Pēc četriem mēnešiem...
Sēdēju savā vecajā dīvāniņā un grauzu pistācijas. Manus sānus sildīja meitene, kas pavisam nejauši pirms kāda laika izkāpa no komandējuma vilciena un izglāba manu dzīvību. Alise. Šajā mazajā rudmatē es iemīlējos un tagad mēs pavadām kopā gandrīz katru vakaru.
Nesen dabūju gan darbu, gan naudu un tajā skaitā arī dzīvoklīti. Pavisam maziņu turklāt vienistabu, bet ar elektrību, ūdeni un kanalizāciju. Ko gan man vairāk varētu vajadzēt?
Alise nočāpstinājās un izvilka čupačupu no savām maigi rozā lūpām. Piecēlusies, viņa līganā gaitā aizgāja līdz logam un to attaisīja, lai telpā ielaistu svaigu gaisu. Tā te tiešām bija maz, jo visur apkārt bija iedegtas simtiem mazo tējas svecīšu, kas radīja romantisku gaisotni.
Tā bija Alises ideja. Viņas pavārmāksla, svecītes un mana roku veiklība masāžā. Mēs runājām ļoti maz, jo sapratāmies vien ar acu skatienu. Viņas acīs es spēju lasīt gluži kā grāmatā. Tās nemeloja. Vienmēr runāja atklāti un bez aplinkiem.
Pienākusi man klāt, viņa apsēdās dīvāna otrā galā un izstiepa savas garā, slaidās kājas uz manu pusi. Es pacēlu rokas un ļāvu tām iegulties man klēpī. Maigi saņēmu basās 38 izmēra pēdas un ar īkšķiem masēju ieliekumus pēdas viducī.
Alise tīksmi aizvēra acis un iedūdojās. Klausījos viņas balss skaņā un ļāvos domām. Visu šo vakaru Alise bija tāda kā sanervozējusies. Domāju, ka vainīgs darbā gūtais nogurums, bet tagad man ir aizdomas, ka tur slēpjas kaut kas cits.
Viņa ik pa laikam uzsāka sarunu par to, ka viņai ir svarīgi jaunumi, bet tad atkal mainīja tematu, neļaudama man uzzināt šos svarīgos jaunumus. Man tas kaut kā nepatika. Nespēju iedomāties ko tādu viņa man varētu teikt. Nu, labi. Man ir savi varianti, bet kāpēc viņa to nesaka?
-Rič? Man... man tev ir kaut kas jāsaka,- viņa atkal iesāka, bet šoreiz seja bija nopietna un pilna apņēmības.
-Es, nezinu... kā lai tev to pasaku. Nespēju izdomāt, vai tu mani saproti?- viņa stostījās un stomījās.
-Saki kā ir,- manī pamodās sliktā nojauta. Tāda dīvaina sajūta, kas parādās sekundi pirms kaut kā slikta.
-Man... man būs jābrauc uz Indiju,- viņa nopūtās un sadrūma.
-Jauki, brauc. Izpriecājies. Tāpēc mazās mācību apmaiņas arī ir domātas, vai ne?- centos viņu uzmundrināt, bet viņa tikai skatījās manī ar žēlām, nopietnām acīm.
-Kas? Tas brauciens būs ilgāks? Es pagaidīšu. Es vienmēr tevi gaidīšu atpakaļ. Kas ir, Alis? Saki taču kaut ko!- biju tuvu izmisumam.
-Tas brauciens... Mēs ar vecākiem aizbraucam pavisam. Man piedāvāja darbu Indijā bērnu slimnīcā. Tur manas specialitātes ārsti ir nepieciešami daudz vairāk, nekā šeit. Bet ir vēl kas...- viņas acīs vīdēja aizturētas asaras.
-Tu vairs šeit neatgriezīsies? Alis, es braukšu tev līdzi. Brauksim kopā. Lūdzu, nepamet mani,-
-Nē, nē, nē! Es taču teicu, ka ir vēl kaut kas. Noklausies,- viņas balss kļuva ar vien skaļāka.
-Mani vecāki iebilst mūsu attiecībām. Mamma teica, ka man tās jāizbeidz šovakar. Tagad. Vairs nav nekādu mēs. Viss es aizbraucu uz Indiju, bet tu paliec šeit,-
-Alis, nevajag no mušas taisīt ziloni! Šīs nav pirmās attiecības, kur starpā grib iejaukties vecāki. Es tevi mīlu, Alis. Attālums nešķirs mūsu mīlestību. Alis, mēs taču kopā pavadījām tik daudz laimīgus mirkļus, vai tu tiešām gribi to visu pārraut? Vai tu tiešām...-
-Pietiek! Kāpēc tu to padari ar vien grūtāku? It kā man jau tā viss nebūtu grūti! Nē, negribu. Protams, ka negribu. Es tevi arī mīlu, bet, piedod, es nespēju būt pretī saviem vecākiem. Viņi man lika izvēlēties. Ģimene vai tu. Es izvēlējos un tagad pildu savu pienākumu. Un vai zini, es tevis dēļ pārkāpju vecāku teikto. Es šeit ierados, lai atvadītos. Nu, ko.. darīts. Varam ievilkt darbu sarakstā ķeksīti,- viņa pieleca kājās un metās uz durvju pusi.
Atjēdzos un metos viņai pakaļ. Kad tiku līdz viņai, viņa, lielām asarām pār vaigiem tekot, vāca savas mantas. Sametusi visus sīkumus somā un pārmetusi jaku pār roku, viņa aizgriezās un saņēma rokā rokturi. Saķēru viņas roku un viņa apcirtās riņķī pret mani.
-Lūdzu, lūdzu, ļauj man aiziet. Es nespēju...- viņa sāka šņukstēt.
Apķēru viņu savā lāča apskāvienā un iegremdēju degunu viņas rudo matu jūrā. Rozes un vaniļa. Un vēl smalkas sieviešu smaržas. Man tas pietrūks. Visa. Smaržas, garšas, izskata, mirkļu un jūtu. Tā visa. Visas šīs tuvās mīlestības, kurā biju iepinies.
Alise pacēla galvu un piekļāvās manām lūpām. Tas bija atvadu skūpsts. Atrāvusies no manis, viņa pēdējoreiz saņēma manu roku. Aizgriezās, atvēra durvis un bija prom.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru