. Jau atkal sākās atmiņu plūdi, bet šoreiz es biju kā plūdu filtrs. Pie manis palika visi nelaipnie izteicieni, asās piezīmes un strupās atbildes, kas bija adresētas maniem vecākiem. Apjaušot, ka vairs nekad nespēšu neko no tā visa labot, man atsāka tecēt asaras. Sāļas un rūgtas tās bojāja manu kreklu. Ārā jau sāka satumst, bet man nebija vēlēšanās ieslēgt gaismu. Mani atkal sagrāba skumjas. Nespēju sakarīgi padomāt. Vienīgais, ko dzirdu ir tas, ka apakšstāvā noskan atslēgas un atveras durvis. Tā noteikti ir mana krustmāte Sintija. Viens no nedaudzajiem radiniekiem, kurš saprot mani un kuru rūp mans veselais saprāts. Ātri pieskrienu pie spoguļgaldiņa un paķeru salveti. Cenšos nomierināties, jo viņai nav jāredz, cik ļoti man sāp. Nevēlos viņu satraukt. Ar krustmāti man vienmēr ir bijušas lieliskas attiecības. Jau prātā plānojot pateicības krustmātei savācu savus biezos matus vaļīgā copītē. Pārbraucu ar rokām pāri sejai, lai iznīcinātu pēdējās asaru pēdas un dotos lejā. Noskrienu uz pirmo stāvu un pamanu, ka uz mēteļu pakaramā ir melna vīriešu jaka, bet neviena cilvēka nav. Man sametas nedaudz bailīgi ap dūšu, kad es izdzirdu no virtuves nākošās dīvainās skaņas, bet atceroties, ka tam, kurš nesen ienāca ir manas mājas atslēgas. Saņemos un apeju ap stūri. Man priekšā ir virtuve un tur pie ledusskapja sēž kāds cilvēks ar izēstu saldējuma trauku rokās. Šis cilvēks ir mans brālēns Robs un tas saldējuma trauks no rīta bija pilns. Neskatoties uz to, ka joprojām sēroju par vecākiem es gandrīz pasmaidu. Robs ir tik pieaudzis, bet joprojām uzvedas kā bērns. Pieaudzis mazulis. Tā viņa māte, mana krustmāte mēdza ķircināt. Es atbalstījos pret stenderi un lūkojos uz savu brālēnu. Pēdējos 3 gadus nebiju viņu redzējusi. Viņš studēja Anglijā. Pa šiem trīs gadiem viņš bija ļoti mainījies, bet tomēr bija palikušas dažas iezīmes, pēc kurām es viņu atpazinu. Sejas forma ir nedaudz izteiktāka, bet piere ir tāda pati. Viņš vairs nav tik apaļīgs kā agrāk. Viņam ir platāki pleci un viņš ir manāmi pastiepies garumā. Juzdams manu vērtējošo skatienu, viņš pagriezās. Ieraudzījis mani, stāvam pie stenderes, viņš sataisīja nevainīgu sejas izteiksmi kā bērns, kurš pieķerts darot nedarbus. Tas bija tik tipiski viņam. Es pasmaidīju.  -Čau, Lī! Piedod, par saldējumu. Es te braucu garām un...- Es pārtraucu viņu pieskrienot un samīļojot viņu. Man tik ļoti viņa pietrūka visus šos garos gadus.  -Čau,-nomurmināju pret viņa plecu. Man nobira pāris asaru, jo sen nebiju kādu jutusi sev tik tuvu. Un divus cilvēkus tik tuvu es vairs nejutīšu nekad. Robs bija tik mīļš. Viņš aplika man apkārt rokas un nobučoja manu ausi. Viņš man bija kā Lielais brālis, lai gan bija tikai divus gadus vecāks par mani. Viņš paņēma mani uz rokām un aiznesa līdz dīvānam kā mazu bērnu. Apsēdies viņš apsēdināja mani klēpī. Jutos dīvaini. No vienas puses bija mans miers, kas radās apzinoties, ka neesmu viena. No otras manas skumjas, kas visu laiku man nelika mieru. Brālēns izskatījās tik laimīgs, ka nodomāju, ka viņš nemaz nezin, kas šorīt notika. To apliecina viņa pašapmierinātais smaids, kas top arvien lielāks un lielāks.  -Nu, māsīciņ, kas šodien jauns?- viņš iesmejas. Ja es domātu, ka viņš zina, kas notika, tad tas viņa teiktais būtu nežēlīgi. Man sāk līt asaras. Es aizgriežos un apķeru sevi ar rokām. Cenšos savaldīties, bet nespēju. Jūtos bezspēcīga. -Kas noticis?-viņš sašutis jautāja. -Tu zini, ka es negribēju tevi sāpināt,- -Lī! Kas notika?-viņš bija pilnīgā nesaprašanā. - Lūdzu, pasaki! Varbūt es varu tev palīdzēt?! Jēziņ, Lī! Tu sev pārkodīsi lūpu!- atjēdzos, ka tā ir taisnība. Es savas sāpes krūtīs un galvā centos nomākt ar fiziskajām sāpēm. Biju sākusi košļāt lūpu. Jutu mutē asiņu garšu. -Pagaidi mani tepat. Es tev atnesīšu salvetes,-un to pateicis viņš aizgāja. Viņš netīšām bija pārplēsis manu nesadzijušo brūci. Mēģinot nomierināties domāju par to, kā viņš tika uz šejieni. Viņš nav bijis pie krustmātes. Citādi viņš zinātu par šo rītu. Kāpēc viņš devās uz šejieni? Viņš teica, ka iebrauca braucot garām. Viņa mājas bija tuvāk lidostai nekā manas. Kaut kas tur nav tā kā vajag. To es jutu ar savu dīvaino 6. maņu. Kaut kas te nebija tīrs. Ko es tagad darīšu? Es to uzzināšu! Pēc kāda laika viņš atgriezās ar kastīti, kurā bija salvetes. Vēl viņam rokās bija paplātīte ar tēju un cepumiem. Viņam iezvanījās telefons. Telefons viņam bija bikšu kabatā, tāpēc, lai to paņemtu, viņš nolika paplāti uz galda iedodams tēju man tieši rokās. -Dzer!- viņš izrīkoja. Es paklausīgi iedzēru malciņu. Manu rīkli apsvilināja karstais dzēriens. Izdomāju, ka atļaušu tai nedaudz padzist. Man nepatika dzert verdošu šķidrumu. -Jā..-viņš uzsāka sarunu pa telefonu. -čau, mammu!- -Jā, es esmu atlidojis,- -Nē, mammu, es iebraucu pie Lī...- -Kas tad..- -Viņai it kā labi, laikam, bet viņa ik pa laikam raud.-viņš sāka atkāpties uz virtuvi. Sapratu, ka viņš nevēlais, lai es klausos, bet es tik un tā gribēju dzirdēt viņu sarunu. Sapratu, ka man varbūt tas atkal sāpēs. Es rēķinājos ar to.-..ko? nevar būt..-viņš nu jau bija virtuvē. -..bet tad jau..nē..- viņa balsī saklausīju skumjas, nožēlu un vēl kaut ko. Neizlēmību. -Nē, mammu, es to viņai nenodarīšu.- balss skanēja pārliecināti. Domāju par ko viņš strīdas. -Bet,..bet, vai šis tiešām ir īstais brīdis? Viņai sāp!- dzirdēju sāpes viņa balsī. Sapratu, ka neesmu spējusi viņu atturēt no patiesības. -mmhm..labi, mammu...Jā, labi. Atā- viņš ar savu samierināšanās toni pabeidza telefona sarunu. dzirdēju, kā telefons tiek aizsviests. Tas nokrakšķēja pret zemi. Kaut kas pašķīda. Viņš bija noskaities. -Lī! Piedod, par to mazo vāzīti. Es tev nopirkšu jaunu! Apsolu!- viņš teica. Ā, es biju kļūdījusies. Gravitācijas spēku izbaudīja vāzīte, nevis telefons. Nu, ko. Es biju ļoti nogurusi. Aiztaisīju acis un ieriktējos ērtāk. Cerēju, ka miegs atnāks bez murgiem un bez atmiņām.

Ir tikai starts

Cilvēki ir ļoti interesantas būtnes, jo ikviens cilvēks ir ar kaut ko īpašs. Vienam ir talants zīmēšanā, otram dziedāšanā. Kādam ir ķēriens uz valodām, bet citam uz dejām. Mums, cilvēkiem, katram arī ir sava dzīves uztvere, jo mēs katrs esam savādāki, nekā pārējie. Manuprāt, tikai daži cilvēki ir tāds, kuri paši spēj atkāpties un no malas novērtēt visu notiekošo, jeb apskatīt dzīvi no cita skatupunkta. Viens no šādiem dzejniekiem ir daudziem zināmais Imants Ziedonis.

Ne mazums autoru savos dzejoļos slēpj kādu zemtekstu, atziņu, domu graudu. Arī Imanta Ziedoņa dzejolis ‘’Motors’’ nav izņēmums. Tajā ir trīs īpaši vārdi, kuri dod mums iespēju palūkoties uz dzīvi no cita skatupunkta - ir tikai starts. Pat uz šiem trīs vienkāršajiem vārdiem desmit cilvēki paskatītos dažādi. Tikai pāris sāktu iedziļināties un censtos uztvert autora domu un tikai viens no desmit šo domu uztvertu.

Manā uztverē Imants Ziedonis ar šiem vārdiem mums vēsta, ka itin nekas šajā pasaulē nebeidzas. Jebkurš mirklis, kas, mūsu primitīvajā uztverē, saistās ar vārdu beigas ir tikai kāda jauna mirkļa sākums. Ja mušu apēd, putns ir paēdis. Ja cilvēks nomirst, kāds šai pasaulē ir piedzimis. Šis unikālais un neatkārtojamais dzejnieks mums vēsta domu, kuru varētu aprakstīt simtiem tūkstošu vārdos, bet viņš to iekļauj trīs pavisam vienkāršos, bet prasmīgi savienotos vārdos, kurus simtiem un tūkstošiem cilvēku izlasa monotonā intonācijā un bez jebkādas sapratnes dzirksts.

Man ir ļoti žēl, ka mūsdienās visas tehnoloģijas un atklājumi padara mūs arvien aklākus, pret tik nozīmīgām un svarīgām lietām. Visi jaunie izgudrojumi tiek veidoti tā, lai cilvēkam viss būtu vieglāk. Mazāk jādomā, mazāk jādara un mazāk jāsaprot. Mums liekas, ka mēs esam ļoti augsti attīstīti, bet ar visām ‘’augsti attīstītajām tehnoloģijām’’ mēs tikai sevi grūžam dziļāk neziņas bezdibenī, kam arī nav beigas. Ir tikai starts.