Epilogs
-Nē, vecmāmiņ, lūdzu, paliec! Neaizej!-lūdzās mazais Kristaps. Man bija ļoti smagi noraudzīties mazā zēna sāpēs un saprast, ka es tur neko nekādi nespēju ietekmēt. Ļoti sāpīgi bija mums visiem. Skatījos uz Martu un man gar acīm skrēja visi laimīgie un ne tik laimīgie brīži, kuri agrāk vai vēlāk tiks aizmirsti.
Katrs elpas vilciens atņēma sievietei spēku. Katra izelpa sagādāja pārcilvēcīgas ciešanas. Martas krūtis knapi cilājās zem lielā slimnīcas halāta. Likās, ka šis sirdspuksts būs pēdējais, bet sirds spītīgi cenšas turēties pret likteni, kas mums sagādāja šo nepatīkamo pārsteigumu.
Visa šī slimība, vaidi, sāpes, ciešanas un nāves klātesamība lika man uz dzīvi atkal paskatīties no cita rakursa. Likās, ka esmu atvērusi kādas neredzamas durvis, no kurām uz tām pašām lietām paveras cits skats- plašāks..
Tagad es apjautu, ka esmu tikai stīga likteņa vijolē.
Pilīte dabas peļķē.
Tikai krāsa dzīves varavīksnē.
Tikai cilvēks šai pasaulē.
-Vecmāmiņ, nemirsti! Lūdzu, lūdzu, nemirsti!- Kristapiņš nebeidza lūgties.
Marta viegli pavēra acis un acu kaktiņos ievilkās dziļas smieklu krunciņas. Sažuvusī mute pavērās un kaktiņi savilkās uz augšu. Acīs sariesās asaras, kas lēnām pār krunkaino ādu ritēja lejā.
Mana lielā meita Kate pastiepās un ar kabatlakatiņu nosusināja skrejošo asaru, bet tās vietā atskrēja otrā. Un tad trešā.
Martas acis, kas nu bija pēdējā mēneša laikā palikušas blāvi pelēcīgas, lēnām aizvērās un starp skropstām izspraucās pēdējā asara.
-Vecmāmiņ..- dēliņam sākās nevaldāmas raudas.
-Kate, vai tu, lūdzu, varētu izvest brāli gaitenī? Mēs drīz nāksim,- palūdzu meitai.
Viņa pietupās un, maigi apskaujot, pacēla mazo brāļuku un iznesa ārā no palātas.
Apsēdos pie mammas gultas un sašļuku krēslā. Katijs pienāc man tuvāk un apskāva manus plecus. Jutos tik trausla un viņš to ļoti labi zināja.
Es atkal zaudēšu māti. Šoreiz īsto un uz visiem laikiem. Mēs nedzīvojam pasakā. Nekad vairs nebūs kā agrāk. Vienā un tajā pašā upē nevar divreiz iekāpt. Dzīve un mīlestība rit savu gaitu. Jebkuram stāstam ir beigas. Tas nevar vilkties mūžīgi. Nav tāda mūžīgi mūžos. Nav arī ilgi un laimīgi.
Mana mugura salīka un galva iegūlās rokās Pēdējā laika notikumi bija no manis izsūkuši visu spēku. Pēdējo 20 gadu laikā biju līdz sirds dziļumiem iemīlējusi savu īsto māti, laidusi pasaulē divus burvīgus bērnus un pašlaik esmu vēl viena gaidībās.
Mana dzīve bija fantastiska, bet tiklīdz es to aptvēru, liktenis izlēma kaut ko darīt lietas labā- pielikt punktu man tuva cilvēka dzīvei.
Martas plakstiņi pavērās un pelēcīgās acis sāka šaudīties apkārt kā kaut ko meklējot. Pielecu kājās un piegāju pie gultas. Mana sirds sāka sisties straujāk. Gaidās.
-Mammu? Vai kaut kas nav labi?- mana balss uz beigām uzskrēja oktāvu augstāk.
Pelēcīgās acis uzmeklēja manu seju un mirkli domīgi iegrima tajā. Zīlītes papletās un es jutu kā mammas domas aizslīd tālumā, kaut kur prom, senā pagātnē.
Man kaklā iespiedās asaru kamols. Marta šonedēļ nav izdvesusi ne vārda. Vien kunkstus brīžos, kad beidzās pretsāpju līdzekļu iedarbība. Tad viņai ievada nākamo devu un tā jau kuro dienu.
Pēdējo dienu laikā mammas stāvoklis tikai pasliktinās. Apgrūtināta elpošana, lēna sirdsdarbība, apātija... viņa pamazām no mums aizslīd. Katrreiz kad viņas plaksti aizvērās, mana sirds bailēs saraujas. Ja nu tā bija pēdējā reize, kad es redzēju viņas acis?
Mamma atkal ar acīm mani uzmeklēja, bet es ieraudzīju pārmaiņu. Acīs bija atspulgs no apņēmības ar kādu viņa agrāk staigāja apkārt. Man uzmetās zosāda. Saskatījos ar Katiju un redzēju viņa sejā pavīdam mazu cerības stariņu, ko es tik ļoti gribētu izjust sevī.
-Mammu?- es čukstēju.
-Vai ir kas tāds, ko tu gribi man pateikt?-pieliecos, lai vismaz domās spētu sajustu siltumu no mammas, kura dzīvē nemaz nebija.
Viņas roka iznira no segas apakšas un lēnām pašļūca uz manu pusi. Saudzīgi pastiepos pretī un saņēmu mammas vārgo, auksto roku savējā. Tā bija tik viegla, it kā kaulos būtu gaiss. Krunkainā ādabija gaiša un caurspīdīga ar tumši brūniem plankumiem. Viegli ar acīm izsekoju vēnu ceļu, asinsvadu mazos sazarojumus un krustojumus. Bīstami viegli.
Aukstie kaulainie pirksti iekrampējās manā rokā un acis iezīdās manā sejā Lūpas viegli pavērās un elpa kļuva smagāka.
-Tavs tēvs- viņa dvesa.
-Kas? Tēvs? Man ir tēvs?- biju apstulbusi.
-Tēvs- viņa atkārtoja.
-Kurš? Kā viņu sauc?- pieliecos mammai tuvāk.
-Tēvs- viņa atkal atkārtoja.
-Kas ir mans tēvs? Kas?- sāku runāt pusbalsī.
-Viņš ir..-viņa ierāva gaisu.
-Kas?-
Mana sirds sāka auļot kā traka
-Viņš ir..- likās, ka marta nespēj pabeigt. Manas plaukstas nosvīda un ceļi saļodzījās. Bija pienācis brīdis patiesībai.
-Džo-viņa izmocīja. Dažas sekundes es biju pilnīgi mēma.
-Džo?- pārvaicāju.
-Jā, viņš mira neilgi pēc tavas dzimšanas, bet rēgs mani neatstāj,- viņa nobēra vienā elpas vilcienā, bet tad pagāja minūte līdz viņa spēja ierunāties atkal.
-Mīlestība bija stipra un pat nāve mūs nešķīra. Sirdī mēs vienmēr esam kopā, bet tagad...-viņa dziļi ievilka elpu ar smeldzīgu gārdzienu.
-Mēs būsim kopā pavisam un...-vēl viena pauze.
-Ceru, ka tu dzīvē atradīsi savu vietu un laimi- viņa nobeidza un atšļuka grumbuļainajā slimnīcas gultā.
Paspēru soli atpakaļ un ar trīcošām rokām apķēru Katiju. Es jutu, ka tas bija viss. Manu nojautu apstiprināja sirdsdarbības reģistrēšanas pīkstieni, kas skanēja ar vien retāk un tad tikai vienmērīgi pīkstēja.
Palātā saskrēja māsiņas un Katijs mani izveda gaitenī, kur zemē satupuši sēdēja abi mani bērni. Pieskrēju klāt un apkampu viņus. Man pār vaigiem sāka birt asaras, kas iesūcās manā kreklā un abu bērnu tumšajos matos. Kristaps apķērās man ap kaklu un Kate mūs abus apskāva. Jutu kā Katijs pienāca no muguras un apskāva mūs visus.
Man asaras bira bez mitas un man nebija spēka tās apspiest. Es juties ļoti vāja. Vēlējos noslēgties sevī un skumt vienatnē. Nolīst kaut kur maliņā un nelikties ne par vienu ne zinis, bet man bija ģimene, kura mani mīl un kuru man jāmīl. Man bija jābūt stiprai.
Kopīgi piecēlāmies un roku rokā izgājām no slimnīcas. Ārā pūta rudenīgs vējš un gaiss bija dzestrs. Zemē bija redzamas nelielas peļķes no nupat nolijušā lietus. Mākoņi pamazām izklīda un uzmirdzēja saule, kas apzeltīja rudenīgās lapas. Kad kāpām mašīnā pametu skatu debesīs un sastingu.
Tur laistījās koša varavīksne. Septiņas krāsas skaisti izcēlās debesīs kā gulbis tumšā jūrā.
Dzīvo prātīgi, meitiņ. Mamma tagad ir drošībā, Džo mierinošā balss lēnām izgaisa tālumā.
Es aiztaisīju acis un man pār vaigu noritēja karsta sāpju asara.
Beigas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru