-Čau, Lienīt!- Krista man uzsauc pāri visai darbinieku atpūtas telpai.
-Čau, čau,- atbildu jau pārvilkdama maiņas apavus un meklēdama savu priekšautiņu.
-Vai viņš šodien jau bija?- ievaicājos, nespēdama noturēties. Jutu, ja atbilde būs apstiprinoša, tad šodiena būs slikta. Kas ar mani notiek? Vai man tiešām viņš ir tik svarīgs? Es nesapratu.
-Kas tad? Ā, ak tad viņš. Nē, vēl nebija,- es nopūtos un apsēju priekšautiņu ap gurniem. Aizeju pie sava mantu skapīša un tur stāv zīmīte no priekšnieces. Šodien man jāapkalpo 1., 4., 7. un 10. galdiņš. Galdu numerācijas sistēmu esmu jau sapratusi. Pārskatīju savus galdiņus un pārbraucu ar lūpu spīduma otiņu pāri lūpām. Paņēmusi paplāti un blociņu, devos viena galdiņa virzienā. Tā paiet gandrīz viss mans darba laiks. Pēdējā pusstundā ierodas ilgi gaidītais klients. Viņš. Veiksme, sakritība vai vienkārši liktenis viņu ir nosēdinājis pie ceturtā galdiņa. Šodien viņam mugurā ir pelēks, pieguļošs krekls un stilīgi tumšie džinsi. Cauri viņa kreklam ir redzami labi trenēti muskuļi. Viņš ir ideāls. Un man viņš šodien ir jāapkalpo. Saņēmos un devos pie viņa.
-Sveika!- acīmredzot arī viņš ir priecīgs, par šodienas sakritību. Viņam bija dobja, bet maiga balss.
-Sveiks,- teicu ieskatīdamās viņa dziļajās acīs. Tiklīdz mūsu skatieni sastapās, es nolaidu acis.
-Mani sauc Katijāns, bet sauciet mani par Katiju,- viņš paskatījās man acīs un pasmaidīja.
-Mani sauc Liene,- es atbildēju viņa smaidam un novērsos. Manī mijās dīvainas izjūtas. Bija tādas, kas liktu man plivināties pa gaisu un spiegt aiz prieka, bet bija arī tās, kas notur mani uz zemes un pavēl klusēt. Jutos dīvaini. Varbūt to sauc par to, ka taureņi plivinās vēderā. Klusums ieilga un mulsināja.
-Tātad. Ko jūs pasūtīsiet?- pārtraucu klusumu.
-Vienu baltu kafiju un to, lai Liene mani uzrunā uz ‘’tu’’,- viņš skatījās man acīs un bija paliecies manā virzienā, rokas saliekot zem galda. Pasmaidīju un jutu kā vaigos ieplūst siltums.
-Labi, Katijān. Vai vēl kas?- Pajautāju, nevēlēdamās būt nepieklājīga.
-Vai tu gribēsi iziet ar mani pastaigāties?- Viņa jautājuma tiešums mani apstulbināja.
-Jā,- atbildēju un nosarku vēl tumšāk.
-Labi, tad šodien uzzvani man, kad tev beigsies darbs,- to teikdams, viņš no kabatas izņēma papīra lapiņu un pildspalvu. Uzrakstījis savu telefona numuru viņš to pasniedza man. Es pamāju ar galvu un aizgāju sataisīt viņam kafiju. Jau ejot līdz letei uzķēru viņa vērtējošo skatienu, kas bija vērsts tieši pret mani. Man vaigos atgriezās sārtums, kas tik tikko bija nogājis. Aizgāju liedz letei, kur jau dīdījās Krista.
-Opā... Kāds te lidinās pa mākoņiem ar amora bultu sirdī,- viņa ieķiķinājās. Nomainīju kafijas automātam filtru un paņēmu krūzi. Tikmēr viņa stāvēja atspiedusies pret leti un skatījās uz mani. Es neatbildēju.
-Nu, Lī! Tu taču jau sen zini, ka esi kā atvērta grāmata. Tu esi tajā puisī ieķērusies,-viņa pavīpsnāja.
-Beidz ņirgāties. Mēs tikai draudzīgi iepazināmies. Tas arī viss!- Es nevarēju viņu izturēt. Viņa sabozās.
-Nu, es jau neko! Vienkārši paskaties pati! Viņš tu sēž un gaida tevi,-viņa lūrēja ceturtā galdiņa virzienā.
-Eu, Krika, tev citu klientu vispār nav?- Ievaicājos nespēdama izturēt viņas rakņāšanos manā dzīvē.
-Nu, labi, labi. Tu par saviem pārējiem klientiem arī neaizmirsti, ja?- Viņa piemiedza ar aci.
-Mm... Labi,- atbildēju. Man tā tracināja viņas vēlme iejaukties un kontrolēt visu. Gribēju uzrūkt viņai, bet viņa aizsteidzās pie sava apkalpojamā galdiņa. Pareizi darīja. Paņēmu kafiju un devos pie ceturtā galdiņa.
-Lūdzu, te būs tava kafija, Katij,- viņš palūkojās manī un uzsmaidīja.
-Paldies. Tātad gaidīšu tavu zvanu,- viņš uzsmaidīja un es nespēju pretoties refleksam. Atbildēju smaidam un viegli nosarku.
Desmit minūšu laikā, kamēr es apkalpoju citus galdiņus, Katijs izdzēra savu kafiju un aizgāja. Pirms aiziešanas viņš man pamāja un piemiedza ar aci. Protams, Kristai tas nepagāja garām nemanīts. Visu laiku līdz sava darba beigām centos izvairīties no sarunas ar Kristu, jo zināju, ka nespēšu savaldīties, lai nestrīdētos. Tiklīdz beidzās maiņa es aizskrēju mājās. Zināju, ka rīt man tāpat būs jāsatiekas ar Kristu, bet cerēju, ka rīt man būs vairāk savaldīšanās spēju, nekā šodien.
Aizgājusi mājās es iegāju dušā. Iedomājos, ka visi šodienas konflikti un mazās neveiksmes ir kā netīrumi, kurus no manis atbrīvo vēsās ūdens tērcītes un aizvada visu slikto nebūtībā. šajā gadījumā- kanalizācijā. Pasmaidīju par šādu domu un izkāpu no dušas. Viegli apsusinājos un devos pie skapja. Apskatīju visus savus smalkos apģērba gabalus un beigās uzvilku melnu kleitiņu, kas perfekti piegulēja manam augumam un stiepās nedaudz pāri celim. Kleita turējās uz lences, kas bija sasienama virs skausta. papildus tam mugurpusē bija izgriezums līdz pus mugurai. Kājās uzvilku melnas laiviņas un matus saveidoju mazās atsperīgās un vijīgās lokās. Ieliku stīpiņu ar bantīti un aplūkoju sevi spogulī. Man patika kā es izskatos. Uzklāju nedaudz kosmētikas un uzvilku mežģīņu bolero jaciņu ar garām piedurknēm. Somiņā sametu telefonu, maku, lūpu spīdumu un zīmīti ar Katija telefona numuru. Kad biju pabeigusi visu, ko gribēju izdarīt, uzrakstīju Katijam īsziņu.
’’Sveiks, esmu gatava iet pastaigāties J’’ nosūtīju un pēc brīža saņēmu viņa īsziņu.
’’Sveika, piecu minūšu laikā būšu klāt. Mīlu. ’’ izlasīju un biju šokā. Desmit reizes pārbaudīju, vai viņš tiešām to uzrakstīja. Mīlu. Šis vārds man pulsēja domās. Vai viņš tiešām mani mīl? Pēc trīs minūtēm dzirdu, kā kāda mašīna piestāj pie mana dzīvokļa. Pa atvērto logu dzirdēju, kā mašīna uztaurē. Klupdama noskrēju lejā pa kāpnēm un attaisīju durvis. Viņš bija nolicis mašīnu ietves malā. Tā nebija nekāda parastā mašīna. Lai gan es nepazinu mašīnas, biju pārliecināta, ka šis ir Audi. Turklāt jauns. Iekāpu iekšā.
Pamodos no tā, ka pēkšņi dzirdēju aizskaru augšējos dzelzs riņķīšus nožvadzam pret aizskaru stangu. Pussekundes laikā pasaule aiz maniem aizvērtajiem plakstiņiem uzmirdzēja gaismā. Atvēru acis un uzreiz tās samiedzu. Bija spiedīgi gaišs. Pārvilku segu pāri degunam un noņurdēju kaut ko līdzīgu vārdiem vēl piecas minūtītes. Sekundes laikā aizmigu. Nogulēju stundu, kas man likās kā desmit sekundes. Pamodos no tā, ka pēkšņi jutu, ka mani mati ir izmirkuši. Attaisīju acis un apsēdos sēdus. Mans prāts nebija vēl pamodies. Pirmais jautājums. Kāpēc es esmu viscaur slapja? Pamanīju kustību istabā un uzreiz mans skatiens nofokusējās uz kustīgu tēlu. Tas bija Katijāns. Viņa rokā bija spainis, gar kura malu noritēja pēdējās ūdens paliekas. Pirms viņš paspēja pasper vēl kaut soli, es sapratu, kas notika pirms es pamodos. Viņam visdrīzāk apnika mana ilgā gulēšana un viņš pāri man izlēja spaini ūdens. Kamēr viņš spēra nākamo soli, kas veda tuvāk durvīm, es atvēzējos un metu viņam ar spilvenu. Viņš to jau bija gaidījis.-Labrīt, vardīt! Fēns un dvielis ir vannas istabā, - viņš teica valdot smieklus. Viņš bija ļauns.
Apgūlos uz muguras un uzreiz pielecu atpakaļ sēdus. Ūdens bija iesūcies palagā un matracī un nežēlīgi atdzisis. Man bija vēsi. Viņš to nepārprotami bija jau izplānojis. Par to viņš man kārtīgi samaksās. Visu šodienu nekādu bučiņu nebūs. Lepni aizgāju uz vannas istabu un tur palīdu zem siltā ūdens strūklas. Jutu, kā ūdens slīd pēc manu vēso muguru aiz sevis atstājot siltu taciņu. Tas bija ārkārtīgi patīkami. Aiz baudas pat pasmaidīju. Izkāpu no dušas. Man riebās tas, ka jāpamet siltais mājas ūdenskritumiņš. Tā es bērnībā mēdzu saukt dušu. Pasmējos, bet atmiņas par bērnību man atsauca atmiņas par vecākiem. Smiekli man vairs nenāca. Ar dziļu nopūtu izgāju no vannas istabas atstādama visas domas par atmiņām tur pat. Kamēr biju vannas istabā, Katijs bija bijis pie gultas un nomainījis slapjo gultas veļu pret sauso. Piegāju pie galvgaļa tajā pusē, kur vakarnakt gulēju es un pabāzu roku zem palaga. Sauss. Man kaut kas ienāca prātā. Es nedaudz pacēlu matraci un pārbraucu matracim pa apakšu. Slapjš. Es zināju. Viņš nevarēja nomainīt matraci, bet varēja to apgriezt otrādāk. Uz segas, gultas kājgalī bija čupiņa ar drēbēm. Tur bija Mana vakardienas kleita. Saburzīta, nedaudz saplēsta, bet visādi citādi tāda pati. Atceroties vakardienas vakaru un nakti man rodas apmierināts smaids. Pārējās drēbes man ir pilnīgi svešas. Apskatot secinu, ka kaudzītē stāvošās drēbes ir domātas man. Tur ir mākslinieciski balināti šaurie džinsi, plāna auduma kokvilnas krekliņš un krūšturis. Krekliņš ir gaiši zaļš. Mana mīļākā krāsa. Uzvelku krūšturi, bet tas man ir nedaudz par mazu un mazdrusciņ spieda sānos. Līdz mājām iztikšu. Bikses man derēja kā uzlietas. Pa istabu meklēju savas kurpes. Vienu laiviņu atrodu zem gultas. Otru nevaru atrast. Kādu desmito reizi pārmeklējot istabu ar acs kaktiņu pamanīju kādu stāvam durvīs. Apcirtos riņķī un tur stāvēja viņš. Satriecoši skaists un viegli iekārojams. Un viņš bija mans. Sajautu lepnuma uzplūdu, bet tad atcerējos veidu, kā biju nolēmusi likt viņam atlīdzināt par šī rīta pāridarījumu. Nekādu buču. Nekādu skūpstu. Par pieskārieniem gan nekas nebija teikts... Es viņam šķībi pasmaidīju un pasniedzu roku pēc savas otras kurpes, ko viņš turēja rokā. Viņš aizslēpa kurpi aiz muguras un pastiepa lūpas skūpstam.
-Labi, varu izdzīvot arī basām kājām,- nometu zemē otru kurpi. Viņš apmulsa. To gan viņš negaidīja.
-Kas tad nu? Vai tu dusmojies? Tev nepatika pagājusī nakts?- Viņa pašlepnums bija aizskarts un bīstami grīļojās. Sagrīļojās arī mana apņēmība. Tomēr saņēmos un rādīju pārsteigtu izteiksmi.
-Es? Dusmojos? Ko tu! Protams, ka nē. Vakardienas nakts bija lieliska. Tā ir ierindojusies manu labāko nakšu pirmajā vietā. Tikai zini, man ne visai patika tas, kā tu pamodināji savu vardīti. Un tagad es tevi sodīšu,- Viņš sākumā smējās, bet tad sataisīja kucēna actiņas.
-Es būšu labiņš! Tikai nesodi mani. Būšu tavs vergs,- viņš uzsmaidīja žilbinošu smaidu un pieskrējis man klāt nometās ceļos. Viņš pastiepās un paķēris spilvenu pastiepa man. Es to satvēru. Uztvēru viņa domu.
-Tātad, Katijān...-es apmulsu. Es taču nezināju viņa uzvārdu. Viņš to pamanīja un man izpalīdzēja.
-Katijāns Firkbīts,- viņš skaļi un uzkrītoši čukstēja. Es apvaldīju smieklus. Bērnu dārznieku teātris.
-Es tevi, Katijān Firkbīt ieceļu par Lienes Lepiņas vergu uz nenoteiktu laiku,- runājot es viņu nokristīju ar spilvenu gluži kā viduslaiku filmās. Abi sākām smieties un nokritām gar zemi.
Viņa lūpas skāra manējās jau neskaitāmas reizes, bet katru reizi varēju apzvērēt, ka vēderā sajutu tauriņu spārnu vēdas. Pagājusī nakts bija tiešām ideāla, bet rīt bija sagandējis visu manu labo omu. Nu, viņam bija izdevies izdarīt neiespējamo un es jau atkal biju eiforijā.
-Nu, princesīt, kā ir ar to manis sodīšanu?- Viņš jautāja dvesdams savu elpu tieši man ausī. Man kutēja.
-Kur tad palika tava vardīte? Ai, piekāsts to sodu. Es tevi mīlu!- Atbildēju viegli apreibdama no viņa elpas.
Nezinu cik ilgu laiku mēs tā pavadījām uz zemes, bet man sāka kurkstēt vēders. Sākumā abi to ignorējām, bet tad man tas saka krist uz nerviem. Sākām smieties, kad arī viņa vēders piebalsoja.
-Cilvēkiem laiks... paēst... un... apklusināt savus... pļāpīgos vēderus,- izdvesu caur skūpstiem, kas visu laiku jauca manas domas un pazudināja domu pavedienus. Beigās atrāvos no viņa. Viņš ieņurdējās.
-Liene, nedari to. Paliec. Vēl mirklīti!- Viņš ierūcās un novilka mani atpakaļ zemē, pieplakdams pie manām lūpām. Nespēju paelpot. Man sāka reibt galva. Ar visu savu gribasspēku un nedaudz fiziskā spēka, atrāvos no viņa un ieelpoju plaušās gaisu. Mana galva noslīga starp ceļiem. Tas palīdzēja atgūt koncentrēšanās spējas. Piecēlos kājās un uzvilku augšā arī viņu. Žigli viņu nobučoju uz vaiga.
-Nāc, ejam brokastīs!- Teicu un uzvilku kājās savas laiviņas. Viņš ātri aizpogāja kreklu līdz galam un uzvilka kājās zeķes. Noskrējām lejā un uzvilkām jakas. Man viņš iedeva sieviešu kapučjaku.
-No kā tev mājās tik daudz sieviešu drēbju?- Godīgi sakot, man nemaz negribējās uzzināt.
-No manas māsīcas. Viņa te bieži dzīvo, bet šo un nākamo nedēļu viņa pavadīs medusmēnesī ar savu vīru,- viņš mani nomierināja. Nu, tad jau laikam man ir paveicies, ka tai māsīcai ir mani izmēri. Atcerējos par krūšturi un izlaboju domās teikto. Gandrīz mani izmēri. Izgājām ārā un iesēdāmies viņa AudiA4 mašīnā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru