Prologs
Es jutos tukša. Savādāk to vienkārši nevar izteikt. Esmu stājusies pretī nāvei biežāk, nekā sešpadsmitgadniecei pienāktos, bet vienmēr man blakus bija kāds, kas izglāba manu dzīvību, ziedojot savējo. Vēlreiz, sēžot savā istabā, it kā drošībā, neko neredzošām acīm vēros pret sienu, atceroties šodienas traģisko notikumu. Vēlreiz izdzīvoju savu vecāku letālo mēģinājumu mani glābt, pasargāt. Visas manas maņas pārņēma atmiņas...
Mēs- es, māte un tēvs, sēžam restorānā. Ir rīts. Skan klasiskā mūzika. Koncertflīģelis un vijole. Tikko pasūtījām smalkas brokastis un tagad gaidām, līdz oficiants tās mums pasniegs. Dzērieni mums ir trīs sulas. Nobrīnos, jo māte vienmēr ņem vīnu. Man rodas aizdomas, ko apstiprina mātes turpmākie vārdi. -Liene, mēs šodien gribējām tev kaut ko pateikt,- māte to teica saņemdama tēva roku. -Tev būs brālītis!-tēvs pasteidzās pirms mātes. Es pasmaidīju. Iekšēji es līksmoju, jo jau sen biju vēlējusies maziņu brālīti vai māsiņu, ko audzināt, mācīt un mīlēt. Tēvs, redzēdams manu nepiespiesto smaidu, pārliecas pāri galdam un uzspiež man uz vaiga bučiņu. Māte iesmejas. Es arī grasos iesmieties, bet pēkšņi mani pārņem dīvaina sajūta. Viss ko vēlos ir paķert savus vecākus un bēgt. Es jau pieceļos kājās, bet pēkšņi man sareibst galva. Saprotu, ka atrodos uz grīdas. Pāris cilvēkiem aizraujas elpa. Citi iekliedzas. Pie manis piesteidzas oficiants. Dzirdu balsis, bet tās skan tik tālu, ka nevaru izšķirt vārdus. Gribu atbildēt, bet nevaru. Pār manu galvu nolīst glāze ūdens un es attopos. Oficiants noliek uz galda tukšu glāzi un iedod man dvieli. - Atvainojiet, kā jūtaties?- viņš stingrā, bet pieklājīgā balsī vaicāja. - Man reibst galva. Varbūt jāiziet paelpot svaigs gaiss,- atbildēju. Oficiants palīdzēja man piecelties un veda mani ārā. Redzēju vecāku uztrauktos skatienus, bet es tikai nomierinoši pamāju ar galvu, lūgdama viņus palikt turpat. Oficiants mani pārveda pāri ielai, lai es varētu apsēsties uz soliņa parkā. Man sāka pāriet reibonis un oficiants aizgāja atpakaļ uz restorānu. No šejienes pavērās skats uz parku ar strūklaku un skaistiem ziediem, bet es lūkojos uz restorānu pāri ielai, pa kura skatlogu redzēju savus vecākus. Viņi sarunājās savā starpā un pēkšņi man atkal uzmācās tā dīvainā panikas sajūta. Es sakrustoju savas rokas un iespiedu ribās, lai nedarītu neko pārsteidzīgu. Vēlreiz pārdomāju to brīdi, kad man sareiba galva restorānā. Un tajā mirklī es sapratu kādēļ tas viss notika. Es saodu gāzi! Viena dzirkstele un viss, kas atrastos tuvumā uzietu gaisā! Bez jebkādas vilcināšanās es pārskrēju pāri zālājam, lai tiktu uz restorānu. Man vajadzēja brīdināt vecākus! Bet tiklīdz tiku līdz ielai, notika tas, no kā es baidījos visvairāk. Viss notika ātri. Nebija nekāda palēninājuma, jo tas notika pa īstam. Pateicoties adrenalīnam es spēju saskatīt visu vienlaikus. Redzēju, kā oficiants ir pie manu vecāku galdiņa. Viņš ir saliecies un ar šķiltavām rokās. Viņš gribēja aizdedzināt sveci. Vienīgo visā restorānā. Tieši manu vecāku priekšā. Mana augošā brālīša priekšā. Un tad viss eksplodēja. Trieciena vilnis mani aizmeta pāris metrus atpakaļ. Atjēdzos parka zālītē ar stikliem visapkārt. Pacēlu galvu īstajā brīdī, lai ieraudzītu, to, kas sagrāva visas manas aklās cerības ieraudzīt vecākus. Māja, kur bija restorāns, manu acu priekšā sagruva. Es sēdēju restorāna skatloga lauskās un skatījos uz restorāna gruvešiem. Viss mans adrenalīns izgaisa un es jutos tik pat trausla, cik šī ēka pēc eksplozijas. Pati mazākā vēja pūsmiņa spētu mani sašķaidīt tūkstošiem gabaliņos. Pamazām ap mani sāka pulcēties cilvēki. Diena jau sliecās uz otro pusi. Daži man atnesa segas, daži kaut ko ēdamu, bet man nebija apetītes. Es tikai lūkojos uz restorāna gruvešiem ap kuru darbojās dažādi glābēji. Policisti atnāca no manis paprasīt liecību, bet vienīgais, ko es spēju bija skatīties policistam acīs un nesākt kliegt. Viņš man iedeva papīra lapu, uz kuras es knapi saprotamā rokrakstā uzrakstīju trīs vārdus. Gāze, sprādziens un vecāki.
Atgriezos tagadnē. Gremdējoties atmiņās biju ļāvusi vaļu šņukstiem un asarām. Man sāpēja krūtīs izrautais caurums. Ikviena lieta šajā mājā man atgādināja par vecākiem. Katra istaba, katra viņu pirktā manta man tagad uzjundīja asaru vētru. Es nespēju tai pretoties. Tas būtu līdzvērtīgi mēģināt apturēt tornādo ar putekļusūcēju. Ik pa laikam man zvanīja telefons. Es to ignorēju. Tāpat neviens nesaprata tās izjūtas, kas manī atradās pašlaik. Istabā ienāca mans kaķis. Mans tēvs viņu nosauca par Čību. Jau atkal tās atmiņas. Aizgriezos no mīļā pekainīša. Pamanījis kustību, viņš ieraudzīja mani. Ar maza kaķēna ņaudienu un trīs lēcieniem viņš bija man klēpī. Čība ieskatījās man acīs un pieglaudās, kā to mēdza darīt manai mātei. Jau atkal sākās atmiņu plūdi, bet šoreiz es biju kā plūdu filtrs. Pie manis palika visi nelaipnie izteicieni, asās piezīmes un strupās atbildes, kas bija adresētas maniem vecākiem. Apjaušot, ka vairs nekad nespēšu neko no tā visa labot, man atsāka tecēt asaras. Sāļas un rūgtas tās bojāja manu kreklu. Ārā jau sāka satumst, bet man nebija vēlēšanās ieslēgt gaismu. Mani atkal sagrāba skumjas. Nespēju sakarīgi padomāt. Vienīgais, ko dzirdu ir tas, ka apakšstāvā noskan atslēgas un atveras durvis. Tā noteikti ir mana krustmāte Sintija. Viens no nedaudzajiem radiniekiem, kurš saprot mani un kuru rūp mans veselais saprāts. Ātri pieskrienu pie spoguļgaldiņa un paķeru salveti. Cenšos nomierināties, jo viņai nav jāredz, cik ļoti man sāp. Nevēlos viņu satraukt. Ar krustmāti man vienmēr ir bijušas lieliskas attiecības. Jau prātā plānojot pateicības krustmātei savācu savus biezos matus vaļīgā copītē. Pārbraucu ar rokām pāri sejai, lai iznīcinātu pēdējās asaru pēdas un dotos lejā. Noskrienu uz pirmo stāvu un pamanu, ka uz mēteļu pakaramā ir melna vīriešu jaka, bet neviena cilvēka nav. Man sametas nedaudz bailīgi ap dūšu, kad es izdzirdu no virtuves nākošās dīvainās skaņas, bet atceroties, ka tam, kurš nesen ienāca ir manas mājas atslēgas. Saņemos un apeju ap stūri. Man priekšā ir virtuve un tur pie ledusskapja sēž kāds cilvēks ar izēstu saldējuma trauku rokās. Šis cilvēks ir mans brālēns Robs un tas saldējuma trauks no rīta bija pilns. Neskatoties uz to, ka joprojām sēroju par vecākiem es gandrīz pasmaidu. Robs ir tik pieaudzis, bet joprojām uzvedas kā bērns. Pieaudzis mazulis. Tā viņa māte, mana krustmāte mēdza ķircināt. Es atbalstījos pret stenderi un lūkojos uz savu brālēnu. Pēdējos 3 gadus nebiju viņu redzējusi. Viņš studēja Anglijā. Pa šiem trīs gadiem viņš bija ļoti mainījies, bet tomēr bija palikušas dažas iezīmes, pēc kurām es viņu atpazinu. Sejas forma ir nedaudz izteiktāka, bet piere ir tāda pati. Viņš vairs nav tik apaļīgs kā agrāk. Viņam ir platāki pleci un viņš ir manāmi pastiepies garumā. Juzdams manu vērtējošo skatienu, viņš pagriezās. Ieraudzījis mani, stāvam pie stenderes, viņš sataisīja nevainīgu sejas izteiksmi kā bērns, kurš pieķerts darot nedarbus. Tas bija tik tipiski viņam. Es pasmaidīju. -Čau, Lī! Piedod, par saldējumu. Es te braucu garām un...- Es pārtraucu viņu pieskrienot un samīļojot viņu. Man tik ļoti viņa pietrūka visus šos garos gadus. -Čau,-nomurmināju pret viņa plecu. Man nobira pāris asaru, jo sen nebiju kādu jutusi sev tik tuvu. Un divus cilvēkus tik tuvu es vairs nejutīšu nekad. Robs bija tik mīļš. Viņš aplika man apkārt rokas un nobučoja manu ausi. Viņš man bija kā Lielais brālis, lai gan bija tikai divus gadus vecāks par mani. Viņš paņēma mani uz rokām un aiznesa līdz dīvānam kā mazu bērnu. Apsēdies viņš apsēdināja mani klēpī. Jutos dīvaini. No vienas puses bija mans miers, kas radās apzinoties, ka neesmu viena. No otras manas skumjas, kas visu laiku man nelika mieru. Brālēns izskatījās tik laimīgs, ka nodomāju, ka viņš nemaz nezin, kas šorīt notika. To apliecina viņa pašapmierinātais smaids, kas top arvien lielāks un lielāks. -Nu, māsīciņ, kas šodien jauns?- viņš iesmejas. Ja es domātu, ka viņš zina, kas notika, tad tas viņa teiktais būtu nežēlīgi. Man sāk līt asaras. Es aizgriežos un apķeru sevi ar rokām. Cenšos savaldīties, bet nespēju. Jūtos bezspēcīga. -Kas noticis?-viņš sašutis jautāja. -Tu zini, ka es negribēju tevi sāpināt,- -Lī! Kas notika?-viņš bija pilnīgā nesaprašanā. - Lūdzu, pasaki! Varbūt es varu tev palīdzēt?! Jēziņ, Lī! Tu sev pārkodīsi lūpu!- atjēdzos, ka tā ir taisnība. Es savas sāpes krūtīs un galvā centos nomākt ar fiziskajām sāpēm. Biju sākusi košļāt lūpu. Jutu mutē asiņu garšu. -Pagaidi mani tepat. Es tev atnesīšu salvetes,-un to pateicis viņš aizgāja. Viņš netīšām bija pārplēsis manu nesadzijušo brūci. Mēģinot nomierināties domāju par to, kā viņš tika uz šejieni. Viņš nav bijis pie krustmātes. Citādi viņš zinātu par šo rītu. Kāpēc viņš devās uz šejieni? Viņš teica, ka iebrauca braucot garām. Viņa mājas bija tuvāk lidostai nekā manas. Kaut kas tur nav tā kā vajag. To es jutu ar savu dīvaino 6. maņu. Kaut kas te nebija tīrs. Ko es tagad darīšu? Es to uzzināšu! Pēc kāda laika viņš atgriezās ar kastīti, kurā bija salvetes. Vēl viņam rokās bija paplātīte ar tēju un cepumiem. Viņam iezvanījās telefons. Telefons viņam bija bikšu kabatā, tāpēc, lai to paņemtu, viņš nolika paplāti uz galda iedodams tēju man tieši rokās. -Dzer!- viņš izrīkoja. Es paklausīgi iedzēru malciņu. Manu rīkli apsvilināja karstais dzēriens. Izdomāju, ka atļaušu tai nedaudz padzist. Man nepatika dzert verdošu šķidrumu. -Jā..-viņš uzsāka sarunu pa telefonu. -čau, mammu!- -Jā, es esmu atlidojis,- -Nē, mammu, es iebraucu pie Lī...- -Kas tad..- -Viņai it kā labi, laikam, bet viņa ik pa laikam raud.-viņš sāka atkāpties uz virtuvi. Sapratu, ka viņš nevēlais, lai es klausos, bet es tik un tā gribēju dzirdēt viņu sarunu. Sapratu, ka man varbūt tas atkal sāpēs. Es rēķinājos ar to.-..ko? nevar būt..-viņš nu jau bija virtuvē. -..bet tad jau..nē..- viņa balsī saklausīju skumjas, nožēlu un vēl kaut ko. Neizlēmību. -Nē, mammu, es to viņai nenodarīšu.- balss skanēja pārliecināti. Domāju par ko viņš strīdas. -Bet,..bet, vai šis tiešām ir īstais brīdis? Viņai sāp!- dzirdēju sāpes viņa balsī. Sapratu, ka neesmu spējusi viņu atturēt no patiesības. -mmhm..labi, mammu...Jā, labi. Atā- viņš ar savu samierināšanās toni pabeidza telefona sarunu. dzirdēju, kā telefons tiek aizsviests. Tas nokrakšķēja pret zemi. Kaut kas pašķīda. Viņš bija noskaities. -Lī! Piedod, par to mazo vāzīti. Es tev nopirkšu jaunu! Apsolu!- viņš teica. Ā, es biju kļūdījusies. Gravitācijas spēku izbaudīja vāzīte, nevis telefons. Nu, ko. Es biju ļoti nogurusi. Aiztaisīju acis un ieriktējos ērtāk. Cerēju, ka miegs atnāks bez murgiem un bez atmiņām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru