Likteņa šūpoles (-2-)

-2-

Sāpīgi piezemējos netālu no sliedēm. Roka viegli nokrakšķēja un tajā vietā izplūda karstums un dedzinošas sāpes. Nedomājot iekaucos un pierāvu roku pie lūpām.
Dzirdēju kā vilciena sliedes čīkst, vilcienam bremzējot. Tas pilnībā apstājās tikai tad, kad pēdējais vagons bija pabraucis man garām. Nokrakšķēja durvju eņģes un no vilciena izbira pāris cilvēku grupiņas ikdienišķās drēbēs. Viņi straujā solī nāca pie manis. Sadzirdēju jau vilcienā uzsākto sarunu...
-Robin, viņš tur gulēja jau ilgi. Paskaties kāds viņš netīrs. Vai tiešām mums tas jādara?- jautāja zēna balss.
-Neir, viņš arī ir cilvēks. Tas, ka cilvēku piemeklējusi nelaime nav viņa vaina. Un vispār ko tu par viņu zini, lai varētu spriest?-
Dobjš vīriešu balss tonis iesēja manī cerību, ka varbūt mana nākotne būs gaišāka, nekā man šķiet.
-Mums viņš būs jānogādā pilsētā, ja vien gribam viņam palīdzēt,- ierunājās sieviete.
-Bet, Linda, vai tu taisies par viņu maksāt? Un ko teiks Lems? Viņš mūs visus atlaidīs!- Neirs īdēja.
-Neir, pievaldi savu muti! Mūsu galvenais uzdevums ir palīdzēt tiem cilvēkiem, kam tas ir vajadzīgs,- ierunājās vēl viena sieviete. Pēc balss likās sprigana un ar bīstamu temperamentu.
-Nu labi, Alise, droši dariet kā gribat. Ziniet, ja boss man kaut ko jautās, tad es tā arī teikšu, ka es nebiju tas, kurš to uzsāka,- Neirs nelikās mierā.
-Nu, viss. Pietiek Neir. Ja tev kaut kas nepatīk ej un sēdi vilcienā. Neviens tev neliek palīdzēt. Tad arī mēs teiksim, ka tu atteicies palīdzēt bezpalīdzīgam cilvēkam,- atkal Robins ierunājās.
Grupiņa bija jau gandrīz pie manis. Tagad viņi sāka apspriest manu stāvokli. Lauzta kāja un roka. Dziļa brūce mugurā un vairāki griezumi sejā. Kāds noliecās pār mani un man sejā uzvēdīja sieviešu smaržas. Viegls un salds aromāts. Tā laikam ir sieviete, kas pirmā mani aizstāvēja. Linda.
-Kungs, vai jūs mani dzirdat? Atveriet, lūdzu, acis. Mēs gribam jums palīdzēt,- meitene runāja maigi un saudzīgi.
Es atvēru acis un samiedzu dēļ spožās gaismas, kas ielija manās acīs. Sievietei, kas tupēja manā priekšā bija blondi mati un gaišas acis. Viņas seja bija nedaudz bērnišķīga. Apaļi, nedaudz iesārti, vaigi, taisns deguns un pilnīgas lūpas. Viņa bija kā maza porcelāna lellīte.
Viņas smalkās rokas pasniedzās pie manas sejas un ar kaut kādu baltu drāniņu noslaucīja manu seja. Tiklīdz viņa auduma gabalu paņēma nost no manas sejas es pamanīju, ka viss baltais audums ir netīra ar dubļiem un asinīm.
-Mēs tevi iecelsim vilcienā un aizvedīsim līdz slimnīcai, labi? Tur es par tevi parūpēšos,-
Viņa ar mani runāja gluži kā ar mazu bērnu. Lēnām un nesteidzīgi.
-Domā, ka viņš saprot? Varbūt viņš ir Krievs?- Neirs iesmējās.
-Tu vēl esi te? Ja tu šitā turpināsi, atlikušo nedēļu varēsi pavadīt slimnīcas palātā,- Lindas balss bija pilna naida.
-Jā, kā tad. Sēdēšu palātā un skatīšos kā tu glaudi šitam puisītim galviņu,- viņš aizgriezās un sāka soļot uz vilcienu.
-Vēl viens vārds un tavi tuvinieki tevi atradīs morgā,- Alise zemā balsī draudēja.
-Vai, vai, vai, kā es nobijos, saulīt. Labi, iešu uz vagonu un pabeigšu ēst savu ķīseli,- Neirs nosauca un pazuda vagonā.
Abas meitenes bezspēcīgās dusmās nopūtās un saskatījās.
-Zini, man viņu labpatiktos pataisīt par ķīseli,- Alise nočukstēja un abas izplūda smieklos.
-Labi, meitenes, tagad pie darba. Iedabūsim viņu vagonā,- nodārdēja Robina balss.

***

Tā nu es, pateicoties divām neatlaidīgām medmāsiņām, vienam galvenajam ārstam un viņa palīgam, nokļuvu slimnīcā. Visi pret mani izturējās mīļi un saudzīgi.
Man uztaisīja pāris operācijas un tagad, ja es sastaptu kādu vecu paziņu, netiktu atpazīts. Manai sejai pārvilka citu ādu, jo mana iepriekšējā bija sabojāta tik tālu, ka man nāktos dzīvot kā kroplim visu mūžu.
Mana roka, kāja, un ribas ir nosaitētas un ieģipsētas. Slimnīcā man nāksies pavadīt vēl pāris nedēļas līdz viss sadzīs. Varēs izņemt šuves, balstāmās skrūves un noņemt ģipšus. Esmu iepazinies ar abām medmāsiņām, kas izglāba manu dzīvību.
Linda man ļoti patīk, jo pret visiem saviem pacientiem izturas mātišķi un atbildīgi. Viņa tiešām man atgādina mazu, smalku lellīti. Viņas blondie mati slimnīcā vienmēr ir savīti bizē, kas nokarājās pār viņas plecu. Slaidajās kājiņās vienmēr ir gaišas siksniņ kurpes un uz lūpiņām ir viegls spīdums. Skaista, bet nav mans tips.
Alise ir ļoti skaista rudmate ar vairākiem vasarraibumiņiem uz deguna. Viņas acis ir mistiski zaļas un seja ir maza un smalka. Viņas mati ir rūsgani un veselīgi spīdīgi. Seju vienmēr rotā smaids. Alise man asociējas ar dabas bērnu. Augumā mazu, bet garā spriganu. Man viņa ļoti iepatikās.
Abas katru dienu apciemo mani un atnes pa kādam gardumam. Abas rūpējas par mani tā, lai es vienmēr būtu paēdis un izgulējies.
Vienu dienu pie manis atnāca psihologs. Vaicāja, kas ar mani notika un kā es pēc notikušā jūtos. Es netaisījos atklāt, kas es esmu par cilvēku, tāpēc nosaucu savu otro vārdu, kas kļūs par manas jaunās identitātes pamatu. Tagad atsaucu atmiņā saspringto sarunu...
-Labdien, mani sauc Leonards un es esmu psihologs. Es gribētu, lai jūs man pastāstāt par savu nelaimi,-
-Labdien, piedodiet, bet es pašlaik nevēlos runāt. Esmu noguris un vēlos gulēt,- centos viņu atgaiņāt.
-Kā jūs, lūdzu, sauc?- viņš apsēdās uz manas gultas malas un no jakas iekškabatas izvilka pabiezu blociņu.
-Es esmu noguris,- skatījos viņam acīs un cerēju, ka viņš beidzot liks man mieru.
-Atkārtošu jautājumu. Kā jūs sauc?- viņš ietiepīgi skatījās man acīs.
Sapratu, ka no viņa vaļā netikšu. Kopš šī brīža man būs jauna identitāte. Vairs nebūšu nekāds Rihards.
-Piedodiet, bet es neatceros. Manas atmiņas laikam ir pazudušas. Atceros, ka mani nolaupīja bandīti un daudz sita, bet vairāk neko,- ieelpoju un aizturēju elpu. Cerēju, ka viņš man noticēs.
-Labi, labi, atmiņas var atgūt tad, ja to cenšas. Pamēģināsim,- viņš aši pierakstīja kaut ko blociņā un tad pievērsās man.
-Mums jums būs jāizdomā kāds vārds, kas kalpos kā pagaidu risinājums. Piemēram, Ramons,-
-Nē, Ramons, nē. Labāk Ričards. Man nepatīk vārds Ramons,- psihoterapeits pamāja ar galvu.
- Tātad, Rihard,- es salēcos. Laikam tomēr nevajadzēja izvēlēties tik līdzīgu vārdu.
-Ričards, Leonard, mani sauc Ričards,- manā balsī viegli pavīdēja panika.
- Mm, labi. Ričard. Izstāsti man vairāk par to, ko tu atceries,- viņa acis atkal aizlīdēja pie blociņa.
Pie manas gultas pienāca Alise. Viņa nolika paplātīti uz mana galda un apsēdās uz krēsla, kurš bija piebīdīts pie manas gultas.
-Čau, Rič, kā jūties?- viņas seja mirdzēja smaidā.
-Čau, Alis, viss kārtībā. Un kā tu?- sievietes ir tik paredzamas. Es pilnībā jūtu kā viņa mani aicina to pajautāt.
-Man šodien iedeva brīvdienu. Atnācu pie tevis, lai tev nebūtu visu dienu jānīkst vienam,-
Viņa nobēra vārdus un pieliecās pie manis, lai man uz vaiga uzspiestu mīļu buču. Es iesmējos, bet viņa nedaudz nosarka.
-Vai tad tu negribi ar draudzenēm aiziet uz veikalu vai vēl kaut kur?- saraucu vienu uzaci un uzsmaidīju viņai.
-Nu, par cik Linda jau aizbrauca uz kino, es nolēmu, ka kādam tevi ir jāpieskata,- viņa iespurdzās.
-Un ko tu tagad ar mani darīsi?- apsēdos sēdus un aicināju viņu piesēst uz manas gultas.
-Likšu lai tu apēd visu ēdienu līdz pēdējai kripatiņai,- viņa iesmējās un pasniedza man paplātīti ar ēdienu.
-Labi, mammu,- ar galvu paklausīgi paklanījos viņai. Viņa iespurdzās un ielika man rokā dakšiņu.
-Aizver muti un ēd,- viņa to pateica nopietni, bet tad sāka es izplūdu smieklos. Viņa apmulsa.
-Kas? Ko es tādu pateicu?- viņas uzacis savilkās uz augšu.
-...aiztaisi muti un ēd...- knapi starp smiekliem izmocīju.
Viņa mirkli apdomājās un tad arī sāka smieties. Cik gan neiespējamas pavēles cilvēki mēdz citiem dot.