Likteņa šūpoles (-1-)

-1-

Es, dzīves labestības pamests, gulēju uz meža sūnainās zemes un skaitīju skudras. Man nebija ne iemesla, ne vēlēšanās, ne spēka piecelties. Es jau stundu gulēju ar zemi piekrautu muti tur, kur tie bandīti mani atstāja. Mani vecāki labāk izvēlējās simts zaļots un ar medījuma gaļu piekrautu zārku, kas pašlaik tika aprakts zem zemes, kaut kur tālu prom, nekā mani dzīvu un veselu.
Mans tēvs bija skops. To es zināju, bet es nezināju to, ka viņš ies tik tālu. Gremdējos atmiņās par to dienu, kas manu dzīvi izmainīja līdz pašiem pamatiem. Visus manus sapņus nocirpa pašā saknē. Rupji izrāva no visiem plāniem.
Mani piekāva un atņēma man naudu. Viņiem ar to nepietika. Viņi gribēja vēl simts dolārus kā izpirkuma maksu. Viņi mani nolaupīja un kropļoja, tādā veidā sagatavojot foto sesijām, kuru augļus sūtīja uz manu māju. Bildēs es biju redzams izvārdzis, piekauts, apgraizīts un asiņains.
Mans tēvs visu to uzņēma kā nodokļu paaugstināšanu. Mierīgi un bez liekām emocijām. Tas mani sagrāva. Viņš atteicās dot bandītiem kaut centu. Visa mana karjera bija izpostīta. Viņš pat uz draudiem mani nogalināt atbildēja ar mierpilnu labi.
Vienu reizi man iedeva telefonu, lai es varētu aprunāties ar tēvu. Lai es varētu viņu piespiest mani izglābt un noziedot tos simts dolārus. Viņš ar mani runāja nicinošā un nosodošā tonī. Vairākas reizes izskanēja vārdi pats esi vainīgs un tā tev arī vajag. Brīdī, kad teicu, ka viņi mani nogalinās viņš atbildēja lietišķā tonī.
-Labi, tad es jau laicīgi pasūtīšu zārku un kapakmeni. Nesatraucies, bēres būs greznas kā kāzas. Vai tu gribēsi baltas vai sarkanas rozes?- viņš domāja tikai par naudu un saviem izdevumiem. Varu saderēt, ka manis izpirkšana būtu daudz vieglāka un lētāka, bet te nu stājas viņa aizspriedumi par naudu slikta cilvēka rokās.
Nesaprotu, kāpēc bandīti mani vienkārši nenogalināja tur pat uz vietas? Kāpēc viņiem vajadzēja atvest mani uz mežu un atstāt mani vienu ar rokas pulksteni un ūdens pudeli? Pulksteni viņi man atdeva ar domu, lai es skaitu savas stundiņas līdz nāvei. Cik, jauki!
Dziļi ieelpoju un uzreiz sarāvos sāpēs. Man bija lauztas ribas. Un kāja. Un viss ķermenis kā nosēts ar zilumiem un griezuma vietām. Tajās divās nedēļās, kuras pavadīju viņu aizbildniecībā es krasi mainījos. Vairs nelīdzinājos tam Rihardam Rūsam, kurš es biju pirms liktenīgās dienas.
Man vārdu izvēlējies tēvs. Diemžēl es nebiju tik labs kā viņš bija gaidījis. Es nekad viņa acīs nespēju attaisnot viņa cerības. Vienmēr par mani labāks viņam likās mans lielais brālis Sebastijāns. Katru dienu man nācās klausīties tēva slavinājumus viņam un nicinājumu man. Bastijs tā, Bastijs šitā, bet tu, Rihard, neko.
Tas bija viņa iemīļotais sauklis. To viņš skandēja katru mīļu brītiņu. Vismaz man bija mamma. Viņa mani atbalstīja it visā, ko es darīju. Zinu, ka tad, ja viņai būtu lemšana par naudas summām, ko bandītiem pārskaitīt, viņa nevilcinoties viņu kontā ieskaitītu kaut vai miljonu.
Viņas acīs dzīvība un veselība ir svarīgāka par naudu. Tagad saprotu, ka viņai bija taisnība. Pilnīga taisnība. To darītu arī meitene, kurai pieder mana sirds. Sāra. Viņa mani pieņemtu pat izkropļotu un bez naudas.
Sapratu, ka es smagi kļūdījos, domājot, ka man iemesla kustēties. Man tomēr iemesls ir. Un tā ir viņa. Sāra. Viņas dēļ es darītu visu. Pat atgrieztos pie viņas. Pat tagad neņemot vērā pulsējošās sāpes aizvilktos līdz civilizācijai. Man ir jākustas. Jo ātrāk, jo labāk.
Pacēlos uz elkoņiem un man sāpes stipri iedūrās ribās. Ar skaļu vaidu atkritu atpakaļ ar seju sūnās. Man sāpēja visas maliņas. Likās, ka kustība ir neiespējama. Ja es tagad ieraudzītu Sāru. Kaut vai dzirdētu viņas balsi. Man viņas tik ļoti pietrūka.
Saņēmos vēlreiz. Paslējos uz augšu un veikli savilku zem sevis apakšā kājas. Tagad es stāvēju rāpus. Visas maliņas smeldza tik stipri, ka sapratu, ka kuru katru brīdi es atkal bezspēkā sabrukšu uz zemes. Bet man ir jācīnās. Sevis dēļ. Sāras dēļ.
Lēnām paspēru soli uz priekšu. Mans cīņas spars sagrīļojās brīdī, kad sajutu lauzto kāju. Sakodu zobus un centos kaut ko saskatīt caur sāpju asarām, kas bija saskrējušas acīs. Viss bija izplūdis kā miglā.
Brīdī, kad skatiens noskaidrojās spēru nākamo soli. Tas nebija tik sāpīgi. Atkal solis ar ievainoto kāju. Atkal acis aizmiglo karsti kvēlojošas asaras. Lēnām rāpoju paša izvēlētajā virzienā.
Pēc mokpilnas stundas sperot soli pēc soļa manīju, ka mežs manā priekšā kļūst retāks un kādus divdesmit metrus uz priekšu spīd spoža saules gaisma. Izcirtums vai varbūt ceļš.
Mani soļi kļuva ātrāki un sāpes asākas. Noriju siekalas, kurām bija jūtams asiņu piejaukums. Iznācis līdz vietai, kur spīd saule es novēlos mazajā pļaviņa. Nē, te nebija ne izcirtums, ne ceļš. Te ir dzelzceļš. Abos virzienos sliedes stiepjas bezgalīgi tālu kā divas paralēles. Ne vilcienu, ne cilvēku, ne staciju nav tuvumā.
Mana elpa kļūst ar vien saraustītāka un vairāk līdzinās elsām. Man izlaužas izmisuma asaras, kas lēni rit pār vaigiem. Tik pat kā nekad savos septiņpadsmit gados neesmu raudājis. Tagad saprotu, ka tas nemaz nav tik traki, kā biju domājis. Tas rada patīkamu atvieglojumu. Un vājuma sajūtu.
Jūtos vājš un viegli ievainojams. Jūtos ļoti dīvaini. No pārdomām mani izrauj kāda dīvaiņa skaņa. Tāda kā klaudzēšana tālumā. Pieklusināta, bet ar katru sekundi kļūst ar vien skaļāka. Tā ir ļoti ritmiska. Tidik, tidik, tidik... Skaņa kļūst ar vien skaļāka un izteiktāka. Tidik, tidik, tidik... 
Tā liekas tik pazīstama un reizē sen nedzirdēta. Skaņa nāk tāluma vietā, kur iestiepjas sliedes...tā nāk no vilciena. Vilciens! Tas nozīmē cilvēkus. Cilvēki nozīmē palīdzību! Paldies Dievam.
Ar pēdējiem spēkiem uzrāpoju uzkalniņā un nosēžos starp abām sliedēm. Viņam mani jāpamana. Gan jau viņš apstāsies un uzņems mani. Es saslejos uz kājām un apsēžos tupus. Ar rokām balstos pret akmeņaino zemi. Vilciens nāk ar vien tuvāk. Man acīs iekrīt kaut kāds balts plankums un melnas strīpiņas uz vilciena priekšējā stikla.
Vilciens brauc tuvāk un es redzu, ka baltais plankums ir kaut kāds avīzes gabals, kurš aizsedz vadītāja skatu. Melnās stīpiņas ir loga tīrītāji, kas bezspēcīga cenšas redzes traucēkli aizbīdīt nost. Manī izplatījās bailes. Vilciena vadītājs mani neredz. Vilciens nebremzēs.
Saprotu, ka jābēg, bet manī ataust jauna atklāsme. Šī ir reāla iespēja mirt bezsāpīgā nāvē. Nekāda noasiņošana, dehidrācija vai mocīšanās sāpēs. Izvēle ir manās rokās. Vilciens ir piecu metru attālumā no manis. Pēdējā iespēja. Dzīvot vai mirt. Es izvēlos un sāku rīkoties. Mana rīcība izmaina visu manu dzīvi. Rezultāts cīņā ar likteni 1:1 manā labā.